Brīvu vietu nebija!

JAKDaudzu gadu garumā nobeiguma sacensībās uz skolas skatuves attiecības skaidroja skolēni un studenti. Kad finālistiem piebiedrojās arī vecāku izlases komanda, Varavīksnes skola bija spiesta nomāt kultūras namu, lai palielinātu skatītāju pulku vismaz divtik. 2007. gada sezonas nogalē uz skatītāju simpātijām un sponsoru balvām pretendēja arī komanda “Alternatīva”, kas apvienoja tos pieredzējušos JAK spēlētājus, kuriem pietrūka vietu trijās štata komandās. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka tā bija labākā spēle! Favorīti uzstājās uz skatuves tik spīdoši, ka klātesošie zālē arī bez tiesnešiem atzina: studenti un komandas “Alternatīva” dalībnieki ir augstākā klase!

Netrūka izdomas arī žūrijai: virs tiesnešu galdiņa parasto ciparu vietā tika pacelti... zvēriņu attēli, tāpēc līdz pat aizraujošā skata pēdējiem mirkļiem saglabājās intriga. Fināls noritēja pēc vienkāršotas shēmas: Jaungada apsveikums, videofilmas ieskaņojums un muzikālais konkurss. Asprātības bira kā no pārpilnības raga: “Krāslava ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā kā pēdējā Eiropas Savienības pilsēta, kura uzcēlusi maksas tualeti.” Vai arī: “Pilsētā atvērts vēl viens dzemdību nams! Varam taču, kad gribam!”

Replikām un dialogiem par vietējām tēmām nepārtraukti skanot, visu laiku varēja just pašironiju, uztverot galveno jēgu: skolēni, vecāki, skolotāji un studenti patiesi mīl Krāslavu un novēl dzimtajai pilsētai tikai uzplaukumu. Bez vismazākā pārspīlējuma var sacīt, ka fināls bija lielisks. Komandā “Alternatīva” nepārspējamas bija Žanna Drozdovska, Ilona Ignatoviča, Irina Patmalniece, studentu izlases komandā — Viktors Kostiks un Deniss Akinfovs, skolēnu komandā — Katja Semjonova un Maksims Drozds, bet vecāku komandā īpašas skatītāju simpātijas izcīnīja Valentīna Zinkeviča un Sergejs Sergijenko. Var iedomāties, kas notika zālē, kad uz skatuves gandrīz piecdesmit jautro un atjautīgo, bet iekarsušo līdzjutēju skaits — ap sešiem simtiem! Vēlāk es uzzināju, ka pirms finālspēles mēģinājumi turpinājās trīs nedēļas. Galvenais režisors Andrejs Jakubovskis, (viņš bija arī vadītājs), skolas scenāriste Žanna Drozdovska un skaņu operators Ivans Lukša atbildīgo Jaungada eksāmenu nokārtoja uz “teicami”. Nevienas kļūdas, nevienas ieilgušas pauzes — tikai jautrība, kas sita aizvien augstāku vilni! Un... negaidīts fināls.

Kura komanda izcīnīja uzvaru? Ne jau tas ir galvenais, bet kaut kas cits: tas bija neaizmirstams Jaungada skats. Zālē es redzēju skolēnus, vecākus, studentus.

Ne mazāk par pasākuma organizētājiem un spēlētājiem uztraucos arī es: šajā ziemas vakarā bija paredzēta manas digitālās fotoizstādes prezentācija uz ekrāna. Lai realizētu ieceri, bija vajadzīgi četri gadi, un iznākumā no 3000 iemūžināto kadru publiskam demonstrējumam bija izraudzīts 170 krāsu sižetu no mūsu pilsētas dzīves, kā arī manai sirdij dārgie zilo ezeru novada skati. Neslēpšu, ka mēs, ieceres autori, kārtējo reizi riskējām, kad muzikālajam noformējumam izraudzījāmies pagātnes gadu estrādes klasiku. Mūsdienu jaunatni, kura daudz laika pavada klejojumos pa virtuālo telpu, ir grūti ar kaut ko pārsteigt. Taču debija uz ekrāna pārspēja visas manas cerības: zālē ilgi nenorima aplausi, par ko es no visas sirds pateicos digitālās filmas režisoram Andrejam Jakubovskim. Eksperimentālā ekspozīcija “Krasti, krasti” uzdāvināta Varavīksnes skolai, kura ir plaši pazīstama Eiropas Savienībā. Precīzāk krievu skolai, kurā kādreiz laimējās mācīties arī man.

Aleksejs GONČAROVS