No dabas aizsardzības vēstures

Iespējams, ka daļai lasītāju var rasties jautājums, kādēļ vajadzīgi šādi ierobežojumi un saimnieciskās darbības kontrole. Kāpēc, piemēram, uzsākot būvniecību, meža izstrādi vai dīķa rakšanu nacionālā parka teritorijā, plānotajai saimnieciskajai darbībai jāsaņem administrācijas atļauja?

Mēs parasti neaizdomājamies par to, cik spēcīga ir jebkuras cilvēka darbības ietekme uz dabu. Zem parastas vīrieša pēdas, kas aizņem apmēram 2 dm2, aramzemē ir vesela bagātība. Piecpadsmit centimetru dziļumā zem tās ir gandrīz 2 biljoni baktēriju, 1,5 miljardi mikroskopisku sēņu un aļģu, 4,5 miljoni vienšūnas organismu, 150 tūkstoši dažādu tārpiņu, tad vēl tūkstošiem kukaiņu, gliemežu un slieku. Kopā 50g dzīvās masas zem vienas pēdas. Pārsvarā tieši šīs gandrīz nemanāmās radībiņas palīdz pārstrādāt to, kas paliek pēc cilvēka saimnieciskās darbības.

Protams, tas nenozīmē, ka saimnieciskā darbība jāaizliedz vispār. Sarežģītās cilvēka un pārējās dabas attiecības ir veidojušās ļoti ilgā laika posmā. Bez dabas resursu izmantošanas cilvēka eksistence un labklājība vienkārši nav iespējama. Ir tikai jābūt tālredzīgiem, lai nesasniegtu to robežu, aiz kuras dabas atjaunošanās spējas tiktu iznīcinātas un situācija kļūtu kritiska cilvēkam.

Mūsu teritorija ir bagāta ar tādām augu un dzīvnieku sugām, to dzīvotnēm, kas citur Latvijā un Eiropā ir retums vai vispār nav sastopamas. Mūsu pauguri, daudzie ezeri, mežu puduri veido neatkārtojami skaistas, Latgalei raksturīgas ainavas. Tā ir nenovērtējama dabas bagātība. Rāznas nacionālā parka administrācijas speciālistu uzdevums ir kopā ar vietējiem iedzīvotājiem un citiem zemes īpašniekiem šo bagātību apzināt un saglabāt nākamajām paaudzēm.

Rodas jautājums, vai tieši tagad, divdesmit pirmā gadsimta sākumā, mēs sākam pievērst tik lielu uzmanību dabas vērtību saglabāšanai?

Ielūkosimies vēsturē! Mācīties no vēstures nozīmē labāk izprast nākotni. Interesantu ieskatu tajā sniedz Latgales vēstures un kultūras vēstures pētnieka Pētera Zeiles sastādītā grāmata “Ai, māte Latgale.”

Rāznas nacionālā parka teritorija atrodas Latgales novadā. Tādēļ uzmanību piesaista paša grāmatas sastādītāja darbs “Poļu laiki Latgalē.” Autors raksta par Latgali pēc Livonijas kara, kas ilga no 1558. līdz 1583.gadam. Karā pret Livonijas ordeni bija iesaistījušās Polija — Lietuva, Dānija, Krievija. Beidzoties karam, izpostītā Latgales teritorija nonāca poļu valdījumā. 1677. gadā tika ieviests un līdz 1831.gadam (dažviet līdz 1840. gadam) darbojās Lietuvas lielkņazistes un Polijas feodālo tiesību kodekss “Lietuvas Lielā kņaza statūts.”

P. Zeile par to raksta šādi: “Tas ir novatorisks Eiropas mēroga dokuments, reizē kultūrvēsturisks piemineklis, jo pieder vēstures laikposmam, kad šādi kodificēti apkopojoši likumu krājumi vēl bija pilnīgi sveša parādība.” “Lietuvas statūts” bija likumu krājums, kurā svarīga vieta bija ierādīta ieraduma tiesībām. Daļai no tām saknes ietiecās tālajos pirmskristietības laikos. Šodien tās mēdz dēvēt par nerakstītiem likumiem vai rīcības (uzvedības) normām. Statūtā ieraduma tiesības tiek iedalītas piecos blokos.

Vienā no blokiem apkopoti likumi, kas veidoja cilvēku ekoloģisko apziņu un lika apzināties dabu kā visu cilvēku kopējo vērtību. “Lietuvas statūts” paredzēja koku, dzīvnieku, retu putnu aizsardzību. Savvaļas dzīvniekiem tika noteikts saudzējamais laiks, tie tika novērtēti arī naudas izteiksmē, piemēram, sumbrs ( Tāds dzīvnieks mitis Latgales teritorijā!) — 12 rbļ., alnis — 6 rbļ. Taču nav skaidrs, vai tās ir soda summas vai maksa par šo dzīvnieku medību atļauju. Likumi paredzēja arī putnu un to ligzdu aizsardzību. Tā, piemēram, ja no pasta vanagu ligzdas paņem olas vai mazuļus, sods - 6 rbļ., ja šādi izrīkojas ar gulbjiem — 3 rbļ. Par katru mežā nelikumīgi nocirstu koku jāmaksā soda nauda. Tālāk seko koku sugu uzskaitījums pēc to vērtības naudas izteiksmē: ozols, bērzs, osis, vīksna, priede. Paredzēti sodi arī par dārzu postīšanu, apzāģēšanu, svešas zemes un pļavu appludināšanu. Turklāt minētie likumi jāievēro gan zemniekiem, gan muižniekiem neatkarīgi no tā, uz kādas zemes atrodas koks, dzīvnieks vai putns.

“Lietuvas statūta” nostāja: kas kaitē saimniekam, tas kaitē dabai. Viss — zeme, ūdeņi, meži, augi un dzīvnieki — ir vērtība. Tam, kas to negrib ievērot, ir jāmaksā sods vai jāsēž cietumā un jāsaņem līdzcilvēku nosodījums.

Iepazīstoties ar šiem vēsturiskajiem materiāliem, kļūst skaidrs, ka dabas aizsardzībai un tās vērtības apziņai Latgalē ir dziļas saknes. Cilvēcisko vērtību sistēmā tām bijusi svarīga vieta. Vēl senāk pirms “Lietuvas statūta” ieviešanas šo atziņu izloloja mūsu senči un savu gudrību nodeva mums tautas dziesmā:

“Syla prīde gaužy raud,
Kod radz mani atejūt.
Naraud gaužy, syla prīde,
Na dieļ skolu tevi cierššu,
Cierššu ustobys podrobam,
Skaistu dzīsmu klauseisīs.”

No baltkrievu valodas podrub — guļbūves pamata vainags.

Šodien, salīdzinot ar “Lietuvas statūta” laikiem, sabiedrības ietekme uz dabu pieaugusi vairākkārtīgi. Tehnikas un elektronikas progress, mākslīgā intelekta parādīšanās ir padarījusi cilvēku ļoti stipru un ietekmīgu, bet daba joprojām ir mūsu kopējās mājas.

Izpratne par mājām, par dabā pastāvošām attiecībām un savas attīstības noteikumiem tajās ikvienam ir jāapgūst individuāli. Jo tikai teritorijai atbilstoša un patiesa uzvedība ir un būs cilvēkam labvēlīga gan dabā, gan sabiedrībā. Dabu piemānīt nevar, var radīt tajā tukšumu, kurš aizpildīsies ar krietni necilāku materiālu nekā sākotnējais.

Kursīvā citāti no P.Cimdiņa grāmatas “Saules celtā piramīda”.