Liktenis bija labvēlīgs

Vladislava bērnība un skolas gadi ritēja pie pašas upes Mazajos Zeizos, kas ir pāris kilometru attālumā no Asūnes centra. Ģimene — tēvs Jāzeps, māte Leokādija, brālis Aloizs, māsa Juzefa un Vladislavs — nodarbojās ar zemkopību un dzīvoja salīdzinoši turīgi. Tēvam piederēja kuļmašīna ar motoru, ar šo tehniku viņš kūla gan savu ražu, gan palīdzēja citiem zemkopjiem aptuveni 10 kilometru rādiusā. Vladislavs gāja tēvam palīgā kopš agras bērnības, tiesa, pirmoreiz pie jaunās tehnikas piekļuva ne saukts, ne aicināts četru gadu vecumā.

“Tēvs tikko kā bija nopircis vācu firmas motoru,” sarunbiedrs gremdējas atmiņās. “Mājās kūla ražu, strādāja kādi pieci cilvēki. Vīriem vajadzēja paēst vakariņas. Man, kā jau puikam, tehnika ļoti interesēja. Pielavījos pie motora, atvēru blokā ūdens krānu un applaucēju kājas.”

Skolā jaunais censonis iesāka iet 1934./1935. mācību gadā, sekmīgi pabeidza sešklasīgo pamatskolu Asūnē. Pārsteidza karš, līdz ar to iespēju turpināt izglītību vairs nebija, jaunietis palika vecāku mājās un palīdzēja viņiem saimniekot. Pēc kara iestājās Dagdas vidusskolā, kuru pabeidza 1951. gadā, iegūstot vidējo izglītību. Tūlīt pat viņu iesauca armijā un nosūtīja uz kara daļu Murmanskā Kolas pussalā. Sākumā dienests ritēja jūras desanta pirmajā sapieru pulkā, pēc tam zenītartilērijas pulkā, tur uzdienējās līdz seržantam, kas viņam izrādījās karjeras griesti.

“Augstāku pakāpi man nevarēja piešķirt, jo jau 1945. gadā manu tēvu deportēja uz Krasnojarskas apgabala Kansku,” turpina Vladislavs. “Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa laikā tēvs bija aizsargs, turklāt mūsu ģimene bija strādīga un dzīvoja turīgi. Māte neizturēja likteņa triecienu, saslima un pēc gadiem sešiem nomira. Jaunākais brālis palika ar tanti, bet māsa devās pie tēva uz Kansku. Vēlāk māsa apprecējās ar ukraini, palika tur. Tante bija veca, tā mūsu saimniecība paputēja. Pa starpu arī brāli iesauca armijā, bet māja tika kolhozam. Pēc piecu gadu dienesta padomju armijā atgriezos dzimtajā ciemā pliks un nabags. Brālis pēc dienesta pa taisno brauca pie māsas, jo šeit nekā vairs nebija. Viņš pabeidza Omskas universitāti, bija inženieris, tad liela kolhoza (95000 ha zemes) direktors.”

Dzimtenē Vladislavu paņēma par mehāniķi kolhozā “Putj Ļeņina”, kur nostrādāja līdz pašai pensijai. Uzreiz sāka būvēties, lai gan mehāniķa alga bija 60 rubļu. Naudas trūka, paņēma 25000 rubļu lielu kredītu. Visu, ko vien varēja, darīja savām rokām: pats pie stūres, pats zāģēja baļķus, pats jauca betonu utt. Tiklīdz māja bija zem jumta, 1960. gadā nosvinēja kāzas. Jau pēc gada sevi pieteica pirmdzimtā — Aina. Nācās atteikties no studijām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kur bija nomācījies tikai pusgadu. Paša sapnis par augstāko izglītību palika nepiepildīts, toties to izdevies iedot visām trim meitām. Gadu pēc Ainas pasaulē nāca Irina, bet pēc Vladislava tēva nāves 1974. gadā piedzima Žanna. Šajā gadā ģimene pilnībā norēķinājās ar banku par kredītu mājas būvniecībai. Līdz tam dzīvojuši nemitīgā naudas trūkumā — pirmie bērni bija paaugušies, sāka studēt: viena meita Jelgavā, otra — Ļeņingradā.

“Prieks, ka visas meitas ieguva augstāko izglītību un palika dzīvot Asūnē,” uzsver sarunbiedrs. “Visām ir darbs, savas mājas, dzīvo labi. Arī ar znotiem un mazbērniem esam ļoti apmierināti. Vispār mums izveidojusies skolotāju dinastija: divas meitas un mazmeita ir skolotājas, arī mana māsa bijusi pedagoģe.”

Tieši šajā mirklī mūsu saruna īslaicīgi pārtrūka, jo znots Ēriks ar mazbērniem atveda malku un jautāja, kur to izkraut.

Saruna atsākās par hobiju. Izrādās, medības bija arī Vladislava tēva lielākais hobijs, kas viņu bezmaz pazudināja. Viņš no izsūtījuma nelegāli atgriezās dzimtenē un dzīvoja dēla mājās, kur mednieki pulcējās regulāri, tostarp bijuši rajona līmeņa augsti partijas darbinieki.

“Atbrauca krāslavieši, pie mums mājās svinēja izdevušās medības un viens no partijniekiem ieraudzīja un atpazina tēvu,” atceras sarunbiedrs. “Pat izstāstīt nevaru, cik daudz problēmu radās, gribēja vēl reizi izsūtīt. Bet kaut kā viss pierima un nokārtojās. Viņš nodzīvoja ilgu mūžu un nomira 85 gadu vecumā. Tēvs tik ļoti mīlēja medības, ka varēja mani mazu aizmirst kaut kur zem krūma, pēc tam staigāja pa mežu meklēdams. Pirmais viņa ierocis bija “pistanovka”: divi stobri, gaiļiem uzmauca pistonus un tā šāva. Vēlāk nopirka bisi, bija neaprakstāms prieks.”

Vladislavs ir ne mazāk kaislīgs mednieks, turklāt viens no visvecākajiem medniekiem Asūnes pusē. Jaunākie mednieki viņu žēlo, bet pie sava medījuma tāpat paretam tiek. Pērn, pateicoties viņa šāvienam, tika apturēts meža cūkas skrējiens, meža zvēru pavisam piebeidza piesteigušies palīgi. Sarunbiedrs lepojas, ka savā mūžā medījis ar rajona sabiedrībā ļoti labi pazīstamiem vīriem: Viktoru Stikutu, Ādofu Ločmeli un citiem. Viņa atmiņā glabājas daudz interesantu atgadījumu, bet viens būtu mednieku stāstu krājuma cienīgs: “Bija nedaudz uzsalis, ledu klāja plāna kārta sniedziņa. Dzinām mežacūku, tā metās uz ezera un metrus 100 no krasta ielūza. Suņi ar skaļām rejām sapulcējās ap āliņģi, kurā peldēja 150 kilogramu milzenis. Mednieki stāvēja krastā, jo pa plāno ledu bija bail iet klāt. Es kolēģiem saku: “Jāšauj!” Ticiet vai nē, līdzko šie vārdi izsaknēja, cūka panira zem ledus un peldēja uz krasta pusi tieši mūsu virzienā. Kā tikai sajuta cietu pamatu zem kājām, atspērās un salauza ledu tieši zem kājām vienam no medniekiem, kurš uzdrīkstējās dažus soļus paspert uz ledus. Medījums bija lielisks!”

Šobrīd Vladislavs ir neizpratnē par aizliegumiem zaļajā zonā iztīrīt upju un ezeru krastus no kokiem un krūmiem. Bebru savairojies tik daudz, ka mednieki vairs ar tiem netiek galā. Šie dzīvnieciņi dabai nodara pat lielāku postu nekā krastmalu izciršana.

Par dzīves skaistākajiem gadiem viņš uzskata tagadējos, kad var mierīgi atpūsties. Vēl mazliet un kopā ar dzīvesbiedri Vilhelmīni varēs svinēt zelta kāzas. Kopā, draudzīgi dzīvojot, izaudzināti trīs krietni bērni, kuri, savukārt, vecākus iepriecināja ar sešiem mazbērniem — četriem puišiem un divām meitenēm. Starp citu, Vladislavs un Vilhelmīne pabijuši milzum daudz kāzās, jo bija pieņemts kāzās aicināt kolhoza ievērojamākos speciālistus, bet viņa dzīvesbiedre bija saimniece kāzās un pabija faktiski katrā mājā, daudzās — pa divas reizes. Viņu jaunībā Asūnes pagastā bija daudz jaunatnes, puiši un meitas precējās, dzima bērni, dzīve bija jautra, lai gan visiem bija grūtības ar naudu. Vladislavs atceras, ka smagākie bija Hrušcova gadi, kad no veikala varēja pārnest mājās tikai vienu maizes klaipu. Tas laiks krasi konktrastē ar mūsdienu iespējām. Ar pensijām dzīvesbiedriem izdzīvošanai pilnīgi pietiek. Nelielu saimniecību viņi tur joprojām, bet vairāk ieraduma, nevis galējas nepieciešamības dēļ. Vasarā kūtī bija govs, tagad tikai teļš, cūkas, vistas. Zemes ir 32 ha, plus kādi 5 ha meža. Sarunbiedrs apgalvo, ka tieši savā mežā medīt vispatīkamāk.

Vladislavs ir sens biškopis, arī šobaltdien mīl strādāt savā bišu dravā: “Šajā jomā neesmu diletants, tēvs arī bija biškopis. Turklāt veselībai ir ļoti labi arī bišu kodieni, ne tikai medus. Armijas gados Vladislavs bijis Ziemeļu flotes čempions svaru stieņa sportā — cēlis 110 kilogramus.

“Šaipusē citu tik stipru vīru nebija,” stāsta viņa dzīvesbiedre, kura visu mūžu bijusi lopkope. “Manā jaunībā pie dzirnavām stāvēja kādu pustonnu smags kubs pāļu dzīšanai. Ar trīsi uzceļ, atlaiž “sunīti”, bet tas krīt lejā un iedzen pāli. Šo kubu mēdza trijatā apgāzt uz sāna un tad vīrieši sacentās, kurš to noliks atpakaļ. To varēja paveikt tikai divi vai trīs apkārtnes puiši. Atceros, ka Vladislavs šo uzdevumu veica itin viegli, citiem acis pielija asinīm. Starp citu, viņš savā mūžā tikai reizi izjutis nopietnas veselības problēmas — bija plīsusi kuņģa čūla.”

Pilnīgai laimei vajag likteņa labvēlību. Vladislavam tāda ir, jo mūžā bijis daudz gadījumu, kad dzīve karājās mata galā, bet kāds no augšas viņu sargāja. Viens gadījums sevišķi iegūlis atmiņā. Atbrauca ciemos znots ar meitu, novietoja mašīnu pagalmā netālu no metāla antenas. Vakarpusē sataisījās mājup, bet nekādi nevarēja iedarbināt auto, atstāja to pagalmā un devās uz autobusu. Vladislavs ar sievu iejūdza zirgu un brauca izslaukt govi. Atceļā sākās negaiss, zibeņoja. Mašīna pagalmā traucēja un zirga pajūgs tika “stūrēts” apkārt gar kaimiņu māju. Līdzko piebrauca pie mājas, antenā iepēra zibens — milzu ugunskūlis. Nākamajā rītā znots auto iedarbināja ar pirmo atslēgas pagriezienu aizdedzē.

Atliek vien novēlēt Vladislavam vēl daudzus jo daudzus pilnvērtīgus dzīves gadus!

Juris ROGA