Cilvēks — tas ir kosmoss

Katram cilvēkam ir virkne senču un ne mazāka virkne pēcteču. Pēc nāves mēs turpinām dzīvot ne tikai savos bērnos un mazbērnos (kādam to vispār nav), bet arī cilvēku piemiņā, mūsu darba augļos, pierakstos, fotogrāfijās, dokumentos. Mūsu ietekme citam uz citu ir daudz spēcīgāka, plašāka un jūtamāka, nekā mēs domājam. Koncentrējiet savu iztēli un pamēģiniet iedomāties, kā īslaicīga tikšanās, skatiens, nenozīmīgs vārds var ietekmēt citu cilvēku, izmainīt viņa domu gājienu, rīcību, pat likteni. Ko tur lai saka par rakstniekiem, politiķiem, zinātniekiem, skolotājiem? Jūs arī paši varat nosaukt daudzus cilvēkus, kuru ietekme uz jums ir pilnīgi acīmredzama un visai jūtama. Bet vai labi mēs pazīstam paši sevi? Kādi spēki un kādas spējas slēpjas mūsos? Ja līdz šim nav izdevies izrādīt tās, tad tas nozīmē, ka nekādu spēju nemaz nav. Pilnīgi var gadīties, ka tās tā arī paliks nepieprasītas. Neviens par tām neuzzinās. Toties citu cilvēku spējas izpaudīsies neparasti spēcīgi un spilgti. Nav taisnīgi? Vai atceraties, ko mēs teicām par nemanāmu ietekmi citam uz citu? Ģēniji un citas spilgtas personības pārņem visu neparasto no citiem, tie ir spējīgi to izteikt un paust tā, ka izraisa vispārēju uzmanību un sajūsmu. Ne visiem ir lemts spīdēt. Kādam ir jādara arī melnais darbs. Gluži kā teātrī: ir galvenās lomas, ir epizodiskās, bet ir arī statisti un apkalpojošais personāls. Kura darbs ir svarīgāks, tas ir jautājums. Savu lomu mēs līdz galam nezinām.

Ēriks ŠATERS