Skolotāja, kuru mīl

Iesāka kā valodas skolotāja, bet laika gaitā dzīve izdarīja savas korekcijas: saruka skolēnu skaits, no divplūsmu mācību iestādes skola pamazām pārtapa latviešu pamatskolā. Nācās iegūt otru specialitāti, jo pamatprofesijā stundu skaits saruka. Vera pārkvalificējās par vizuālās mākslas skolotāju, kā arī vada vizuālās mākslas pulciņu.

“Vēl kopš skolas gadiem man bija mazs sapnis studēt mākslu, piedalījos zīmēšanas konkursos, veiksmīgi startēju priekšmeta olimpiādēs. Dzīve tā pagriezās, ka bija iespēja atkal studēt Daugavpilī un izvēlējos tieši šo specialitāti,” tāda ir Veras atbilde uz jautājumu, kāpēc priekšroka tika atdota tieši vizuālajai mākslai?

Tā kā šogad skolā vairs nav krievu plūsmas, tad vizuālās mākslas nodarbībām ir atvēlētas bijušajā krievu valodas kabineta telpas. Te ir tās pašas iepriekšējo gadu mēbeles, bet estētiskais noformējums veidots tā, lai notiktu vizuālās mākslas stundas un vizuālās mākslas pulciņa nodarbības. Piemīlīgāki kļuvuši mācību iestādes gaiteņi, kas izdekorēti ar skolotājas un viņas audzēkņu darbiem.

Dažas oriģinālas idejas ļoti atdzīvināja skolu, kur bērnu balsis Veras ausīs skan arvien tikpat dzidri, kā jaunai speciālistei viņas pirmajā darba dienā pirms turpat trim gadu desmitiem. Nekādas grūtības, sīkas nebūšanas vai skolēnu būtībā nevainīgās izdarības nav mazinājušas skolotājas mīlestību pret skolu, kolektīvu, skolēniem. Kļuvusi par direktores vietnieci mācību un audzināšanas darbā, Vera nepārvērtās par kolēģiem un audzēkņiem nepieejamu cietoksni. Viņa neakcentē, ka ir kādam priekšniece, neietur lieku distanci, neceļ sevi augstāk par citiem, kas nav viegla māksla, turklāt to viņa sekmīgi realizē jau divdesmit gadus. Kā skolas pasākumu organizētāja Vera cenšas nezaudēt kvalifikāciju savā iepriekšējā profesijā, jo šajā darbā lieti noder izglītība filoloģiskajā jomā, piemēram, rakstot scenārijus.

Dzīvē viss ir ļoti cieši saistīts, lai gan šīm saitēm cilvēki visbiežāk nepievērš nekādu uzmanību. Sarunbiedre sākotnēji apgalvoja, ka nav īpašas priekšvēstures tam, kā viņa kļuvusi par skolotāju, bet, mirkli padomājusi, Vera no nelieliem gabaliņiem tomēr salika šādu mozaīku: “Ne mamma, ne tētis nebija skolotāji, no ģimenes puses nebija nekāda pamudinājuma apgūt tieši šo profesiju. Pabeigusi Izvaltas vidusskolu, kopā ar trim klasesbiedrenēm devos uz tolaik vēl Daugavpils Pedagoģisko universitāti. Tā sagadījās, ka visas četras dzīvojām vienā istabiņā un studējām vienā fakultātē — filoloģijas. Tieši toreiz augstskolā atvēra jaunu nodaļu, kas sagatavoja krievu un latviešu valodas skolotājus, kuri varēja strādāt gan vienā, gan otrā plūsmā. Tieši šī iespēja mūs vilināja visvairāk, jo redzējām tajā lielu perspektīvu. Bet galveno lomu skolotājas profesijas izvēlē, manuprāt, nospēlēja mūsu ilggadīgā pedagoģe Jadviga Ungure, kura Izvaltā mācīja krievu valodu un bija lieliska klases audzinātāja. Mēs, skolēni, viņu ļoti mīlējām, arī šobaltdien viņa ir piemērs manā darbā. Pēc augstskolas bija plašas iespējas, bet izvēlējos nelielo lauku skolu Asūnē, jo kopš bērnības lauki šķita tuvāki, turklāt toreiz man bija vairāki personīga rakstura iemesli, kas vilināja un mudināja apmesties uz dzīvi šajā pagastā. Šodien neko nenožēloju, jo dzīve laukos mani vienmēr saistījusi vairāk par dzīvi pilsētā.”

Laukos skolotājus bieži redz rušināmies piemājas dārzā, ar slauceni rokā pie govs pļavā. Ir cilvēki, kuri cieši pārliecināti, ka skolotājam jābūt skolotājam, nevis darbu savienošanas kārtībā arī lopkopim un zemkopim. Verai tagad vairs nav piemājas saimniecības, bet savulaik bija gan, tomēr viņu šī tēze nemulsināja: “Laukos šis fakts tiek uztverts dabīgi, jo algas šeit nav tik lielas, kā gribētos, lai varētu uzturēt ģimeni, ir savs dārziņš, lopi. Es nejutu, ka piemājas saimniecība traucētu manam tiešajam darbam, bet, jāatzīst, tā prasa daudz spēka. Tad arī bija citi laiki — varēju paspēt. Šodien es sevi pilnībā atdodu darbam skolā. Nekad nav iezagusies doma pamainīt darbu, jo skola ir mans aicinājums. Ka tikai pietiktu spēka un veselības. Turklāt manā vecumā jau būtu sarežģīti pārorientēties.”

Vera pārliecināta, ka lauku skola ir spējīga iedot bērniem tikpat stabilas un mūsdienīgas zināšanas, kā pilsētu izglītības iestādes, jo arī laukos visi skolotāji ir labi izglītoti. Nabadzīgākas materiālās bāzes dēļ daudzi lauku skolotāji iemanījušies strādāt pat radošāk par kolēģiem pilsētās, kuri stundās var izmantot vismūsdienīgākās tehnoloģijas. Varētu sacīt, ka pedagogu kolektīvs Asūnes pamatskolā ir spēka gados ar pozitīvu attieksmi pret darbu un audzēkņiem. Zināšanu, pieredzes un atbildības sakausējums dod rezultātu, neskatoties uz to, ka skolai ir pieticīga materiālā bāze.
Lūk, arī Veras trīs bērni izgājuši tieši caur Asūnes pamatskolu, un mamma ar viņiem pamatoti lepojas. Iveta gājusi mammas pēdās, dzīvo Krāslavā, bet strādā Grāveru pamatskolā par latviešu valodas skolotāju. Ilona ir vecākā eksperte Lielrīgas Reģionālajā vides pārvaldē, bet dēls Valdis ir 12. klases audzēknis Dagdas vidusskolā. Viņš savus nākotnes plānus saista ar celtniecības jomu. Draudzīgi, atsaucīgi, izpalīdzīgi, čakli — par viņiem var sacīt daudz labu vārdu.

“Bērni ir visa manas dzīves jēga,” uzsver sarunbiedre. “Esmu pārliecināta, ka nelielajām lauku skolām ir jāpastāv, jo tajās bērni vairāk uzmanīti un pieskatīti gan no skolotāju, gan no vecāku puses un izaug par godprātīgiem cilvēkiem. Protams, skolas solā gadās dažādi grēciņi, bet kopumā neko sliktu nevaru pateikt ne par vienu mūsu skolas beidzēju.”

Juris ROGA