Kādus pārsteigumus mums gatavo Jaunais gads?

Diemžēl aizejošā drūmā decembra pēdējās dienās vispārējo pozitīvo emociju izvirdums netika novērots, par ko es pārliecinājos nesenajā pensionāru sapulcē Krāslavā, kad situāciju neglāba pat lieliskais mūzikas skolas audzēkņu koncerts pirms plānotās tikšanās. Būdami neapmierināti par augošajām cenām veikalos un gaidot tarifus, ko pensionāriem un mazturīgajiem nav pa spēkam apmaksāt, sapulces dalībnieki adresēja jautājumu gūzmu mēram Mečislavam Lukšam, kurš varēja sniegt tikai nedrošas atbildes. Atliek tikai noskārst, kāpēc novada domes priekšsēdētājs ieradās uz pasākumu bez SIA “Krāslavas nami” pārstāvjiem, kuriem bija adresēts vairākums pretenziju un jautājumu.

Vietējā nervozā gaisotne ir galvaspilsētā notiekošo procesu spogulis. “Kalvīša laikmeta” beigas bija zīmīgas ar aizejošā Ministru prezidenta atklāsmi, ka tik labi kā viņa valdības laikā Latvijas iedzīvotājiem vairs neklāšoties. Interesanti, ko ar to bija domājis Aigars Kalvītis? Saskaņā ar statistikas datiem pēdējos trijos gados cēlušies iedzīvotāju ienākumi. Taču, iedziļinoties problēmas būtībā, kļūst skaidrs, ka par 30% paaugstinājušās galvenokārt... ierēdņu algas. Vairākumā ministriju vidējā darba alga jau pārsniegusi 1000 latu! Nelielas piemaksas minimālajām algām un pensijām tūdaļ aprija neapturamā inflācija, kurai neredz gala. Novēlojies un būtībā formāls inflācijas vienkāršošanas plāns (Latvija turpina palikt par ES līderi šajā negatīvajā rādītājā) nedeva gaidāmos rezultātus. Pastāvot inflācijai, kas pārsniedz 13%, Kalvīša valdība bija nolemta bojāejai. Starp citu, pārtikas produktu cenas cēlušās vēl vairāk — par 17%. Aizgājušā Ministru kabineta lepnums — bezdeficīta budžets — nav nekas cits kā redzes māns, jo tieši dzīves dārdzība, nevis tikai mēģinājums aizstāvēt cīnītāju pret korupciju Loskutovu lika iziet tūkstošiem protestētāju Doma laukumā. Zem tāda spiediena mūsu dārgie ministri sāka lāpīt robus budžetā no... sociālajiem mērķiem paredzētajiem līdzekļiem. Turklāt tas laikā, kad pat liberālie politiķi piekrīt minimālo pensiju paaugstinājumam līdz 135 latiem. Tādējādi valdība palaida garām iespēju pastiept palīdzības roku vairāku tūkstošu lielajai trūkumā nonākušo pensionāru armijai. Zaudējuši vēlētāju uzticību, Saeimas pārstāvji un ministri tagad mēģina izskaidrot krīzes situāciju ar “komunikācijas trūkumu”. Pat mūsu provinciālajā Krāslavā divreiz izskanēja deputātu runas, ka krīzes situācijā, kas ir izveidojusies, vainojami... masu mediji. Lūk, arī iznāk, ka mēs, laikrakstu pārstāvji un televīzijas žurnālisti, esam vainojami tajā apstāklī, ka pensionāriem lemta nožēlojama eksistence, bet vairākums latgaliešu ģimeņu jau tagad nevar savilkt galus kopā. Kas būs pavasarī, kad pēc elektroenerģijas kārtējās sadārdzināšanas un straujās komunālo pakalpojumu tarifu celšanās tiek prognozēta inflācijas kulminācija? Vai tad tiešām žurnālistiem un fotokorespondentiem ir jāuzņemas atbildība par to, ka valstī faktiski neattīstās ekonomika un turpinās valsts apzagšana bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem? Vai tad mani kolēģi ir vainojami, ka aug banku procenti, monopolisti nekaunīgi uzskrūvē cenas, pārtikas produktu ražotāji baro mūs ar “ķīmiju”, bet “krutkas” upes turpina palielināt lauku un pilsētu kapsētu “iemītnieku” skaitu. Tiek slēgtas lauku skolas, tūkstošiem cilvēku spiesti pamest dzimteni... Nesen vienā no informatīvajām televīzijas programmām pavīdēja ziņa par to, ka Latvijā pieaug onkoloģisko slimību skaits. No cita raidījuma ne bez bažām uzzināju, ka Stobatišķu ciemā Lietuvā tiks būvēta kodolatkritumu glabātava, kas uzņems ap 100000 ļoti bīstamu kravu. Turklāt tas ir deviņu kilometru attālumā no Latvijas robežas un pussimta kilometru — no mūsu rajona.

Cik daudz skaļu vārdu pavisam nesen tika teikts par profesionāļu jauno valdību, bet patiesībā steigā apstiprinātais Ministru kabinets izraisīja vispārējo izbrīnu. Pazīstamais politiķis Gundars Bērziņš savos pirmssvētku uzbrukumos prezidentam nekaunīgi atklāja kārtis: Valdim Zatleram netiek piedota jaunā Ministru prezidenta iecelšana ne no “tautpartijniekiem”. Spriežot pēc visa, Ivaram Godmanim sagatavota tikai pagaidu loma, un, sagaidot vajadzīgo brīdi, Tautas partija atkal iecels savu premjeru. Tādā nomenklatūras drudzī grūti ir cerēt uz valsts lomas paaugstināšanu ekonomiskajā, sociālajā un ekoloģiskajā sfērā.

Dīvaina lieta: tauta sen saprata, ka mūsu ekonomikas galvenais ienaidnieks ir augošais preču imports, tāpēc galvenā peļņa tiek izvesta no Latvijas un mēs faktiski strādājam citu valstu labā. Bet mūsu valsts nemaz nesteidzas atbalstīt vietējo preču ražotāju, tāpēc ekspertu piedāvājumi par nepieciešamību pazemināt sociālo un iedzīvotāju ienākuma nodokli paliek diskusiju līmenī.

Nekad sevi es neesmu uzskatījis par pesimistu, taču profesionālā intuīcija diktē, ka jaunais gads nesniegs ilgi gaidīto stabilitāti un vairākumam latgaliešu nāksies vēl ciešāk savilkt jostu. Tikai, nesekmīgi meklējot vainīgos, nav jāizslēdz arī pašu kļūdas vēlēšanu dienā. Lūk, arī iznāk, ka vienu dienu balsojam, pēc tam četrus gadus esam neapmierināti!

Dzīve turpinās, un pēc maniem novērojumiem Jaungada dāvanas tika iegādātas kā parasti. Pārdevēji teica, ka šogad pircēji izdeva pat pēdējos latus neapturamās inflācijas dēļ, bet pieprasījums pēc zelta izstrādājumiem pat audzis... Viss nav tik slikti?

Aleksejs GONČAROVS