Par ieroci ar īpašnieka vārdu un dubultšāvienu pa gumijas pīlēm

Ir cilvēki, ar kuriem tikties allaž ir patīkami. Pie tādiem es pieskaitu arī Ēvaldu Andžānu, ar kuru sen uzturu lietišķus kontaktus. Mūs gluži kā saveda liktenis, un jau daudzus gadus mēs abi, korespondents un kārtības sargs, palīdzam viens otram.

polismpolismLieliski atceros, kā pirms gadiem astoņiem vai deviņiem Ēvalds steidzami izsauca mani ar fotoaparātu uz Andrupenes apkaimes mežiem, lai sīki fiksētu divu stirnu nelikumīgas nošaušanas faktu. Malu medniekus no Daugavpils Ēvalds pārsteidza visnepiemērotākajā brīdī, kad viņi bija tikko kā bija izņēmuši iekšas un nodīrājuši ādu. Likumpārkāpējus neglāba pat pašu džips. Toreiz arī mani fotouzņēmumi tika pievienoti krimināllietai, kurā tiesa noteica stingru sodu.

Pagāja laiks, un policijas iecirkņa inspektors organizēja man tikšanos sēriju ar cilvēkiem, kuriem “krutka” aizēnojusi visas pārējās dzīves vērtības. Toreiz man nācās būt par liecinieku tam, kā Ēvalds mierīgi un mērķtiecīgi risināja audzinošas sarunas ar gandrīz zaudētiem cilvēkiem. Laikā, kad notika krāpšana ar privātmežu izpārdošanu, mēs ar “Ezerzemes” starpniecību centāmies vest pie prāta iedzīvoties kāros komersantus. Tā ka mana labā paziņas neseno apbalvošanu es uztvēru kā pašu par sevi saprotamu. Starp citu, tik augstu apbalvojumu Ivars Godmanis un ģenerālis Lieljuksis pasniedza Rīgā tikai diviem policijas darbiniekiem. Šis nozīmīgais fakts arī kalpoja par mūsu kārtējās tikšanās ieganstu. Pirmo reizi ne jau darba, bet gan neformālā situācijā: policijas kapteinis, kriminālizmeklēšanas inspektors Ēvalds Andžāns pašlaik ir atvaļinājumā. Kaislīgajam medniekam decembris ir labāks par kūrorta sezonu.

Neslēpšu, ka ļoti patīkami bija iepazīties ar Ēvalda dzīvesbiedri pedagoģi Ludmilu. Trijatā mēs veicām nelielu ekskursiju pagātnē. Pats Ēvalds dzimis Šķaunē, darba stāžu sācis par sovhoza mehanizatoru, strādājis ar jaudīgo T-150, tikai darba samaksa tolaik bija nestabila. Dzīves pavērsiens iezīmējās armijas dienestā, kur jaunietis no Latgales apguva kinologa specialitāti. Viņš arī pašlaik atceras savu pirmo aitu sugas suni Gromu, bet darbs IeM daļās Ēvaldu ieinteresēja. Vēlāk, pēc atgriešanās mājās, pats liktenis viņu saveda kopā ar milicijas pulkvedi Antonu Boboviču, kurš arī palīdzēja jaunajam Andžānam atrast savu vietu dzīvē. Armijā gūtā pieredze pilnībā atbilda milicijas karjeras sākumam, un pirmais amats bija ārpusresora apsardzes inspektors.

Pēc gada Ēvalds iestājās Rīgas speciālajā milicijas skolā, pēc tās beigšanas saņēma jurista diplomu un leitnanta uzplečus. Ja sākt karjeru nācās Ludzas rajonā, tad par turpinājumu kļuva Rēzeknes rajons, kur jaunais milicijas virsnieks saņēma norīkojumu strādāt praksē. Šķita, ka viss iekārtojies labi: jauns dzīvoklis mājā Rāzna ezera krastā, dzīvesbiedre Ludmila sāka strādāt Mākoņkalna astoņgadīgajā skolā. Darbi iesācējam iecirkņa inspektoram ritēja normāli, taču radās dzīvokļa problēma: māja izrādījās ļoti auksta. Vēlāk noskaidrojās, ka celtnieki, būvējot inženiertīklus, pieļāva kļūdu, un viss siltums aizplūda ze-mē. Sala ne tikai daudzdzīvokļu māju īrnieki — auksti bija skolā un bērnudārzā. Sovhoza “Kaunata” direktors piedāvāja prasmīgajam iecirkņa inspektoram atsevišķu māju (arī Rāzna krastā), taču Ēvalds piepeši saņēma uzaicinājumu strādāt dzimtajā rajonā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Andrupene bija slavena jau izsenis. Pirmā saruna ar direktoru Jāni Brilu visu salika savās vietās, un iecirkņa inspektora ģimene dabūja labu dzīvokli gleznainā Okra ezera krastā. Tas bija tagad jau tālajā 1986. gadā. Pa šo laiku izauga bērni: meita Elita ar ģimeni dzīvo Rīgā, kur ieguva augstāko izglītību un ieprie-cināja Ēvaldu un Ludmilu ar mazmeitu Veroniku. Dēls Aivars izdarīja izvēli un pašlaik apgūst celtnieka profesiju.

Andžānu ģimene nekad necentās dzīvot pilsētā, abi lieliski jūtas laukos. Ēvalds labi iepazina sešus uzticētos pagastus, kur viņam izveidojās lieliski kontakti ar vietējiem cilvēkiem. Abpusēja uzticība palīdz operatīvi atklāt noziegumus, kur galvenā vieta ir zādzībām. Cēlonis, protams, meklējams žūpībā, un tieši bezdarbs un zemās algas mudina cilvēkus iet pa slide-no ceļu. Kriminālizmeklēšanas inspektors, kurš labi izprot situāciju, teica, ka vairākums sazagtās mantas tiek izmantots šaubīgas kvalitātes dziras iegādei. Tāpēc lauku kapsētās parādās aizvien vairāk jaunu kapu kopiņu, bet no dzīves šķiras ne jau gados veci cilvēki. Neviļus rodas iespaids, ka mūsu Latvijā kādam ir izdevīgi, lai plauktu un zeltu pagrīdes alkohola tirgus. Strādāt tādos apstākļos policijas darbiniekiem ir ļoti sarežģīti. Ar viltus aicinājumiem cienīt demokrātisko brīvību tiek novirzīta dibenplānā cīņa pret bīstamo ļaunumu — alkoholismu, kas ir arī nopietns demogrāfiskās krīzes cēlonis. Izmirstošās Latgales problēma sen guvusi valsts mēroga aprises, taču to spītīgi nevēlas zināt galvaspilsētas varasvīri. Savā ikdienas darbā policistam tīšām vai netīšām jāsastopas ar dzīves negatīvām parādībām, kas viņu nomāc. Bet spēkus kapteinis Andžāns smeļas saskarsmē ar dabu. Tiklīdz sarunā mēs skārām šo tēmu, Ēvalda skatienā pavīdēja azarts. Pēdējās medībās Ēvalda mastā iznāca mežacūka, un mednieks izšāva. Asiņainas pēdas veda uz izcirtuma ataugu. Šāvējs gāja pa pēdām, taču ievainotais zvērs (tā gadās) pirmais nolēma uzbrukt vajātājam. Izdarījis lēcienu, sašautais zvērs metās uz mednieku un, notriecis viņu no kājām, pagriezās, lai izdarītu otro gājienu, taču Ēvalds no triju metru attāluma trāpīgi nomērķēja ievainotajam zvēram un izšāva. Pat nepaspēja piecelties kājās, taču zvēra atņirgtos zobus saskatīja skaidri. Ja tas būtu bijis mežakuilis, medniekam klātos bēdīgi, bet mežacūkai kaujas ierocis ir vājāks.

Pirmo reizi es satiku mednieku, kurš tik aizraujoši stāstīja par zaķu medībām naktī. Pa dienu Ēvalds novēro tīrumus, kur barojas zaķi, pēc tam naktī sēž slēpnī. Vajadzīga liela pacietība, lai sagaidītu, kad zaķi beigs mieloties ar ziemājiem, bet pēc tam jau mēģina pietuvoties šāviena attālumā. Mēnesnīcas gaismā, kas atstarojas sniegā, trā-pīgs šāviens ir liela māksla. Nakts ainas reizēm tā aizrauj mednieku, ka viņš pat nepamana rīta iestāšanos. Kādu reizi saltā ziemas naktī, kad bija vairāk nekā mīnus 20 grādu, tik ilgi gaidīja šāvienu, ka pirksti kļuva stīvi. Netrāpīja, te pēkšņi ieraudzīja, ka viens zaķis atrodas blakus medniekam, kustina ausis un nekādi nevar apjēgt, kas atrodas viņa priekšā. “Skatāmies viens uz otru, es nekādi nevaru pārlādēt vienstobreni — pirksti neklausa. Tā es atgriezos mājās tukšām rokām,” ar smaidu atceras Ēvalds. “Man patīk arī bebru medības naktī, ļoti interesanti ir vērot čaklos mežcirtējus. Tie ļoti kaitē zemniekiem, bet agrāk tik vērtīgā kažokāda tagad nevienam vairs nav vajadzīga. Tāpēc mēs vienkārši esam spiesti regulēt bebru skaitu. Starp citu, mednieku desiņas no to gaļas iznāk garšīgas, lai gan agrāk es smādēju tās, bet tagad saprotu garšu.” Dzerot tēju, Ēvalds man pastāstīja daudz notikumu. Jānis Brils viņu iemācīja pievilināt lapsas. Kad pieredzējušais mednieks sniedza viņam pirmo mācību, tas pat nenoticēja. Simts metru attālumā rudais kūmiņš uztvēra mednieka lūpu skaņas. Turklāt Jānis Brils vilināja lapsu skrējienā, lai tā neuztvertu viltojumu. Ja lapsa apstājās un ieklausījās, mednieks apklusa.

Ēvalds pastāstīja arī divus amizantus notikumus. Kādu reizi mednieki nošāva pāris mežacūku pie pašas viensētas un aizsūtīja vienu savu biedru pēc traktora. Paši nogūlās atpūsties un pēkšņi pamanīja, ka šķietami bezsaimnieka trofejas pamanīja saimniece un aizsteidzās uz māju. Vienā mirklī radās pārdrošs plāns: nemanot pievākuši mežacūku kautķermeņus, medījuma vietā mednieki nolika... atvestu nosprāgušu aitu. Paslēpās un sāka gaidīt. Drīz vien klajumā parādījās sievasmāte un znots ar virvi pār plecu. Varēja vērot mēmu skatu: sieviete no pārsteiguma palika mēma, bet znots izteiksmīgi grozīja ar pirkstu pie deniņiem. Mūsu jokdari smējās kā kutināti. Starp citu, ar medībām Ēvalds aizrāvās pirms gadiem divdesmit ne bez “veču” palīdzības. Tas bija uz Mazā Kustara ezera, kad veterāni nodomāja demonstrēt jauniesācējam pīļu medību atklāšanu. Gaidot noteikto laiku, nedaudz uztaisīja dūšu, tad nosēdināja debitantu krastā, bet vecākais viņu grupā... aizsnaudās laivā. Tobrīd piebrauca Daugavpils mednieki un izlika izbāzeņus. Tos vilnis aizdzina tālāk, bet, kad vecais mednieks pamodās laivā, viņš pēkšņi uz ūdens ieraudzīja pīļu pāri. Tad arī divreiz izšāva, bet visapkārt skanēja smiekli un dzēlīgi padomi: “Sit ar renkuļiem, lai trāpītu.” Mednieku stāsti nav izdomājums, visi sižeti ņemti no dzīves.

Aleksejs GONČAROVS