Trīs desmitus gadu ar deju cauri laikam

Agrāk sanākušie klausījās mūziku un ar interesi raudzījās melnbaltajās fotogrāfijās, kuras ar mūsdienīgas videotehnikas palīdzību tika projicētas uz sienas pa labi no skatuves. Labs nāk ar gaidīšanu — pulkstenis tikšķēja uz priekšu, svinīgā ceremonija sākās pārdesmit minūtes vēlāk nekā paredzēts, bet ļaužu pilnā zālē izrādījās ļoti daudz pašdarbnieku un kultūras darbinieku.

No kafejnīcas puses iznāca galanti ģērbti pasākuma vadītāji — Jānis Platacis un Inta Viļuma, lai pirmie sveiktu klātesošos Tautas deju ansambļa “Dagda” 30 gadu jubilejas pasākumā un aicinātu zālē jubilārus. Skanot fonā mūzikai “Sanāciet, sadziediet”, starp skatītāju rindām no foajē caur visu zāli uz skatuves pusi devās bijušie un esošie TDA vadītāji un TDA dalībnieki, kurus klātesošie sagaidīja ar aplausiem, pieceļoties kājās. Bez minstināšanās vadītāji ieņēma savas vietas pie galdiņa zālē, bet Tautas deju ansambļa dalībnieki kāpa uz skatuves, lai sagatavotos savai pirmajai dejai.

Jau ar pirmajām minūtēm pārņēma neaprakstāma labsajūta, kāda rodas, ja pasākums gatavots īpaši rūpīgi. Koncertprogramma bija pilnībā veltīta skatītājiem, bet visi svarīgākie akcenti tajā bija pakārtoti jubilāriem un viņu visspēcīgākajam ierocim — dejai, kurai piemīt milzīgs spēks, līdzīgi kā tautas dziesmai. Deja ir īpaša kustību māksla, viena no visvecākajām cilvēka prasmēm, kas vienlaikus nav pirmās nepieciešamības prece, tomēr bez tās nevar iztikt ne atsevišķs indivīds, ne Dievs, ne Saule, ne Pasaule kopumā. Apliecinājums tam ierakstīts latviešu tautasdziesmās, piemēram: “Saule danci ritināja Apaļā kalniņā”; “Joz, māmiņa, man jostiņu, Lai es teku pulciņā.”

No tērcītes par upi

1949. gadā organizējās deju pulciņš mazā sastāvā, ko vadīja Marija Savko, vēlāk šo pulciņu pārņēma Marija Ruža. Pirmo reizi Dagdas kultūras nams piedalījās Dziesmu svētkos ar astoņu pāru deju kolektīvu, kad to vadīja Valentīna Skredele. No 1967. gada par kolektīva vadītāju sāka strādāt Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma absolvente Ina Zandare. 1977. gadā kolektīvs Latvijas deju kolektīvu zonālajās sacensībās izcīnīja Pirmās Vissavienības pašdarbības mākslas festivāla 3. pakāpes laureāta diplomu. 1977. gada 26. septembrī kolektīvam ar Latvijas kultūras ministrijas lēmumu tika piešķirts Tautas kolektīva goda nosaukums. Tautas deju ansambļa moto pirmajos desmit pastāvēšanas gados ir bijis “Dejā dzīves prieku rodu”.

Līdz ar Inas ierašanos Dagdā dejotājiem nācās pieņemt pavisam citus noteikumus: bija jāapgūst klasiskie vingrinājumi, notika treniņš. Bet jaunais tika pieņemts ar ļoti lielu interesi, cilvēki bija sirsnīgi, atsaucīgi, vienkārši. Ja mēģinājums notiek vienreiz nedēļā, Ina to sauc par sapulci, ja divreiz — tad ir cerība, ka kolektīvs darbosies un strādās, ja trīs reizes — tad var sākties attīstība kāda līmeņa sasniegšanai.

Deja, izrādās, ir daudzu dejotāju biogrāfijas nopietna sastāvdaļa. Izaugušas ģimenes, kas dejo jau divās paaudzēs. Uzstājoties, Ina aicināja iziet priekšā tos cilvēkus, kuri bija 60. gadu dejotāji: Valentīnu Vasiļevsku, Ēriku Andžāni un Emīliju Beitāni. Ina pieminēja arī tos laikus, kad tika izdejotas dažādu tautu dejas, apģērbjot attiecīgās tautas tērpu.

I. Zandare: “Paldies visiem par gribasspēku, neatlaidību desmit gadu garumā. Bija izcīnītas godalgotas vietas skatēs, daudz koncertēts — 7-8 koncerti gadā, jo bija daudz valsts svētku. Tālākais brauciens bija uz Turkmēniju un Armēniju. Rajona vadībai toreiz bija prestiža lieta, lai atbalstītu ideju ansamblim piešķirt goda nosaukumu. Tika gatavots liels koncerts, kurā jāiekļauj latviešu dejas, solo dejas un citu tautu dejas. Liels paldies kultūras nodaļas vadītājai Ritai Barčai un toreizējam Krāslavas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniekam Jāzepam Paņko — atbildīgajam par izglītību un kultūru rajonā, kurš ļoti atbalstīja šo ideju. Viņa vārdiem runājot, “Pervaja lastočka priletela v Dagdu!” — kolektīvam tika piešķirts Tautas kolektīva goda nosaukums.”

Jaunas asinis

Pēc Zandares kundzes jau Jāzeps Ornicāns dalījās atmiņās par to laiku, kad viņš vadīja TDA: “Man bija tas gods uzsākt darba mūžu šajā mazpilsētā: pēc kultūras tehnikuma beigšanas 1977. gadā tiku norīkots darbā uz Dagdas kultūras namu. Inai bija laime saņemt Dieva dāvanu, tālab man bija jāuzņemas kolektīva vadība, kas nebija vienkārši, jo faktiski nebija nekādas darba pieredzes. Kolektīvs ļoti nopietns, jo Tautas kolektīvam ir pavisam citi vērtēšanas kritēriji. Obligāts nosacījums — katru gadu rīkot atskaites koncertu. Mana atnākšana sakrita ar paaudžu maiņu kolektīvā. Bijām izvēles priekšā, tālab vairāk nekā līdz šim piesaistījām skolu jaunatni. Paldies Dagdas vidusskolas toreizējai vadībai, kas neliedza šo iespēju, jo redzējums un attieksme, ka skolu jaunatne piedalās kultūras namu kolektīvos, nebija viennozīmīga.”

Jāzeps vadīja kolektīvu līdz 1986. gadam. Viņa laikā kolektīvs izvērta plašu koncertdarbību, mēģinājumi notika trīs reizes nedēļā. Toreiz nebija mūsdienu tehnoloģiju, cilvēki maz skatījās TV, aktīvi piedalījās pašdarbībā un apmeklēja pasākumus kultūras namā.

Vismīļākie, vissirsnīgākie un vislabākie

Nākamā stafeti pārņēma Valda Timule, kura dalījās savā bagātajā zināšanu pūrā ar Tautas deju ansambļa dalībniekiem no 1990. līdz 1999. gadam: “TDA “Dagda” ir pirmais kolektīvs, ar kuru sāku strādāt, vēl būdama studente. Šie gandrīz desmit gadi bija skaists laiks, kurā ļoti daudz mācījos arī pati. Sākās pirmie ārzemju braucieni kopā ar kolektīvu, koncertējām Polijā, Rumānijā, Krievijā, Baltkrievijā. Īpaši atmiņā 1995. gada brauciens uz starptautisko festivālu Rumānijā, kur koncerta laikā, atrazdamās zālē, es sajutu neaprakstāmu lepnumu par savu valsti un kolektīvu, kad skatītāji Audēju dejas laikā piecēlās kājās un aplaudēja. Tas bija ārkārtīgi saviļņojošs brīdis. Kopā esam svinējuši 15 un 20 gadu jubilejas, kopā bijām Dziesmu svētkos 1993. gadā un 1998. gadā. Mani dejotāji ir vismīļākie, vissirsnīgākie un vislabākie, kuriem esmu bezgala pateicīga par šiem desmit gadiem.”

Jaunākie laiki

Laiks rit, viss mainās. Kolektīva vadību no 2004. līdz 2005. gadam uzņēmās Aija Utkina: “Nekad necerēju, ka man būs iespēja vadīt TDA “Dagda”. Kad mācījos skolā, mēs, meitenes, ar lielu skaudību raudzījāmies uz Tautas deju ansambļa dalībniekiem: cik viņi cēli un lepni vienmēr dejoja, cik krāšņi viņiem bija tērpi! Atnācām pie Valdas un tādas nobijušās prasījām, vai mēs drīkstam dejot? Valda sacīja: “Protams, meitenes, nāciet!” Vislielāko paldies gribu sacīt skolotājai Inai Zandarei, jo viņa bija ielikusi pašus pamatus: iemācījusi dejot polku, augstu celt kājas, skatīties acīs, smaidīt un sarunāties ar skatītāju. Vēl liels paldies Jāzepam, ka viņš deva otru iespēju nākt un dejot ansamblī.”

Atgriešanās

2005. gadā Tautas deju ansambli atkal uzņēmās vadīt Jāzeps Ornicāns. Jaunieši, kas nodejojuši kolektīvā daudzus gadus, aiziet mācīties tālāk. Kolektīvam ir vajadzīgi jauni dalībnieki. Viss smagums gulstas uz vadītāja pleciem, jo jāsāk no nulles, no nekā. Dzimst pārgalvīga ideja — savākt visus dejotgribētājus, kas jau agrāk ir dejojuši kādā kolektīvā un kuru sirdis joprojām pieder dejai. Ideja izrādās dzīvotspējīga, jo piesakās daudz dejotgribētāju un Tautas deju ansamblis “Dagda” savu atdzimšanu izdejo Latvijas valsts proklamēšanas 89. gadadienai veltītajā svinīgajā pasākumā tepat Dagdas tautas namā.

Dejotāju šoks

Kā skaista Inas Zandares dāvana skatītājiem un jubilāriem bija vidējās paaudzes deju kolektīva “Narūta” bijušo dalībnieku deja. Ar milzu atsaucību skatītāji uzņēma TDA “Dagda” bijušos dalībniekus Aiju Liepiņu (Konošonoku) un Edgaru Liepiņu, kuru izpildītais “Senais dancis” iekarojis ļaužu sirdis arī ārpus Latvijas robežām. Ciemos ar deju atbrauca arī Krāslavas KN vidējās paaudzes deju kolektīvs “Jautraviņa”, kuru vada Valda Timule. Jubilāriem un visiem citiem dejoja Dagdas vidusskolas jauniešu deju kolektīvs Ainas Murānes vadībā. Uzstājās lauku kapela “Valters”, vēl vairāk sasildot ļaužu sirdis un gaisinot pat vismazākās skumjas. Divas lieliskas dejas atveda kaimiņi — Andzeļu tautas nama deju kolektīvs, kuru vada Aivars Platacis. Savus dejas rakstus uz tautas nama skatuves izdejoja arī Dagdas vidusskolas bērnu deju kolektīvs, kuru vada Rita Vaišļa.

Tautas deju ansamblis “Dagda”, kurš daudzu gadu garumā koncertējis ne tikai savā rajonā, bet viesojies Turkmēnijā, Armēnijā, Baltkrievijā, Maskavā, kā arī piedalījies vairākos Dziesmu un Deju svētkos Rīgā. Latvju dejas raksti izdejoti Liepājas festivālā, Čehijā un Vācijā. Bet 30 gadu jubilejas koncertā TDA “Dagda” šokēja pat savu vadītāju, kurš pārsteigumu pat necentās slēpt, jo tās būtu veltīgas pūles.

Saskaņā ar programmu pēc TDA “Dagda” jau ceturtā priekšnesuma — “Audēju dejas” — aizkarus vajadzēja aizvilkt, lai sagatavotu noslēguma ainu: skatuves vidū priekšplānā stāvošu egles kontūru, kuras zaros iedegtas lielās brīnumsvecītes. Vidū — skaitlis 30. “Audēju deja” TDA “Dagda” izpildījumā izsauca neplānoti lielu skatītāju piekrišanu, kas beidzās ar milzu ovācijām un saucieniem “Atkārtot!”. Parasti šo deju neatkārto, bet dejotāji izšķīrās apmierināt skatītāju vēlmi.

Daudzus veiksmīgus gadus!

Jubileja bez sveicējiem un dāvanām? Nē, protams, bija visdažādākās dāvanas! Visi kopā mēs tikai vēlreiz pārliecinājāmies, cik garīgi bagāti ir Latgales ļaudis, kas ar dejas soli ierakstīja savu vārdu Dagdas pilsētas mākslas grāmatā. To apliecināt bija atnācis Dagdas pilsētas domes priekšsēdētājs Viktors Stikuts, kurš savu uzrunu sadalīja divās daļās. Vispirms pauda prieku par patiesi apburošo vakaru: “TDA “Dagda” nodzīvojis līdz 30 gadu jubilejai — kas var būt vēl skaistāks, kā redzēt prieka asaras acīs tiem dalībniekiem, kuri atcerējās šeit, tautas namā, pagājušās jaunības dienas, kur tik daudz pavadīts sava dzīves laika, rasts prieka un laimes.”

Stikuta kungs pasniedza no Pašvaldību lietu ministrijas atsūtīto Goda diplomu J. Ornicānam par daudzveidīgas un kvalitatīvas dzīves izglītības un kultūras vides attīstības nodrošināšanu Dagdas pilsētā. Klāt bija pielikta aploksne ar naudas balvu. Savukārt no pilsētas domes bija sagatavota pārsteiguma dāvana jubilāriem un visiem kolektīva vadītājiem: zālē — tika ieripināta pa-plāte ar daudzstāvu torti, dega 30 svecītes. Deju kolektīvu vadītāji, ievērojot tradīciju, vaiga sviedros pūlējās tās nopūst, bet svecītes uzliesmoja no jauna atkal un atkal. Galu galā tas izdevās. Stikuta kungs šo misēkli iztulkoja tā, ka Tautas deju ansamblim paredzamas vēl daudzas, daudzas jubilejas.

Jubilārus apsveica un citus klātesošos uzrunāja Krāslavas rajona padomes priekšsēdētājs Andris Badūns, kurš pasniedza Krāslavas rajona padomes Atzinības rakstus Ritai Vaišļai, Aijai Utkinai, Ainai Murānei, Aivaram Platacim un Valdai Timulei par nozīmīgu ieguldījumu, tautas deju tradīciju uzturēšanu, kopšanu un popularizēšanu novadā, aktīvu līdzdarbošanos kultūrvides veidošanā un sveicot kolektīva 30 gadu jubilejā.

“Daudzi no mums dejo večerinkās, diskotēkās, bet Tautas deju ansamblī tā vienkārši sanākt kopā un dejot nesanāk — vajadzīgs vadītājs, kurš ir kolektīva dvēsele un satur visus kopā,” uzsvēra A. Badūns. “Dejai un dziesmai milzīgs spēks. Mēs varam lepoties, ka pašā Atmodas sākumā Latvijas valsts sarkanbaltsarkanais karogs tika pacelts šeit, Dagdā, un to lepni turēja pie kinoteātra TDA “Dagda” dalībnieki tautas tērpos.”

Badūna kungs arī pasniedza Valsts aģentūras Tautas mākslas centra Atzinību Dagdas tautas nama TDA “Dagda” vadītājam Jāzepam Ornicānam un Tautas mākslas centra Atzinību par mūža ieguldījumu latviešu dejas attīstībā, popularizēšanā, kultūrvides veidošanā un sveicot nozīmīgajā dzīves jubilejā un kolektīva 30. gadskārtā, TDA “Dagda” ilggadējai vadītājai Inai Zandarei.

Jubilārus sveica arī rajona padomes kultūras darba organizators, krāslavietis, dejotājs Jāzeps Dobkevičs, kurš labus vārdus veltīja gan dejotājiem, gan arī mazpilsētai: “Dagdas ļaudis noteikti pārņem lepnums par to, ka viņi šeit dzimuši, auguši, skolojušies, dejojuši. Arī es lepojos, ka man ir cieša saikne ar Dagdu. Pasaules kartē daudz vietu, kur TDA “Dagda” iedegusi liesmiņu cilvēku sirdīs.”

J. Ornicāns pateicās visiem klātesošajiem un aicināja TDA “Dagda” esošos un bijušos dalībniekus, aicinātos viesus doties uz izstāžu zāli, kur jau daudz intīmākā atmosfērā nobaudīt vīna glāzi un turpināt dalīties atmiņās.

Juris ROGA