Pretrunu sliede

Taču mūsu gadījumā sliktu ceļu iemesls ir cits. Lai izgaismotu situāciju, man nācās uzklausīt divus viedokļus. Tā ka galīgie secinājumi jāizdara jums, godājamie lasītāji. Telefonzvani aicināja mani veikt ekskursiju no lielceļa Andrupene — Andzeļi līdz Mūrnieku ciemam. Turklāt vietējie iedzīvotāji brīdināja, ka pārvarēt grūti izbraucamo ceļu iespējams tikai ar apvidus mašīnu.

Noteiktajā laikā mani gaidīja daudz pieredzējis padomju laiku džips UAZ-469, bet redakcijas vieglo mašīnu mēs atstājām blakus pasta mašīnai. Pēc visa spriežot, grūtajā ceļā pastnieks devās kājām.

Ceļš patiešām izrādījās pārlieku grūti izbraucams: pa iesalušo dziļo sliedi tikai ar lielām grūtībām varēja izbraukt armijas “uaziks”. Mans gids Viktors Kiseļevskis rādīja viensētas, kas slikta ceļa dēļ bija nogrieztas no “lielās zemes”. Vēlāk es pierakstīju vēl triju sliktā ceļa gūstā nokļuvušo viensētnieku viedokļus. Uzmanīgi uzklausījis visas versijas, es nonācu pie šāda secinājuma. Šis lauku ceļš vienmēr bija grūti izbraucams, taču situācija saasinājās pēdējos gados. Paradoksāli ir tas, ka šī ceļa posma remontā pagasts ieguldīja daudz līdzekļu, taču rezultāts izrādījās pretējs gaidītajam. Pēc vietējo iedzīvotāju domām kļūdas tika pieļautas vēl iepriekšējos gados, kad greideri ar katru nolīdzināšanas reizi noņēma cieto grants kārtu no brauktuves, tāpēc ceļa segums kļuva aizvien zemāks par malu līmeni. Savu postošo darbu paveica lietusgāzes un palu ūdeņi, izskalojot brauktuvi. Remontdarbos tika izmantota nekvalitatīva grants, tāpēc, līdz ar šķīdoņa iestāšanos, grants segums pārvērtās par neizbrienamiem dubļiem, pa kuriem izbraukt var tikai ar apvidus mašīnu vai arī ar traktoru. Tikai ironiski pašā krustojumā uzstādīta aizlieguma zīme — traktoriem. Atliek tikai divi varianti: džips vai helikopters, kas vietējiem iedzīvotājiem nav pa kabatai. Bet pagaidām mokās trīs skolēni un pirmsskolēns, kuri spiesti pa dziļām sliedēm aizkļūt līdz lielceļam. Skaidrs, ka uz šo stūri nevar atbraukt autoveikals, tāpēc pensionāri spiesti uz muguras stiept maizes un citu pirmās nepieciešamības preču krājumus lielā attālumā. Gandrīz bezizejas stāvoklī nokļuvuši invalīdi Ivanovi, mokās Urtāni, Koļesņikovi, Kiseļevski. Par nelaimēm, kas piemeklējušas, man pastāstīja pensionāre Ģertrūde Kolīte. Pēc tikšanās ar nelaimīgajiem viensētniekiem un veiktās ekskursijas par nejauko ceļu, man nācās piekrist sarunbiedriem, ka ceļa remonta darbi veikti pavisam neprofesionāli. Lūk, arī iznāk, ka pagasta nauda ierakta dubļos.

Telefonsarunā ar Andrupenes pagasta padomes priekšsēdētāju es uzklausīju pilnīgi pretēju viedokli. Melānija Rudavina centās pārliecināt mani, ka tā lauku ceļa kapitālremontā ieguldīts 10000 latu, arī pagājušajā gadā tika veikti plānotie remontdarbi. Pagasta vadītāja uzskata, ka šajā situācijā vainojami paši viensētnieki, kuri nesaudzē pagasta ceļu, bojājot to ar traktoru riteņiem. Lūk, kāpēc parādījusies aizlieguma zīme lauksaimniecības tehnikai.

Savukārt man atliek tikai just līdzi lauku cilvēkiem, kuri nokļuvuši īstā nelaimē. Dažās viensētās taču ir arī vieglās automa-šīnas, ar kurām nemaz nevar izbraukt. No vietējo cilvēku satrauktajiem stāstījumiem es uzzināju, ka “frontes” ceļš pēc tā saucamā remonta ir izbraucams tikai pāris mēnešu gadā, arī tikai tad, ja vasarā bieži neuznāk lietus. Kārtējo reizi neapskaudīsi arī lauku pastnieka maizi, kuram grūtos kilometrus nākas mērot kājām. Tā ka pasta sūtījumu motorizētā piegāde ir relatīvs jēdziens.

Aleksejs GONČAROVS