Skaistais jaunības laiks

Drīz skolas direktores kabinetā ienāca daiļa un acīmredzami dzīvespriecīga jauniete, par kuru jau iepriekš bijām dzirdējuši visnotaļ pozitīvas atsauksmes: čakli mācās, aktīvi piedalās ārpusklases darbā, iesaistījusies skolas sabiedriskajā dzīvē un vairākos pulciņos: “Čaklās rokas”, sporta un dramatiskajā — jaunietei patīk uzstāties. Viņa ir skolas avīzes ko-respondente, piedalās sacerējumu konkursos, raksta dzeju.

Jaunietes pievilcīguma noslēpums ir faktā, ka meitene augstāk par visu vērtē dabas doto skaistumu. Viņasprāt, tas ir vismaz galvastiesu vērtīgāks par kosmētikas radīto, turklāt viņai ir pilnīga taisnība! Smaidīgā Lolita neslēpj, ka uz ballēm parasti dodas neuzkrāsojusies. Mamma izveido skaistu frizūru, palīdz piemeklēt arī apģērbu, bet viss pārējais ir no dabas dots. Vājība ir tikai viena — bižutērija, kuru Lolitai patīk mainīt.

Vienmēr labā formā palīdz būt arī aktīvais dzīvesveids, kas, pēc pašas meitenes sacītā, viņai ir īpaši tuvs: “Ar prieku piedalos konkursos, olimpiādēs, sacensībās, darbojos pulciņos, sportoju. Skolā jūtos ļoti labi, ar visu tieku galā bez pārpūlēšanās. Man netrūkst draugu un draudzeņu. Šis man ir pēdējais mācību gads pamatskolā, noteikti turpināšu mācīties vidusskolā. Vispār savā dzīvē gribētu sasniegt kaut ko nopietnāku, tālab centīšos iegūt arī augstāko izglītību, lai gan šodien vēl īsti nezinu, kādā nozarē. Varbūt izvēlēšos juristes, advokātes vai citu interesantu un noderīgu profesiju. Es jau labi apzinos, ka izglītību cilvēkam vajag, lai dzīvē gūtu panākumus.”

Varbūt kādam šķitīs dīvaini, bet meitenes sapņos bijusi vieta arī stjuartes darbam, arvien viņā mīt stipra vēlme kļūt par slavenu dziedātāju. Skolā un mājās Lolita nejūtas vientuļi arī tāpēc, ka viņai ir jaunākās māsiņas, ar kurām ļoti labi sadzīvo. Jeļena mācās 7. klasē, Sintija — 4. klasē. Abas ir aktīvas, tāpat kā vecākā māsa, piedalās skolas sabiedriskajā dzīvē. Māsiņas dzīvo nepilnā ģimenē, līdz ar to ir daudz jāpalīdz māmiņai mājas solī. Meitenes uzkopj dzīvokli, gatavo ēst, vasarā ravē dārzu, ogo un sēņo, lai sagatavotu pārtiku ziemai. Lopus ģimene netur, jo lopkopība paņem daudz vairāk spēka nekā augkopība. Lolitai, kā jau vecākajai, ir papildu rūpes — palīdzēt mācībās jaunākajiem bērniem.

“Gatavojoties skolai un pildot mājasdarbus, cenšamies palīdzēt viena otrai, kā vien spējam,” stāsta Lolita. “Mācībās veicas dažādi, bet neviena no mums nav nesekmīga. Māmiņu ļoti mī-lam, palīdzam izdarīt visu, ko vien palūdz. Viņa ir pavāre, bet darbu šajā profesijā uz vietas atrast nevar. Pagasts viņai piedāvā pastrādāt algotajos sabiedriskajos darbos. Kad ienākumu pietrūkst, ir grūti iegādāties visu vajadzīgo. Lai gan esam skolnieces, mēs to redzam un saprotam, tāpēc cenšamies visādi palīdzēt mammai. Es domāju, ka dažādas grūtības ir tās, kas mūsu ģimeni ļoti saliedē. Vienīgais, ko man patiesi nepatīk darīt — adīt.”

Sadzīviskās grūtības liek meitenēm pāragri nobriest, kļūt ātrāk pieaugušām. Bet jaunība ir un paliek jaunība. Viens no Lolitas sapņiem ir digitālais fotoaparāts, kuram nepieciešamo summu ģimene nekādi nevar atlicināt. Fotografēšana nav māsiņu lielā aizraušanās, bet, kā atzīst sarunbiedre, viņas fotografētu ar lielu prieku, ja vien būtu ar ko. Tas pats vecais lenšu fotoaparāts ir sabojājies, turklāt mūsdienās diez vai kāds gribētu ņemties ar filmiņu attīstīšanu, lai sataisītu kartiņas, tad tās skanētu un izvietotu jauniešu populārākajos portālos internetā.

“Internets patīk, bet es neaizmirstu lasīt grāmatas,” apgalvo Lolita. “Sevišķi patīk Aleksandra Puškina darbi. Tiesa, esmu no tiem cilvēkiem, kuri nemīl ilgstoši darīt vienu un to pašu, vairākas stundas no vietas varu tikai zīmēt. Atpūsties arī gribas, tad mēs pašas izdomājām spēles un mājās spēlējam. Patīk aizskriet uz stadionu, ja nekas no tā nav iespējams, tad uzspēlējam kaut vai kārtis prāta asināšanai.”

Lolitai spilgtā atmiņā ir brauciens uz Rīgu, tur dzīvo krustmāte, gājiens pie jūras, muzeju apmeklējums. Izstaigāta Vecrīga, apskatītas vēsturiskās mājas un citādi skaistas ēkas un būves, pieminekļi. Jauniete uzskata, ka, pateicoties krustmātes viesmīlībai, par Rīgu viņa tagad zina daudz.

Klāt Ziemassvētki, tuvojas gadu mija. Lielos svētkus Lolita labprātāk vēlētos sagaidīt mājās savējo pulkā: “Parasti mēs — visas trīs māsiņas — jau iepriekš izrotājam māju, svētku dienā palīdzam mammai klāt galdu. Pirms tam jau esam plānojušas, kā svinēsim, kur kurš sēdēs pie galda. Ļoti gaidīts ciemiņš ir vecmāmiņa. Protams, dāvinām un saņemam dāvanas. Man patīk dāvināt tādas, kurās esmu ieguldījusi savu darbu — tās ir personiskākas. Nezinu, kur šogad sagaidīsim gadu miju — pie radiem Krāslavā vai ar draugiem laukos. Vēl neesam par to izlēmušas.”

Juris ROGA