Burvīgā nakts Annas salā

AnnaIt kā pati no sevis radās Latgales biznesa lēdiju tēma un, pastāstījis par divu Aglonas Viju atklāsmēm, es pēkšņi atcerējos, ka vēl oktobrī solīju lasītājiem atgriezties romantiskajā Leja ezera krastā, kur riskanto darbu praktiski no nulles izvērsusi krietnā zemnieku ģimene. Protams, tūrisma biznesa tapšanas agrīnajā stadijā risks bija, turklāt visai liels, taču Vladislavs Ļaksa spītīgi centās realizēt pārdrošas idejas. Kā parādīja laiks, intuīcija nepievīla. Pati dzīve izkārtoja tā, ka par dinastijas ģimenes galvas labo roku jau trijās paaudzēs kļuvusi vedekla Anna — talantīga menedžere un Aulejas tautas tradīciju glabātāja, kas arī padara atpūtas kompleksu “Lejasmalas” īpaši burvīgu. Realizētā starptautiskā veloprojekta pēdējā rudens seminārā, kas notika viesmīlīgajā krastā, Anna tik aizrautīgi stāstīja par ģimenes meklējumiem un atradumiem, ka es, aizgūtnēm klausīdamies, aizmirsu par bloknotu un diktofonu.

Rudenī uzprasījos ciemos, un sirsnīgā saimniece man neatteica. Apzināti izvēlējos lietainu dienu nedēļas vidū, kad, kā šķita, tūristu pilsētiņā būs salīdzinoši klusi. Tomēr es kļūdījos: arī trešdienā galvenajā korpusā, kur atrodas lielā banketu zāle, pilnā sparā ritēja gatavošanās sestdienas kāzām. Ar to tad arī sākās mūsu saruna. Mana senā paziņa atklāti atzinās, ka tūristu pieplūdums ir silto gadalaiku parādība, bet starpsezonu periodā liels atspaids lauku firmai ir kāzas. Tā ka Ļaksa seniors, kurš iecerēja greznu banketu zāli, trāpīja desmitniekā. Tiesa, laiks parādīja, ka plašā zāle reizēm ir par šauru, kas liecina, ka dzīve Latgalē uzlabojas. Anna atzīstas, ka stāvokli nosaka līgavaiņi un līgavas, nopelnot kāzu kapitālu Īrijā vai Anglijā. Taču ne nauda vien nodrošina laimi, un jaunie, sakrājuši bagātību, meklē neaizmirstamus iespaidus, bet pieprasījums, kā zināms, rada piedāvājumu.

Kāzas šajā krastā tiek svinētas cauru gadu, un gribētāju pašlaik ir atliku likām. Reizēm nākas izvēlēties no daudziem pieteikumiem, un tādos gadījumos Anna rīkojas saskaņā ar rentabilitātes apsvērumiem: ģimenes firma ir spiesta pastāvīgi maksāt kredītus. Ziemā parasti kāzu viesu ir mazāk (no trīsdesmit līdz pieciem desmitiem), toties vasarā viņu krietni vairāk. Banketu zāle mierīgi var uzņemt 120 viesu, taču bija gadījums, kad te pulcējās pat 250 viesu, toreiz galdus klāja arī zem nojumes un zem zvaigžņotajām debesīm. Siltā vasaras laikā improvizētās vietas nemaz nebija sliktākas: blakus atrodas lielisks ezers, kuru arī tagad nav atstājuši gulbji. Īsta idille...

Galvenā kāzu rozīnīte ir pirmā kāzu nakts... Annas salā. Jā, jā, plašajos atpūtas kompleksa īpašumos ir pāris saliņu ar tūristu namiņiem. Pirmā nosaukta par godu saimniecei, otrā — viņas dzīvesbiedram Artūram. Pēc mičošanas (šī ceremonija reizēm notiek šūpolēs) jaunlaulātos pavada līdz piestātnei, kur viņus gaida liela laiva, kas izrotāta ar ozola zariem, vainagiem un ziediem. Lukturīšu gaisma padara šo neparasto peldlīdzekli pasakainu. Tālāk spēcīgi airētāji nogādā jauno pāri uz salu, kur liesmo lāpas, pēc tam pavada uz nakšņošanas vietu. Virs kāzu gultas — baldahīns, kas atgādina zvejas tīklu... ar sirsniņām, tad laiva dodas projām uz krastu, atstājot jauno pāri pilnīgā divvientulībā. Lūk, kāpēc Anna apgalvo, ka kāzas šajā krastā jaunajiem pāriem ir visstabilākās, jo naktī aizbēgt nav iespējams — visapkārt ūdens.

Rīta ceremonija — jaunlaulāto draugi un draudzenes deviņās laivās dodas uz Annas salu modināt jauno pāri ar dziesmām, mūziku, jokiem. Pārējie viesi vēro šo darbību no krasta. Bija gadījums, kad līgavainis no galvaspilsētas aiz laimes pats peldēja blakus savas mīļotās laivai.

Taču ne jau skati ir galvenais, bet gan ļoti bagātīgs kāzu ēdienu klāsts. Kulināru brigāde šefpavāres Irinas Ogņevas vadībā zina, kā izdabāt viesiem. Atpūtas komplekss, kas iekļauts starptautiskajā tīklā “Kulinārais mantojums”, galveno uzmanību pievērš vietējām tradīcijām. Protams, ezeru novadā par galveno delikatesi tiek uzskatīti zivju ēdieni. Kroņa cienasts ir pildīta līdaka, cepeškrāsnī cepts plaudis, kā arī galerts no līņiem vai kūpināti līņi no Leja ezera. Pieprasīti ir arī kūpināti zuši un dažādi pagatavoti zandarti, kas noķerti Sīvera ezerā, un vēl Daugavas sami. Populāra arī zušu, samu vai sīkzivju zupa. Tādu zivju ēdienu parasti pasniedz semināru, konferenču dalībniekiem un firmu pārstāvjiem, kuri atved savus darbiniekus atpūsties prieka krastā.

Dodot priekšroku vietējām tradīcijām, pēdējā laikā viesu māju saimnieki piedāvā tūristiem lauku iesala alu, kuru pēc pasūtījuma brūvē Preiļu rajona zemnieku saimniecībā “Avotiņi”. Tiem, kuri vēlas, pasniedz degustācijai vietējo šmakovku, kas deg, un acīmredzot drošības nolūkā to glabā Aulejas meistara Ilmāra Veceļa darinātajos keramikas traukos. Zinot nepatiku pret ķīmiskām piedevām, atvēsinošos dzērienus saimnieces gatavo no vietējām ogām: jāņogām, upenēm, zemenēm, brūklenēm, bet ziemā plaši tiek liktas lietā dzērvenes. Kas sakāms par karstajiem ēdieniem, tad nemainīgs pieprasījums ir pēc lauku desiņām. Kvalitatīvu gaļu piegādā Izvaltas partneris Jānis Bogdāns, pienu sieru gatavošanai piedāvā Aulejas zemniece Sandra Vaišle. Kompleksa pavāru brigāde patur noslēpumā sešu sieru receptes ar visnegaidītākajām piedevām, tāpēc to degustācija izvēršas par atsevišķu rituālu. Īpaši Jāņu naktī. Kāpēc te pasūta kāzas gan rīdzinieki, gan Daugavpils iedzīvotāji? Atbilde vienkārša: komplekss piedāvā plašu pakalpojumu klāstu, tajā skaitā arī kāzu muzikantus. Visbiežāk viesus te uzjautrina ansamblis “Trīs vīri laivā” no Andrupenes un Valdis Pudniks no Dagdas. Ne reizi vien gadījās tā, ka jaunlaulātie pēc gada vai diviem atbrauca uz savu laimīgo krastu, taču jau kā tūristi, lai atdzīvinātu atmiņas par visskaistākajām dienām. Starp citu, karstākajā sezonā rezervēt vietas viesu namiņos nav nemaz tik vienkārši. Sevišķi daudz cilvēku te ir Līgosvētkos un Jaunā gada priekšvakarā. Nosvinot šos svētkus dabā, vairākums viesu uzreiz piesakās nākamajam gadam. Jau kļuvis par tradīciju, ka tūristi, kuri apmeklēja Leja ezera pludmales, cenšas te atgriezties atkal. Taču ilgāk par divām dienām neaizkavējas, lai apmeklētu citas viesu mājas, ar kurām ir bagāta mūsdienu Latgale. Tie, kuri brauc uz šejieni regulāri, pamana redzamas pārmaiņas. Nākamajā vasarā tiks pabeigta stadiona celtniecība, bet Artūra un Annas salās parādīsies nelielas pirtiņas, ko jau vairākkārt lūdza atpūtnieki.

Tiem, kuri interesējas par vietējām tradīcijām, saimnieki organizē Aulejas šovu, uzaicinot vietējos dziedātājus, muzikantus, keramiķus. Te bieži iegriežas aktīvās atpūtas cienītāji, tad piekrastes klajākajās vietās virmo sporta kaislības. Uz Aulejas lauku ceļiem notika pat autorallijs, kas iepatikās sacīkšu braucējiem. Cauru gadu Leja ezers vilina makšķerniekus, bet ar ziemas sezonas iestāšanos apsviedīgā Anna iecerējusi organizēt sieviešu makšķernieču sacensības. Ne bez iemesla — Aulejā ir vairāki desmiti brīvu vīru, un vairākums no viņiem — copmaņi. Ja nu tiešām “Bobu copes” radīs sākumu viņu draudzībai.

Uz atvadām Anna parādīja man jau-no grāmatu “100 lauku sētas Latvijā”, kurā ir arī viņas atpūtas komplekss. Dāvinājumu parakstījuši Latvijā pazīstamie cilvēki Aivars Berķis, Ēriks Hānbergs, Daina Bruņiniece. Rajona padomes atzinības raksts pasniegts plaši pazīstamā atpūtas kompleksa saimniekiem arī zemnieku ballē.

... Mūsu sarunas sākumā Anna atzinās: “Atceros, grūto deviņdesmito gadu sākumā es atbraucu mājās no dziesmu svētkiem. Tautas tērpā apsēdos ar Artūru pie vecās mājas. Kā lai dzīvo tālāk, ja strādājam vaiga sviedros, bet peļņas nav nekādas. Doties uz pilsētu? Bija žēl pamest tādu vietu, jo šajā krastā dzīvo jau piektā Ļaksu paaudze. Toreiz es netīšām pajokoju: sak, apsēšu tīrumu ar rudziem, sagaidīšu rudeni un iešu pļaut latgaliešu tērpā ar sirpi un vēl dziedāšu Aulejas dziesmas. Bet no garāmgājējiem sākšu ņemt naudu par tādu uzstāšanos. Kā ūdenī skatījos... Aizritēja gadi, tagad jau nāk tūristu pulki. Ne tikai no Latvijas, bet arī no ASV, Īrijas, Anglijas, Francijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Polijas, Lietuvas un pat no tālās Austrālijas...”

Lielu un vērtīgu darbu uzsākuši lauku ļaudis. Dievs Artūram un Annai dāvāja trīs dēlus. Vecākais, Austris, jau iejuties tulka lomā, vidējais, Agris, ir vecāku labā roka, bet Artim tikai četri gadiņi. Būs kam turpināt plaukstošo biznesu.

Aleksejs GONČAROVS