“Tikai neprotam atpūsties...”

Mūsu laikraksts vairākkārt stāstīja par lielisko ģimeni, kuru labi pazīst visi Ūdrīšu pagasta iedzīvotāji. Mūsu sarunas sākumā gan Jānis, gan Anna draudzīgi nopūtās: “Cik ātri aizritēja 75 gadi!” Atcerējās kāzas līgavas un līgavaiņa mājās un laulāšanos Krāslavas baznīcā 1957. gada 16. novembrī. Tas bija gluži kā vakar.

... Viņu likteņos ir daudz kopīgā: uzauga kuplās un krietnās zemnieku ģimenēs, abi bija vecākie no brāļiem un māsām. Annai vēl septiņi brāļi un māsas, Jānim — astoņi. Tajos grūtajos četrdesmitajos gados, kad lauku cilvēkus piespiedu kārtā sadzina kolhozos, mācībām neatlika laika. Visa Annas izglītība — Rimšānu pamatskolas čet-ras klases. Vēl būdama pusaugu meitene, aizgāja strādāt slavenā lidotāja Čkalova vārdā nosauktajā kolhozā, bet mazgadīgās izstrādes dienas pierakstīja mātei, kura sevi pilnībā veltīja bērniem. Annas tēvs nomira agri, kādu reizi siena laikā sasvīdis apgūlās atpūsties uz mitras zemes. Izārstēt plaušu karsoni neļāva bezgalīgie darbi, un notika nelabojamais. Anna, mātes atraitnes labā roka, pilnībā iejūdzās smagajā kolhoza darbā un savu lauku “karjeru” sāka kā laukkope, vēlāk bija slaucēja, cūkkope, bet savas darba gaitas pabeidza sovhoza putnu fermā, kurai atdeva 23 gadus.

Jānis dzīvoja kaimiņos — Dunsku sādžā. Viņam ar “universitātēm” paveicās vairāk: pabeidza septiņgadīgo skolu Izvaltā. Darba ceļa sākumā viņam, šķiet, uzsmaidīja laime: čaklajam jaunietim kolhoza “Komsomoļec” vadība uzticēja siltu vietiņu: vadāt ar pajūgu pienu no fermas uz krejotavas punktu Ludvikovā. Otrais reiss (jau ar krējumu kannās) bija uz Krāslavas pienotavu. Viss būtu bijis labi, tikai par pusgadu šajā darbā puisis nenopelnīja ne kapeiku. Tālāk Jānis rīkojās pavisam nepiedienīgi komjaunietim, kad aizbēga no laukiem uz pilsētu. Ieguvis lokomotīvju remontstrādnieka specialitāti Daugavpils dzelz-ceļnieku skolā, pēc norīkojuma aizbrauca strādāt uz lielu rūpnīcu Liepājā. Pēc dienesta armijā sapņoja turpināt darba stāžu tajā pašā lokomotīvju remonta uzņēmumā, taču māte ļoti lūdza atgriezties mājās, lai palīdzētu lielajai ģimenei. Vecāku teiktais vārds toreiz tika uzskatīts par likumu, tā Jānis pirms pusgadsimta pārkvalificējās par lauku celtnieku. Sāka kā vienkāršs zemes racējs, vēlāk apguva papildspecialitātes, mācījās pie vietējiem meistariem. Ar laiku kļuva par brigadieri, vēlāk par meistaru, bet pēdējos 27 gadus strādāja par sovhoza būvdarbu vadītāju, turklāt bija slavens visā rajonā.

Būdams spējīgs strādāt jebkādā amatā, jaunības gados Jānis ātri iemanījās spēlēt ermoņikas. Bet ermoņiku spēlētāji, kā zināms, vienmēr bija pirmie puiši laukos. Tā nu, noskatījis čaklo Annu no kaimiņu sādžas, jaunietis veltīgi nezaudēja laiku. Tie bija grūti laiki, trūka naudas, taču jauniešu vecāki neskopojās un sarīkoja kāzas abās mājās. Abi arī tagad atceras to neaizmirstamo laiku visos sīkumos.

... Rudens sestdienā Jānis aizbrauca ar draugu pulku (bet tie bija seši pāri vienaudžu) uz Lemešovku, kur dzīvoja līgavas vecāki. Tur arī sāka svinēšanu, bet nākamajā rītā ar kravas mašīnu jaunais pāris ar draugiem un draudzenēm un diviem vedējpāriem devās uz baznīcu. Labi atceras, ka visi bija pavisam skaidrā. Bet pēc laulāšanās kāzu līksmība sākās jau Dunsku sādžā. Spēlēja labākie Krāslavas muzikanti: Vorslovi un Grundāns. Divi akordeoni un vijole — tās melodijas nav iespējams aizmirst arī šodien: polkas, fokstroti, valši, tango...

Tajā pēckara laikā stipri grādīgi dzērieni latgaliešiem nebija īpašā cieņā. Apkaimes labākais alus brūveris Jānis Stolers sabrūvēja pēc pasūtījuma piecdesmit spaiņu kvalitatīva iesala dzēriena un trijās svinību dienās viss tika izdzerts. Protams, stiprāko dzērienu cienītājiem bija arī kandža, lai gan laiki bija ļoti stingri. Sievietes tika cienātas ar saldo sarkanvīnu, šampanietis iegāja modē vēlāk.

Kāzām gatavojās labu laiku iepriekš un rūpīgi, tāpēc galdā netrūka svētku ēdienu, tajā skaitā bija pašceptas tortes un smalkmaizes, par ko parūpējās lieliskā kāzu saimniece Jūlija Stolere, lai viņai vieglas smiltis...

Uzmanīgi klausoties seno dienu atmiņas, jau kuro reizi man nākas vērot, ka cilvēki glabā savās atmiņās visskaistākos dzīves gadus, bet tā ir pirmā mīlestība, randiņi mēnesnīcas gaismā un, protams, kāzas. Kopdzīves gaitas Anna un Jānis Cauņas sāka līgavaiņa vecāku mājā, vēlāk pārvācās tuvāk pilsētai uz Rakutu sādžu. Tad pienāca laiks būvēt jauno māju. Tādēļ prasmīgais būvdarbu vadītājs organizēja celtniecības kooperatīvu, vienu no pirmajiem rajonā. Tā arī tapa Augstkalnes ciemats klajā vietā. Jānis Cauņa pats veda projektus apstiprināšanai uz Rīgu, pats aģitēja cilvēkus. Būvmateriālus nācās sadabūt pašiem — Daugavpilī un Jelgavā, izlīdzēja arī kaimiņu Baltkrievija. Tipveida mājas vienai ģimenei tolaik maksāja 9000 - 10000 rubļu, taču stiprajā sovhozā “Krās-lava” septiņdesmito gadu sākumā cilvēki jau varēja atļauties tādu greznību. Individuālās mājas cēla sovhoza celtnieku brigāde Jāņa Cauņas vadī-bā, turklāt tik pamatīgi, ka arī pēc 35 gadiem jūtama kvalitāte. Zīmīgi ir tas, ka ciematā, kurš faktiski pārvērties par Krāslavas piepilsētu, saimnieki nepārdod mājas. Tas ir ideāls pilsētas un lauku dzīves apstākļu savienojums, ko augstu vērtē Augstkalnes iedzīvotāji.

Jānis un Anna var lepoties ar saviem dēliem — abi ir godājami cilvēki gan Ūdrīšu pagastā, gan Krāslavā. Tēvs palīdzēja Ēvaldam uzcelt savu māju ciematā, arī Donāts iekārtojās uz dzīvi pilsētā ne bez vecāku palīdzības. Vectētiņam un vecmāmiņai ir seši mazbērni, kuri viņiem sagādā īstu prieku, ir jau arī mazmazmeitiņa Laura. Bet vēl viņi lepojas ar ģimenes muzikantiem. Donāts ar dēlu Gunāru saņem uzaicinājumus spēlēt dažādās svinībās un kāzās. Arī pats vectētiņš laiku pa laikam ņem rokās ermoņikas. Deviņas reizes viņi ar Annu bija kāzu vedēji!

Ciemojoties pie dzīvesbiedriem Cauņām, es nemanīju, cik ātri aizritēja laiks. Jānis ilgi pārskaitīja objektus, kurus būvēja kopā ar sovhoza būvbrigādi. Govju novietnes, teļu mītnes, graudu noliktavas, darbnīcas, putnu ferma. Dzīvojamās mājas: kotedžas un daudzdzīvokļu...

Dzīve nodzīvota ne jau veltīgi. Būdami cienījamā vecumā, Cauņas arī tagad tur pāris slaucamo govju, apstrādā vairākus hektārus zemes. Tagadējo pensiju apstākļos bez savas saimniecības iztikt nevar. Savā dzīvē nākamie jubilāri iemācījušies darīt visu, tikai, kā abi godīgi atzinās, neprot... atpūsties.

Aleksejs GONČAROVS