Pēc raksta “Prezidents” izlasīšanas...

Jā, atmodas laikā domājām, ka 10-15 gadu pietiks, lai sasniegtu attīstītas valsts līmeni un godīgu, likumam atbilstošu politiku. Taču aizmirsām, ka 2-3 paaudzes ir augušas padomju totalitārisma un autoritārisma apstākļos, kad cilvēki lepojās ar to, ka spēj “piemānīt” valsti (ir anekdote par kaķīti, kuram patika dzīvot padomju sistēmā, jo noķer divas peles, klāt pieraksta vēl trīs un sanāk laba alga), turklāt politiskā sistēma neprasīja domāšanu un iniciatīvu, bet vienīgi pakļaušanos. Un atcerēsimies, ka Mozus veda izraēliešus no verdzības Ēģiptē 40 gadus pa tuksnesi, lai nomainītos 2 paaudzes un cilvēkos izskaustu verga dvēseli. Tāpēc arī pašreizējā politiķu paaudze iegūto brīvību izmantoja savās interesēs (minētais piemērs, protams, nav attaisnojums). Kādā stundā pirms 3-4 gadiem 12.klases skolēni man jautāja: ,”Skolotāj, kad mēs Latvijā dzīvosim labi?” Pirmais, kas man ienāca prāta, bija pateikt: “Tad, kad ievērosim likumus un visi maksāsim nodokļus.” Apmēram trešdaļa skolēnu sāka smieties. Lūk, arī atbilde, ka valsts mānīšana joprojām ir modē un pašsaprotama. Tā visdrīzāk domā arī varasvīri. Tagad par Prezidentu. Latvija ir parlamentāra republika, kurā Valsts Prezidentam ir simboliska vara. Viņš pārsvarā reprezentē valsti starptautiski, ko arī izcili veica Vaira Vīķe- Freiberga, kurai bija Rietumu demokrātijas pieredze un valodu zināšanas. Iekšpolitiku un saimniecību Prezidents spēj ietekmēt ļoti minimāli, jo lielāka vara ir Saeimai, kura pieņem likumus, apstiprina valdību, un pat ar 2/3 balsu vairākumu var atlaist Valsts Prezidentu, bet Prezidents atlaist Saeimu nevar. Jautājums, vai var kritizēt Valsts prezidentu — var un pat vajag, jo atcerēsimies, ka tieši padomju laikā, kā arī jebkurā autoritārā režīmā valsts vadītāju ļoti slavē, bet pēc viņa aiziešanas sāk nosodīt un kritizēt. Demokrātiskajā sabiedrībā cilvēkiem, kas izvēlas politiķa karjeru, ir jābūt gataviem uz to, ka politiķis ir publiska persona, kuras rīcībai prasības būs daudz augstākas nekā vienkārši ārstam vai zemniekam. Tāpēc arī sabiedrībā ir bažas par to, ka V. Zatlers, kurš visticamāk ir labs cilvēks un profesionāls ārsts, par Valsts Prezidentu kļuva pēc valdošās koalīcijas vienošanās un pilnībā būs pakļauts tai. Es ļoti priecātos, ja kļūdītos šajā jautājumā. 2006. gada oktobrī ievēlējām 9. Saeimu. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā valdošās politiskās partijas nekautrējās rādīt likuma neievērošanas piemēru, pārtērējot pieļaujamo naudas summu, diemžēl pozitīvisma kampaņas ietekmē balsu vairākumu Saeimā ieguva trīs oligarhu partijas. Tas viņos radīja uzvaras eiforiju, un likās, ka varēs rīkoties absolūti atbilstoši savām vajadzībām. Politiķu cinisms, tieksme pārkāpt pašu apstiprinātos likumus un nerēķināšanās ar iedzīvotāju viedokli sasniedza kulmināciju. Vienīgais glābiņš un cerība ir preses brīvība, jo tieši plašsaziņas līdzekļi atklāj nelikumības, ko pastrādā politiķi. Tas spēj iekustināt sabiedrību, jo kamēr sabiedrība klusē, valdība domā, ka viņi rīkojas ļoti labi. Negribu uzskaitīt aizgājušās valdības nedarbus, jo par tiem daudz ir rakstīts, bet uzskatu, ka no šīs Saeimas neko labāku nevar sagaidīt tāpēc, ka valdošās koalīcijas partiju kongresos nekas neliecināja par to, ka valdība ir sapratusi un atzinusi kļūdas, tieši otrādi — partiju līderi vainoja plašsaziņas līdzekļus un sabiedrību par to, ka tā nespēj saprast valdības labos darbus.

Šī gada oktobra un novembra mītiņos sevi pieteica pilsoniska sabiedrība, kas parādīja, ka tauta nav viss paklausīgais bars, ka arī sabiedrībai ir viedoklis, un Saeima ir ievēlēta, lai strādātu tautas interesēs. Pēdēja laikā no politiķu, arī Valsts Prezidenta mutes izskan viedoklis par to, ka plašsaziņas līdzekļiem vajadzētu vairāk atspoguļot valdības labos darbus, tas gan izskatās pēc tieksmes ierobežot preses brīvību. Labos darbus nevajag īpaši reklamēt, tos iedzīvotāji pamanīs un sajutīs arī savos naudas makos, bet plašsaziņas līdzekļu pienākums būt par demokrātijas un tiesiskuma “sargsuni” sabiedrībā. Preses brīvība ir viens no svarīgākajiem demokrātijas balstiem. Vēl 18. gs apgaismības filozofs Voltērs rakstīja: “Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt”.

Tikai preses brīvības apstākļos var izveidoties pilsoniska sabiedrība, kas nemitīgi sekos politiķu rīcībai un atcerēsies to arī pirms vēlēšanām, nepakļausies pozitīvisma kampaņai vai populistiskiem solījumiem, bet vērtēs politiskās partijas pēc padarītiem darbiem un godīgas likumu ievērošanas. Zviedrijā ministrs bija spiests atkāpties par to, ka bērna auklītei samaksāja naudu “aploksnē”, bet mūsu politiķi daudz lielākus pārkāpumus savā rīcībā uzskata par normu un ir ieinteresēti, lai sabiedrība pēc iespējas mazāk iedziļinātos valsts pārvaldes procesos. Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir kluss pārdomu brīdis, ceru, ka arī valdība, kas veidosies šajā laikā, izvērtēs iepriekšējās kļūdas un centīsies atjaunot tautas uzticību ar godīgu darbu un pārdomātiem lēmumiem.

Viktorija NALIVAIKO, Krāslavā