Asūnes novads — paradīze makšķerniekiem un medniekiem

Pirmkārt, novembrī Jānis veiksmīgi atklāja zemledus zvejas sezonu uz kāda ezera, ko neizpauž. Uzmini nu, uz kura, ja pagasta teritorijā to ir vesels desmits. Tad, lūk, Jānis atrada atslēdziņu, kā sakārdināt asarus, kas pa pirmo ledu īpaši neķērās. Palīdzēja sevišķa taktika: makšķernieks sameklēja laimīgus āliņģus, izmantojot mormišku ar oda kāpuru uz āķa, bet pēc tam jau lika lietā metāla žibuļus. Kādu reizi īsā ziemas dienā viņš izvilka pussimta asaru, kas svēra tieši astoņus kilogramus! Par tādu kaifu copmanis ir gatavs atdot visu, tāpēc es no sirds izjutu skaudību, bet Jānis Vilgerts, acīmredzot iežēlodamies, pačukstēja man ausī laimīgā ezera slepenās koordinātes. Tikai es gan labi zinu, ka rekorda lomu meklētājiem otrais ledus var būt neveiksmīgs, jo galvenais moments jau palaists garām. Kā lai zina: makšķernieki vienmēr dzīvo ar cerībām, tāpēc, lai realizētu savu sapni, gatavi doties tālā ceļā, reizēm pat simts un vairāk kilometrus tālu. Tāpēc par copmaņu trofeju pašizmaksu šoreiz nerunāsim. Otrkārt, šajā sezonā labus panākumus guva arī mednieku kolektīva “Asūne” šāvēji, kuru ir ap trīsdesmit, taču aktīvu mednieku nedaudz mazāk. Joks vai: rudenī jau nomedītas 23 mežacūkas un 6 aļņi. Tāda veiksme izskaidrojama ar to, ka medībās vīriem palīdz labi suņi. Žanis Gaveiko teicami ietrenējis zvēru medībās Latvijas šķirnes dzinējsuni Rokiju, valsts mēroga sacensību godalgu ieguvēju.

Mednieki slavē arī tās pašas šķirnes suni Leriju, kura saimnieks ir Jānis Vilgerts, labu mednieku četrkājaino draugu izaudzinājis arī Jānis Dzalbs.

Ar tādiem suņiem var veiksmīgi medīt. Bet Asūnes mednieki viens par otru labāki. Bija gadījums, kad kādās medībās Žanis Gaveiko ar automātisko karabīni “Saigak” nošāva trīs sivēnus! Viņš trāpīja arī alnim. Kādu reizi mednieku priekšā šāviena attālumā iznāca lūsis, taču viņi pažēloja meža kaķi: nebija pienācis šo zvēru šaušanas laiks. Taču par sezonas sensāciju kļuva skaistuļa fazāna parādīšanās mastā. Mednieki ātri vien noprata, ka eksotiskais medījamais putns atlidojis uz Latgales medījamām platībām nevis no tālām stepēm, bet visdrīzāk no tuvu esošā Viestura un Ērikas Gabrusānu zooloģiskā dārza. Tā vien skaties, ka kādreiz arī strauss var pavīdēt kaut kur birztalā. Mūsu dienās var gadīties visādi pārsteigumi.

Savas medījamās platības Asūnes mednieki zina kā savus piecus pirkstus. Neviena vilku midzeņa pagasta teritorijā pašlaik nav, taču pelēkie plēsoņas reizēm te iemaldās, par ko liecina pamanītās pēdas. Pirms gadiem desmit pie Cara kalna bija uzietas lāča pēdas. Pie tā paša, kura dzīlēs Ādolfs Ločmelis vienatnē gatavojas meklēt Napoleona apslēptās bagātības. Protams, ne jau sev, bet Latgales ekonomiskajam uzplaukumam. Vai tad par to var šaubīties? Pēdējā iespēja noteikti jāizmanto!

Asūnes apkaimes mežos mīt arī rubeņi, taču vietējie mednieki tos neaiztiek. Lai vairojas meža skaistuļi. Arī bez tiem ezeros un purvos medījamo putnu gana. Rudenī mans sarunbiedrs pirmo reizi dzīvē nomedīja savvaļas zosi. No mašīnas nejauši ieraudzīja zosu baru, kas bija nolaidušās tīrumā atpūsties, atgriezās pēc karabīnes un no liela attāluma (pāri par 100 metriem) trāpīja mērķī. Ar pīļu medībām aizraujas daudzi, te tiek likti lietā gan izbāzeņi, gan pievilinātāji.

Īsti mednieki nav tikai šāvēji, bet arī gādīgi saimnieki apstiprinātajās medījamajās platībās. Ja, piemēram, neregulēt lapsu, caunu, jenotu, Amerikas ūdeļu skaitu, šie zvēri var nodarīt nopietnu kaitējumu faunai. Meža pārnadžu barošanai tālos klajumos mednieki sēj graudu mistru, atstāj ziemai siena gubas, ved graudu paliekas. Tiesa, pēdējo gadu siltās ziemas ievērojami atvieglo stirnu un mežacūku dzīvi. Bebru masveida savairošanās radīja lielas problēmas zemniekiem. Arī mežacūkas vasarā pastāvīgi posta graudaugu sējumus.

Desmit kilometru garā pierobežas josla kaimiņvalstī Baltkrievijā veicina mežacūku pārvietošanos uz Latviju, kur intensīvāka ir lauksaimnieciskā darbība. Tāpēc kviešu, auzu un miežu lauki tiek bradāti pastāvīgi, īpaši piengatavības un dzeltengatavības stadijā. Sivēnmātes vāļājas pa sējumiem, lai tādējādi maziem sivēniem būtu ērtāk mieloties ar graudiem. Pildot zemkopju pasūtījumus, pērn-vasar no slēpņiem Asūnes mednieki nošāva deviņas mežacūkas. Regulēt lapsu skaitu palīdzēja prēmijas, kuras izsludināja Pārtikas un veterinārais dienests, bet, lūk, bebrādu pieprasījuma trūkums vēl vairāk sarežģī situāciju, kad paplašinās pārpurvoto zemju platības. Veselajam saprātam jāuzvar it visur!

Aleksejs GONČAROVS