Trīs baltie zirgi — decembris, janvāris, februāris

Pirmā mēneša (decembra) nosaukums ir radniecīgs vārdam “decimetrs”, tiem ir kopēja sakne (no latīņu vārda “decima” — “desmit”). Romiešiem decembris bija desmitais mēnesis. Bet kad tad viņiem bija Jaunais gads? Pieņemsim, kad modās daba. Bet Krievijā decembris saucās “studeņ” (tulkojumā no krievu valodas “saltums”: šajā mēnesī sākās ziemā, iestājās sals, kļuva auksti.

Kādā slāvu valodā saglabājies šis nosaukums? Decembrī saule pagriežas uz vasaras pusi, bet ziema — uz salu. Kāpēc tā saka?

“Decembris klāj tiltus, kaļ, decembris pienaglo”. Kā jūs saprotat šo sakāmvārdu? Tādu jautājumu mēs varam uzdot bērniem. Mums ir garlaicīgi, vēl pamaz sniega. Paraudzīsimies uz dabu rakstnieka N. Sladkova acīm. Balts sniegs nosedz melnu zemi... Svītrains mežs gluži kā zebras sāni. Aramzemes vagas kā klavieru taustiņi. Melnbaltos bērzos sēž melnbaltas žagatas. Balti skudru pūžņi pie melniem stumbriem. Balti ciņi melnā purvā. Viss divkrāsains un raibs. Tikai debesis līdzenas: pelēkas un tukšas. Gan vājš putenis, gan stiprs sals. Nemīlīgi un drēgni, tukši un drūmi. Pa pusei ziema, pa pusei rudens, pa pusei diena, pa pusei vakars. Kā būtu, ja uzzīmētu ilustrāciju šim stāsta fragmentam? Iznāktu taču ļoti interesanta aina. Tam var pievienot arī savus novērojumus. Visā kristīgajā pasaulē svētkos, kurus rīko skolās un baznīcās, dzied dziesmu “Klusa nakts, svēta nakts...” Kas to radījis? Izrādās, ka tekstu tālajā 1818. gada 23. decembrī uzrakstījis austriešu garīdznieks Jozefs Mors, mūzikas autors ir vācu skolotājs Francis Grūbers, kurš sacerēja melodiju tajā pašā gadā.

Starp citu, tradīcija rotāt egli arī radās Vācijā. Senās ģermāņu ciltis uzskatīja, ka eglē dzīvo meža gars, kurš rūpējas par visiem augiem, aizsargā meža dzīvniekus, putnus. Virsaiši veda savas ciltis pie vislielākajām eglēm, lai kopā godinātu meža garu, pielabinātos viņam. Tāpēc arī radās tradīcija rotāt šo koku. Vēlāk egles pielūgšanas rituālu pārņēma citas tautas. Aukstajā un sniegotajā 1700. gada 1. janvāra dienā saskaņā ar cara Pētera I pavēli Maskavas mājas pirmo reizi tika izrotātas ar zaļiem egles zariem. Šāva no lielgabaliem, tumšajās, saltajās debesīs uzliesmoja raķešu ugunis. Cilvēki līksmoja, dziedāja, apsveica cits citu Jaunajā gadā. Kopš tā laika egle ir cilvēku jaunības, spēka simbols, gaidīta viešņa Jaungada naktī. Visapzinīgākie dabas draugi rotā dzīvo egli, kā to darīja senie ģermāņi. Dzīvā egle izskatās burvīgi.
Par pārējiem Ziemassvētku simboliem “Ezerzemē” bija brīnišķīgs G. Kalvišas raksts.

* * *

Tagad “Atveram kalendāru, sākas janvāris...” (S. Maršaks). Turpinās Ziemassvētku brīvlaiks (no latīņu vārda “kanis”). Tā senie romieši sauca visspožāko zvaigzni Lielā Suņa zvaigznāja — Sīriusu. Šī zvaigzne parādījās debess jumā jūlijā — pašā vasaras pilnbriedā. Šajā laikā skolēnus atbrīvoja no stundām. Par godu zvaigznei no mācībām brīvo laiku arī tagad dēvē par kanikulāro.

Krievijā janvāri dēvēja par “sečeņ” (tulkojumā no krievu valodas “šķelts”, tas “sašķeļ”, sadala ziemu uz pusēm. Turpretim mēs izmantojam seno romiešu nosaukumu, kuri nosauca šo mēnesi par godu Jānusam — saules un gaismas dievam (janvāris). Jānusu attēloja cilvēka izskatā ar divām sejām. Viena, vecā, vērsta pagātnē, otra, jaunā, raugās nākotnē. Uz labās rokas pirkstiem viņam bija uzzīmēts skaitlis 300, uz kreisās pirkstiem — 65. 365 — tas, kā mums zināms, ir dienu skaits gadā. Un ja kāds no jums sameistaros sev tādu maskarādes tērpu. Domāju, ka tas būs pilnīgi mūsdienīgi.

Jaungada svētkos nedrīkstēja kauties, strīdēties, lai neizsauktu dieva Jānusa dusmas. Sadusmotais dievs varēja uzsūtīt cilvēkiem sliktu gadu. Atkal lielisks audzināšanas līdzeklis, vai nav tiesa?

Vēlākie kristieši jau zināja, ka tāda uzvedība nepatīk Dievam. Jaungada dāvanas parādījās krietni vēlāk. Tas nozīmē, ka mēs priecājamies par Jēzus Bērniņa piedzimšanu un, domājot par Viņu, gribam redzēt visus cilvēkus laimīgus. Galvenais, protams, ir mūsu mīlestība, kuru mēs ieliekam dāvanā, nevis naudas summa, ko mēs par to samaksājam.

* * *

Pēdējais ziemas “baltais zirgs” ir februāris. Arī šis nosaukums cēlies no latīņu vārda. Senajā Romā ar februāri beidzās gads. Romieši rīkoja lielus svētkus, kuru laikā nesa ziedojumus ganāmpulku aizstāvim dievam Februsam. No tā arī cēlies nosaukums. Bet kā ir pie mums?

Gaudo putenis — balta slota slauka ceļus. Kūp sniega kupenas un jumti. No priedēm veļas balti ūdenskritumi. Trako zemais putenis. Februāris peld pilnās burās. Aiz katra staba virpuļo sniegi. Mākoņi kaisa sniegu no augšas. Saule sapinusies sniega vērpetēs, gluži kā zelta zivs baltā tīklā. Sniega virpulis no zemes līdz debesīm! Tāda ir N. Sladkova attēlotā aina. Varbūt uzzīmēsim arī mēs?

Pagaidām dzīvosim: strādāsim, līksmosim un svinēsim, kā to darīja mūsu senči.
Starp citu, decembra nogalē skolās tiek rīkoti klusie Ziemassvētku vakari. Nāciet!

Ņina GADŪNE