Vijas no Aglonas — mūsu novadnieces

Pirmo reizi apmeklējot maizes muzeju oktobrī, es zināju, ka man jāturpina šī tēma. Iemesls visai svarīgs: divas biznesa sievietes, kuras no nulles realizēja pārdrošo ideju, dzimušas Krāslavas rajonā. Viņu skanīgajos vārdos “Vijas” nosaukts gan veikals kafejnīca, gan arī viesu māja, taču galvenais tagad plaši pazīstamās firmas “Aglonas maize” uzņēmums ir ceptuve. Taču par visu pēc kārtas. Abas Vijas uzauga krietnās zemnieku ģimenēs. Ancāne nāk no Kalna Kudiņu ciema, un tā jau sagadījās, ka arī Leonovičas vecmāmiņa ir no šīs puses, taču otra uzauga ciemā pie aukstā avota, kas arī deva nosaukumu Eizbahovai. Vēl viena interesanta sakritība: gan Šķeltovas, gan arī Kastuļinas pagasts pēc pusotra gada tiks iekļauts Aglonas novadā, tāpēc Vija Ancāne pilnīgi nopietni paziņoja: “Obligāti balotēšos deputātu kandidātu sarakstā, lai palīdzētu sasparoties bijušajiem Krāslavas rajona pagastiem.” Tas arī ir īsts patriotisms bez izpušķojumiem. Savos biznesa darbos abas Vijas pastāvīgi uztur sakarus ar Krāslavas partneriem. Celtniecības firma “Renesanse” veiksmīgi rekonstruēja viesu numurus, kvalitatīvu cūkgaļu viņas ņem no Rimmas Romanovas, firmas zāļu tēju — no Ivara Geibas, medu — no Kalniešu biškopja Pētera Makovska dravas, bet ar Krāslavas keramiķiem Valdi un Olgu Pauliņiem biznesa lēdijām sen izveidojusies cieša sadarbība.

Pirms trīsdesmit gadiem pēc Priežmales vidusskolas pabeigšanas Vija Leonoviča (Pokšāne) turpināja mācības Rīgas kooperatīvajā tehnikumā, kuru pabeigusi viņa saņēma norīkojumu darbā uz Aglonas maizes ceptuvi. Vija Ancāne “savas universitātes” sāka Peipiņu un Izvaltas skolā, vēlāk Rēzeknē ieguva konditora specialitāti, bet pēc Lauksaimniecības akadēmijas pabeigšanas neklātienē strādāja par pasniedzēju Jaunaglonas arodskolā. Labākas peļņas meklējumos pasniedzējas darbu nomainīja pret ceptuves meistares amatu. Tā pirms trīspadsmit gadiem abas Vijas arī satikās Aglonā. Viss būtu labi, taču 2000. gadā maizes uzņēmums beidza pastāvēt. Draudzenes neapjuka un nolēma realizēt uzkrāto ražošanas pieredzi, atverot Jaunaglonā pielāgotās telpās savu ceptuvi. Pievērsusi galveno uzmanību rudzu un saldskābmaizes cepšanai, mazā ražotne uzsāka cīņu par izdzīvošanu. Tajā pašā laikā darbīgā Anita Reščenko sāka sūtīt uz mazo uzņēmumu ekskursantus, un abas Vijas nopietni uztvēra perspektīvo tūrisma attīstības ideju Latgalē. Te viņu skatieni arī pievērsās Aglonai. Noskatīja piemērotu ēku ciemata centrā, kurā pagājušā gada divdesmitajos gados atradās Somersetas sešklasīgā skola, vēlāk tur bija ciema padome. Vēsturiskajā koka ēkā, kas vēlāk tika apdarināta ar ķieģeļiem, bija saglabājies sarkanais stūrītis, kur līdz karam pie sienas karājās Kārļa Ulmaņa, bet vēlāk — Ļeņina, Staļina, Hruščova, Brežņeva portreti. Dzīve visu salika pa plauktiem, un tagad redzamā vietā atrodas jumis — auglības simbols.

Nepilnos trijos gados maizes muzeja banketu zāli izmantoja daudz viesu. Te notikušas zinātniskās konferences, biznesa tikšanās, svinētas jubilejas, un, protams, jautras kāzas tautiskā stilā. Pirms gada arī Vijas Leonovičas meita Lienīte pulcināja kāzu viesus šajā vēsturiskajā ēkā. Otra Vija, Ancāne, ir lieliska dažādu pasākumu vadītāja, kāzu vadītāja un gide amatu savienošanas kārtībā.

Kas sakāms par biznesa sieviešu bērniem, tad arī viņi netika vaļā no kārdinājuma piepelnīties bagātajās Eiropas valstīs. Vija Leonoviča ar pilnīgu pārliecību teica man, ka dēls Igors un meita Lienīte strādā Anglijā tikai pagaidām un noteikti atgriezīsies mājās. Pirmkārt, darbs siltumnīcās ir grūts, bet, otrkārt, arī miglainā Albiona negarantē stabilu peļņu. Sezonas ir dažādas...

Ar saviem dēliem ir apmierināta arī Vija Ancāne. Vecākais, Ivars, četrus gadus stažējās Dānijā un tagad plāno uzsākt savu tūrisma biznesu, par ko pārliecina mātes pieredze. Otrs dēls, Edgars, kurš mācās desmitajā klasē, pastāvīgi palīdz mātei un pēta dzimtas ciltskoku.

Kā man šķita, Vija Ancāne uzņēmusies galveno atbildību plaukstošajā firmā. Viņa tā arī teica: “Vija Leonoviča ir mana labā roka, Ruta Jokste — kreisā. Kopā sagaidām viesus, gatavojam un pasniedzam galdā buļbešnīkus un klimpas, krapavnīkus un... šmakovku, lai rosinātu ēstgribu. Zivis pie mums ir īpašas — no Rušona ezera. Viesi allaž slavē zandarta galertu un pildītu līdaku. Pēc speciāla pasūtījuma cepeškrāsnī varam izcept pildītas karpas.”

Mūsu saruna notika muzejā, un īstajā laikā te iegriezās neparasta ģimene. No vizītkartes es sapratu, ka Saša Kripgans ir Vācijas ģenerālkonsuls Lielbritānijā, bet viņa dzīvesbiedre Diāna ir šejieniete — no Preiļiem. Būdami atpūtā, viņi apmeklēja maizes muzeju. Galvenā saimniece pasniedza augstajam viesim glāzīti šmakovkas, kuru izdzerot Sašam no pārsteiguma acis izspiedās uz āru. Karstie speķa pīrādziņi glāba situāciju. Muzeja apmeklējums atstāja uz šo ģimeni vispatīkamāko iespaidu, it sevišķi priecājās mazā Diāna. It kā nejauši Vija vecākā ieslēdza magnetofonu un, latgaliešu polkai skanot, aizrāva dejā vācieti no Anglijas.

Pēc tam viesmīlīgā saimniece pārģērbās tautas tērpā un sāka gaidīt pieteiktās ekskursijas dalībniekus, taču atgadījās neliela aizkavēšanās, kas arī nāca man par labu. Vija uzaicināja mani apskatīt numurus: ar pārsteigumu uzzināju, ka otrajā stāvā ir istabas katra savā krāsā.

Zaļajā — lauku matrači, kas piepildīti ar auzu salmiem. Pie sienām kaltētu zāļu saišķi, tāpēc visa istaba smaržoja pēc apiņiem, piparmētrām, asinszālēm un papardēm, kas savāktas Grāveru silā. Zilajām sienām ir cita nozīme: aukstie toņi nomierina un rosina radošas ieceres. Violeta krāsa ir ticības krāsa, kas izraisa nostalģiju un noskaņo uz esamības izpratni. Ceturtajā numurā oranžas un dzeltenas sienas rada pilnīgu saules gaismas un neparasta siltuma ilūziju. Pēdējā istabā dominē sarkanie toņi. Protams, tas ir mīlētāju šūpulis, pa romantiskā numura logu redzama stārķa ligzda. Simboliski: īstai mīlestībai jāturpina dzimta! Turklāt viesnīcai vēl ir divi balkoni. Uz viena viesi var sagaidīt saullēktu, bet uz otra vērot dienas rietu. Saulrieta debesis mirdz dažādās krāsās, vēl jo vairāk tāpēc, ka no abiem balkoniem paveras skats uz gleznaino Cirīša ezeru. Plašās viesu mājas, ceptuves un kafejnīcas-veikala pagalmā atrodas vasaras estrāde, kuru jau noskatījuši folkloras kolektīvi, jo Aglonas maizes muzejam būs arī savi svētki. Muzeja sienas rotā pusotra desmita atzinības rakstu par uzvarām rajona, reģionālajos un valsts mēroga konkursos. Viss tikai sākas, jo muzeja komplekss strādā tikai trešo gadu.

Aleksejs GONČAROVS