Zelta rokas

Arī šodien baznīca, kas uzcelta pirms 350 gadiem, ir lielisks tautas arhitektūras paraugs. Par laimi vēl ir palikuši meistari, kuriem var uzticēt atbildīgo darbu vissenākajā Latgales katoļu dievnamā, kuru uzcēluši prasmīgi namdari. Krāslavas rajona arhitektūras un kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas valsts inspektore Dzintra Bukeviča palūdza mani noteikti pastāstīt par Kalniešu meistariem, kuriem izdevies paveikt namdara darbus Indricas svētnīcā ļoti augstā līmenī.

Neslēpšu, es biju patīkami pārsteigts, ka meistari ar zelta rokām ir mani labie paziņas: tēvs un dēls Ļahovski. Ne agrāk kā pērnvasar es stāstīju par Kalniešu makšķernieku Ļahovsku dinastiju, kuru četrotne piedalījās populārajās makšķernieku sacensībās “Daugava — Krāslava-2007”.

Ziemas sākums ir atelpas laiks celtniekiem, tāpēc vecāko meistaru Ivanu Ļahovski es sastapu mājās, bet drīz vien pie vecākiem iegriezās arī dēls Andrejs. Vārds pa vārdam, un drīz vien noskaidrojās, ka Ivana bērnība pagāja bērnu namā. Vēlāk viņš pabeidza arodskolu, kur ieguva apmetēja, krāsotāja, plākšņu licēja un betonētāja specialitāti. Saņēmis norīkojumu uz vienu no galvaspilsētas celtniecības organizācijām, puisis nostrādāja pāris gadu Rīgā, tad pārcēlās tuvāk mājām — uz Daugavpili.

Pārvalde “Balttransstroj-309” kļuva par lielisku skolu iesācējam meistaram. Dodoties tālos komandējumos, atbildīgās jaunbūvēs Ivans Ļahovskis uzkrāja profesionālo pieredzi. Viņš piedalījās viesnīcas “Rossija” celtniecībā Maskavā, izbrauca uz Ļeņingradu, Kijevu, Taškentu. Kļuvis par īstu universāli, Ivans apguva daudzas papildu celtniecības profesijas, taču centās dot priekšroku namdara cirvim. Koks vienmēr bija paklausīgs spējīgā meistara rokām.

Savu dzīvesbiedri Alevtīnu Ivans satika dejās dzimtajā Demenes ciematā. Komandējumā esošā dzīve neļāva ilgu aplidošanu, un trīs mēnešus pēc iepazīšanās jaunie sareģistrējās. Ģimenei bija nepieciešama materiālā pārticība, un Ivans atkal salīga valdības vasarnīcas būvē Jūrmalā. Pēc tam mūsu meistars nolēma darīt galu komandējumiem un pierakstījās būvbrigādē kolhozā “Demene”, kur Alevtīna strādāja par ciltslietu zootehniķi. Pēc dažiem gadiem jaunlaulātie pārcēlās uz kolhozu “Kalnciems”, kur izpeļņa bija augstāka.

Notika tā, ka dzīvesbiedri Ļahovski atbrauca uz Kalniešiem paciemoties pie Alevtīnas māsas. Lauksaimniecības akadēmijas absolvente ieinteresēja vietējo vadību, un viņai tika piedāvāts kolhoza “Daugava” galvenās zootehniķes amats un piedevām arī Kirovas māja. Ļahovski neatteicās no tik vilinoša piedāvājuma, bet Ivans, protams, aizgāja strādāt būvbrigādē. Kopš tā laika nemanot aizritēja 25 gadi.

Jaunā vieta abiem dzīvesbiedriem ļoti iepatikās, bet 30. kāzu jubilejas gadā Ļahovski salaulājās Indricas baznīcā, kas viņiem kļuva par patiešām tuvu. Šajā senajā dievnamā svētību ģimenes dzīvei saņēma arī dēls Andrejs. Tagad vecākiem sirds ir mierīga: meita Inna dzīvo kopā ar viņiem, dēls ar ģimeni arī mīt Kalniešos. Skaidrs, ka Andrejs iemantoja tēva ķērienu celtniecības darbos. Tagad abi ir ļoti pieprasīti.

Kad pirms pāris gadu desmitiem koka baznīcā trāpīja zibens, Ļahovskis seniors salāpīja jumta caurumus no vasaras lietus ar jumta papi. Vēlāk piedalījās zvanu torņa atjaunošanā, bet šovasar kopā ar dēlu unikālajā dievnamā nomainīja grīdas. Turklāt tā, ka daudzi paslavēja meistarīgi paveikto darbu.

Turpretim paši meistari pēc aicinājuma uzskata, ka galīgais rezultāts ir atkarīgs no zāģmateriālu kvalitātes, par ko vairākkārt mūsu sarunas laikā ar labu vārdu pieminēja Kalniešu pagasta padomes priekšsēdētāju Egilu Muskaru. Savukārt pagasta vadītājs sacīja: “Ar tādiem meistariem kā Ļahovski pagasts var lepoties. Mēs arī agrāk zinājām, ka jebkuru darbu Ivans un Andrejs paveiks pēc labākās sirdsapziņas. Pieņemot atbildīgo pasūtījumu, tēvs un dēls, kuri ir ticīgi cilvēki, izpildīja vienlaikus gan garīgo, gan arī profesionālo pienākumu. Liels paldies viņiem par to. Nākamgad sakārtosim pagrabus, kur atrasti grāfu Plāteru dzimtas apbedījumi, šim nolūkam uzaicināsim arheologus un antropologus.”

Kad remonta darbu gaitā tika atrasti pussatrunējuši zārki un mirstīgo pīšļi, meistari pieņēma pareizu lēmumu: nepieskarties saglabātai senatnei, tas ir zinātnieku darba lauks. Jaunajā grīdā atstāta lūka, kas noderēs speciālistiem vēsturniekiem. Visos laikos dievnamu remontā un būvē meistari demonstrēja augstāko kvalitāti, un Ļahovski kļuva par senseno tautas tradīciju turpinātājiem.

Kas sakāms par copi, tad Ivans ar to aizraujas kopš bērnības. Kad Ļahovski pieņēma lēmumu pārbraukt uz Kalniešiem, Daugavas un ezeru tuvumam bija izšķirošā nozīme. Tagad Ļahovski ir copmaņi trijās paaudzēs. Ivans, makšķernieku dinastijas galva, no visas sirds nopriecājās, kad jūnijā makšķernieku sacensībās mazdēls Jevģēnijs saņēma balvu par vislielāko trofeju. Lai arī plaudis svēra tikai 790 gramu, galvenās uzvaras vēl priekšā. Pats vectēvs lepojas ar noķerto četrus kilogramus smago plaudi un sešas mārciņas smago sapalu, izmantojot par ēsmu sutinātus graudus uz āķa. Bija laiks, ka arī vidējais Ļahovsku dinastijas pārstāvis Andrejs atgriezās no rajona sacensībām ar balvām.

Atzīstos, ka es nesteidzos atstāt Ivana un Alevtīnas viesmīlīgo māju. Atcerējāmies kādreizējos laikus, parunājām par namdara cirvjiem, kas līp pie koka, un par pirtiņām, kuras uzbūvēja slavenie namdari Ļahovski. Meistari mūsu dienās ir zelta vērti.

Aleksejs GONČAROVS