Ārdavas pusstacija: atmiņu vakars

Protams, ļoti patīkami bija saņemt apsveikuma vēstuli no laikraksta “Ezer-zeme” senās lasītājas Valentīnas Latkovskas, kura dzīvo kaimiņu Preiļu rajonā. Vēstules sirsnīgums tā saviļņoja mani, ka gribējās tikties personīgi ar cilvēku, kurš palicis uzticīgs laikrakstam pusgadsimta garumā.

Zinot, ka jums patīk tēlojumu un aprakstu žanri, mēs, godājamie lasītāji, divas reizes nedēļā, kaut arī benzīna cenas pēdējā laikā strauji kāpušas uz augšu, dodamies ceļā, lai tiktos ar vienkāršiem cilvēkiem, kuri vienmēr atbalstīja un turpinās atbalstīt varasvīru aizmirsto Latgali. Nepazīstams un svešs Ārdavas ciemats izrādījās mums krietni tuvāk nekā mūsu Šķaune. Vēl vieglāk bija atrast māju pašā ciemata centrā, kur dzīvo novadnieku godātā Valentīna Latkovska. Pie viņas, bijušās vietējās skolas direktores, tovakar pulcējās neformālās sieviešu padomes dalībnieces. Bija nomirusi vecenīte vecumā virs deviņdesmit gadiem. Tipisks notikums, kad vienīgais radagabals mazdēls aizbraucis peļņā uz Angliju, bet nelaiķe jāpavada pēdējā gaitā saskaņā ar kristiešu tradīcijām. Tā arī būs, nolēma ciema ļaudis, jo visi cilvēki ir brāļi.

Tiklīdz pārkāpu nepazīstamās mājas slieksni un stādījos priekšā, saimniece priecīgi vērsās pie meitas: “Lolita, es tev teicu, ka pie mums atbrauks Gončarovs? Skaties!” Pēc tam mēs apkampāmies gluži kā radi, bet Valentīna uzreiz sāka bārstīt komplimentus par laikrakstu: “Es zināju, ka jūs publicēsiet manu vēstuli, ar nepacietību gaidīju svētku numuru. Mans otrais prieks — publikācija par Jāni Brilu, es to pārlasīju divreiz. Ja var, ar laikraksta starpniecību nododiet sveicienu brīnišķīgajai sievietei Irēnai, bet Jāni manā vārdā apsveiciet jubilejā. Man bija tā laime tuvu pazīt viņus. Vai atceraties humoristisko fotokonkursu “Ezerzemē”, kur mana “Sirdsmājiņa” ieguva godalgoto vietu?”

Par laimi, es biju paņēmis līdzi krūzi ar laikraksta simboliku un apsveicu tās jautrās fotogrāfijas autori ar veiksmi. Tad, pašķirstījusi albumu, Valentīna parādīja fotogrāfiju, kurā viņa, klases audzinātāja, pirms trīsdesmit gadiem iemūžināta kopā ar Sauleskalna deviņgadīgās skolas astotās klases meitenēm, un vērsās pie manis ar jautājumu: “Vai tad tas nav jūsu rokraksts? Tiešām neatceraties?”

Nācās diplomātiski noklusēt. Ne jau sliktas atmiņas dēļ, vienkārši savos darba gados par korespondentu, kā rāda visvienkāršākās aplēses, esmu sagatavojis vairāk nekā 20000 fotogrāfiju un sen esmu pieradis pie tā, ka gandrīz katrā mājā man rāda vai nu laikraksta izgriezumus, vai arī fotogrāfijas. Par ko esmu bezgala pateicīgs: cilvēkiem ir dārga piemiņa, viņi rūpīgi glabā ģimenes arhīvus. Taču atcerēties katru tikšanās reizi ir grūti. Vēlāk Valentīna atgādināja, kā pirms dažiem gadiem mēs tikāmies lauku skolas jubilejā Kombuļos.

Laiks skrien vēja spārniem, matos ievijušies sidraba pavedieni. Visvērtīgākais cilvēka kapitāls ir neaizmirstamas atmiņas par visskaistākajām dzīves lappusēm. Protams, es vērīgi ieklausījos manas patīkamās sarunbiedres stāstījumā. Jaunā Vaļa Stepiņa, kura dzimusi Andrupenē, pēc vietējās septiņgadīgās skolas beigšanas iestājās Rīgas pedagoģiskajā skolā. Notika tā, ka viņas vīru pastāvīgi pārcēla no vienas vietas uz citu, tāpēc arī jaunajai skolotājai nācās mainīt skolas: Andrupene, Dzeguži, Izvalta, Kombuļi, Šķaune, kur viņa sāka savu direktores karjeru, bet turpināja Ārdavā līdz pat aiziešanai pelnītā atpūtā.

Vēlāk lauku pedagoģes dzīvē bija daudz grūtību: pašlaik viņa dzīvo divatā ar meitu invalīdi, bet dēls Ivars iekārtojies Rīgā. Taču Valentīna nesūrojas par likteni un priecājas, ka pastāvīgi ir vajadzīga cilvēkiem. Dzīvojot Preiļu rajonā, viņa uztur ciešus sakarus ar tām vietām, kur pagājuši viņas dzīves labākie gadi. Divas reizes gadā obligāti apmeklē Andrupeni un vienmēr ciemojas pie Platačiem. Plaši pazīstamā šovu vadītāja Daiņa māmiņa bija viņas labākā draudzene, bet vēl viešņu ar nepacietību gaida Janīna Stepiņa, trešā no tās nešķiramās kompānijas.

Nesteidzīgajā sarunā mēs, protams, skārām arī vissāpīgāko tēmu — par izmirstošo Latgali. Valentīna atcerējās, kā pirms 27 gadiem, kad viņa atbrauca uz Ārdavu, lauku skolā bija 132 audzēkņi! Pirms četriem gadiem skolas ēka palika tukša uz visiem laikiem... Kaimiņos — Guzu ciemā — agrāk bija daudz skolēnu, turpretim tagad nav palicis neviens. Palikuši tikai vecīši un vēl divas ģimenes vidējos gados. “Stiprus zemniekus var uz pirkstiem saskaitīt, kāpēc valsts nedod katrai viensētai izdzīvošanas iespēju?” ar rūgtumu balsī pajautāja Valentīna un turpināja: “Kāpēc lauku cilvēki ir spiesti doties uz lielpilsētām un svešām valstīm? Diemžēl sabrukuma process pagaidām ņēmis virsroku pār atdzimšanu. Ārdavā strādā tikai veikals un bibliotēka. Dzelzceļa stacija slēgta, tagad te ir pusstacija. Cilvēki protesti nav vainagojušies panākumiem. Tā dzīvot ir grūti.”

Pensionāre smeļas garīgos spēkus pastāvīgā saiknē ar dzimto Krāslavas rajonu. Pareizi runā, ka katram sava tēvija mīļa. Mūsu ezeru novadu Valentīna uzskata par dabas pērli. Pagājušovasar viņa vērsās Pelēču pagastā ar ideju organizēt ekskursiju pa Krāslavas rajonu, un pašvaldība to atbalstīja. Piecpadsmit ekskursantu apskatīja Aglonu un Grāverus, Kombuļus un Krāslavu, Dagdu un Andrupeni. Visspilgtākie iespaidi palika no Krāslavas baznīcas un Andrupenes brīvdabas muzeja apmeklējuma. Atpakaļceļā viņi tīksminājās par Rāznas ezera krāšņumu. Vārdu sakot, brauciens bija sekmīgs!

Dzīvojot provincē, Valentīna seko notikumiem valstī, pastāvīgi piedalās televīzijas un laikrakstu konkursos, kas arī palīdz viņai palikt par aktīvu cilvēku. Bez vismazākajiem glaimiem viņa atzīstas, ka mīļākais laikraksts viņai bija un paliek “Ezerzeme”, katru tā numuru sieviete gaida ar nepacietību. “Ja zaudēsiet mani kā parakstītāju, tad ziniet, ka mūžs aprāvies... Vairāk stāstiet par vienkāršu cilvēku likteņiem, kuri palikuši uzticīgi savam novadam, jo es pazīstu ļoti daudzus,” atklāti sacīja Valentīna.

Uz atvadām es pajautāju par visneaizmirstamākajiem lauku skolotājas dzīves gadiem. Latkovskas kundze, ilgi nedomādama, sacīja: “Nesmejieties, bet es biju aktīva un pat slavena pionieru vadītāja, par manu pieredzi stāstīja laikraksts “Skolotāju Avīze”. Patiešām tas bija skaists laiks, kuru, es domāju, glabā atmiņā mani audzēkņi. Vēl es biju aizrautīga skolas deju kolektīvu vadītāja. Mana galvenā konkurente jaunrades darbā bija Velta Kalniņa no Ezerniekiem, lai viņai vieglas smiltis! Rajona skatēs mani dejotāji ieņēma godalgotās vietas, ar ko es nepārstāju lepoties arī tagad.”

Aleksejs GONČAROVS