Šogad uz Itāliju

— Kāpēc bija jābrauc uz Itāliju?

— Itālija ir atšķirīga zeme, bet katrā atšķirībā ir savs skaistums un pievilcība. Ir arī kaut kas līdzīgs, īpaši Dienviditālijā, kur gan nebijām, bet pēc stāstītā sapratām, ka tā ir kā Latvijas Latgale. Ziemeļitālijas rūpnieciskajos reģionos dzīvojošie dienviditāļus mēdz pavilkt uz zoba, sak, jūs tur lauķi un zemnieki.

Cilvēki Itālijā šķita atvērti un atklāti, vairāk līdzīgi latgaliešiem nekā latviešiem. Starp citu, itāļi mūsu delegācijai izrādīja negaidītu cieņu — tikko kā ieradāmies, bet jau sagaidīja ar Latvijas valsts karogu.

Mums bija tikšanās vairākās pašvaldībās, runājām par vēlēšanu sistēmu, par mazo pašvaldību sadarbību ar lielajām, par daudziem citiem jautāju-miem, kas mūs ļoti interesē, jo Latvijā rit uz priekšu administratīvi teritoriālā reforma. Jau ir manāms, ka jaunai valdībai top jaunas koncepcijas reformas sakarā. Mēs gribējām pēc iespējas vairāk uzzināt, kā darbojas pašvaldības Itālijā, kā reformas notiek citur Eiropā. Mani fascinēja tas, ka Itālijā ir pagasti ar 100 iedzīvotājiem un par piespiedu apvienošanās variantu tur pat runas nav. Bet ir būtiska nianse — itāļi meistari vienoties un sarunāt. To arī viņi paši mums uzsvēra ne vienu reizi vien, proti, viņu modelis ir sadarbības modelis. Tas tā vēsturiski izveidojies, jo Itālija kā vienota valsts radusies tikai 19. gadsimtā, līdz tam tur bijušas pilsētvalstis un reģioni. Itāļi paši atzīst, ka viņiem ir maz valstiska patriotisma, tās izjūtas ir reģionālas. No itāļiem mums tiešām ir ko mācīties, jo mums pietrūkst vēlmes savā starpā vienoties. Pietrūkst drosmes pateikt, ka esam maza pašvaldība un nevaram to vai citu uzdevumu pavilkt, tāpēc mēģināsim sanākt kopā un darīt kopā. Mēs diemžēl visu gribam darīt paši. Visu pats no sākuma līdz galam caur asarām un asinīm, bet pats!

— Vai tika parakstīti sadarbības līgumi?

— Divās pašvaldībās mums piedāvāja kaut vai tūlīt pat uz vietas parakstīt sadarbības līgumu. Ņemot vērā, ka tas bija iepazīšanās brauciens, mēs tikai atstājām informāciju par mūsu reģionu un pašvaldībām, aicinājām ar to detalizētāk iepazīties un vēlāk sazināties. Sadarboties mūs oficiāli uzaicināja Romas vienas priekšpilsētas administrācija. Savā atbildē sacīju, ka esam pārsteigti un gandarīti, jo partneris viņiem pretī varētu būt Rīga, nevis lauku rajons. Bet pašvaldību problēmas jau visā pasaulē ir vienādas. Pirms dažām dienām biju Daugavpilī, kur ar pašvaldības priekšsēdētāju Ritu Strodi bija saruna par Latgales lietām, viņai piedāvāju šo iespēju kļūt par partneri Romas priekšpilsētai. Tad vismaz abu pilsētu “svara kategorija” būtu līdzīgāka.

— Kāds gan mums labums no partneriem Itālijā?

— Šodien daudzas pašvaldības Itālijā un citur Eiropā vēlas sev partnerus. Tie vajadzīgi ne jau kultūras programmu realizācijai, kā citi varbūt domā: aizbrauks mūsējie, padziedās un padejos Itālijā, bet viņi to pašu darīs šeit. Eiropas Savienības (ES) programmu un projektu realizācijai nepieciešams partneris no citas ES valsts. Tā ir tālredzīga prasība, ja nebūtu partnera, tad valstis varētu iesniegt un realizēt tādus projektus, kas tām izdevīgi, bet citiem Eiropā varbūt pat nav pieņemami. ES atbalsta projektus, kas vērsti uz visas Eiropas attīstību. Ja partneris Itālijā, Polijā, Latvijā parakstās projektā kā otras valsts partneris, tad ES Komisija saprot, ka šis partneris garantē projekta nopietnību un atbilstību Eiropas kopējām interesēm. Tas ir knifs, ko daudzi mūsu cilvēki nezina. Es nesaku, ka nesaprot, jo mūsu cilvēki ir gudri un visu saprot, ja viņus pareizi informē.

Itālijā daudzas lietas mums palīdzēja organizēt Latvijas vēstniece šajā valstī, kura nāk no Ilūkstes pagasta, kas arī bija patīkams pārsteigums. Tikām arī oficiāli uzņemti Latvijas vēstniecībā Romā.

— Vai slavenais Pizas tornis vēl arvien sasvēries?

— Mums stāstīja, ka Pizas tornis bija vēl šķībāks, un apdraudētajā pusē iedzīvotāji esot brīdināti vākties projām. Autostāvvietas cena torņa apdraudētajā pusē atšķiras no cenas pretējā pusē, jo pastāv risks, ka tornis nokritīs. Tas, protams, ir humors, ko itāļi veikli prot izmantot. Tornis sasvēries, bet labi nostiprināts. Tūristiem tas ir ļoti interesants objekts, arī mēs izmantojām iespēju nobildēties pie Pizas torņa, to stutējot. Starp citu, gids sacīja, ka vienīgie, kuri fotografējoties mēģina šo torni nogāzt, ir tūristi no Krievijas.

— Paldies par atbildēm!

Juris ROGA