Vai tevis izvēlētā pavāra profesija ir perspektīva?

Jekaterina Klavdeva: “Manuprāt, izvēlējos noderīgu profesiju, jo tagad tiek atvērtas arvien jaunas kafejnīcas un ēstuves, sevišķi Rīgā. Līdz ar to vajag daudz pavāru — viņi ir pieprasīti. Praksi izgāju Rīgā, LIDO “Krievu sētā”, kur man ļoti patika gan darbs, gan kolēģu attieksme. Algas arī labas. Skaidrs, ka bija grūti gatavot, bet — interesanti.”

Jolanta Pudnika: “Arodvidusskolā iestājos pēc principa, lai skola būtu tuvāk mājām. Profesiju iemīlēju pamazām, tikai vasaras praksē kafejnīcā “Mārīte” Krāslavā man šis darbs tā pa īstam iepatikās. Esmu pārliecināta, ka vēlos strādāt šajā profesijā, jo tā man ļoti iet pie sirds. Vienīgi darbu laikam meklēšu patālāk no Krāslavas kādā lielā pilsētā, jo šaipusē ir ļoti zemas algas.”

Vjačeslavs Afļitunovs: “Pavāra profesija patiesi ir pieprasīta, darbu var atrast bez lielām problēmām. Tomēr es nolēmu pagaidām tajā nestrādāt, turpināšu mācīties, jo vēlos apgūt arī automehāniķa profesiju. Tā ir sanācis, ka pa dzīvi kuļos patstāvīgi, jāpaļaujas tikai uz sevi, tālab izvēlos pro-fesijas, kuras nākotnē var lieti noderēt. Laiks rādīs, kurā strādāšu.”

Edīte Dzalbe: “Par darba trūkumu neuztraucos, jo atveras jaunas un jaunas atpūtas vietas tūristiem, arī tur vajadzīgi šīs profesijas pārstāvji. Vīlusies savā izvēlē neesmu, jo man patīk gatavot kopš bērnības. Būtībā arodvidusskolā ar teorētisko bāzi papildināju savas praktiskās zināšanas. Mācību praksi izgāju Dagdas slimnīcā, ar to esmu ļoti apmierināta.”

Jeļena Artjomova: “Pirms trim gadiem esmu izdarījusi pareizu izvēli — pavāri šodien nepieciešami lielā skaitā. Profesijā arī neesmu vīlusies, jo mīlu gatavot. Pagaidām nezinu, kur strādāšu pēc arodskolas pabeigšanas, bet gribētos palikt Latgalē, pat neskatoties uz to, ka šeit mazāk maksā. Dzimtā puse ir un paliek dzimtā puse. Prakse man bija Rīgā, tur labi maksā, bet es jutos vientuļi.”