Kas domā un strādā — tam ir!

Šajās mājās bija ko redzēt arī skaistuma cienītājiem, sevišķi sievietēm, kuras nudien nevarēja vienaldzīgi paiet garām rūpīgi iekoptajam puķu dārzam un iztaujāja saimniekus ne tikai par lauksaimniecisko darbību.

Puķu dārza saimnieces gods pilnībā pienākas Vitālija dzīvesbiedrei, kura ar šo hobiju nodarbojas sen, kā arī jau pieaugušajām meitām — Sanitai, Ligitai un Intai, kuras, ciemojoties pie vecākiem, arī rūpējas par puķu dobēm. Interesanti, ka Antoņinas puķu dārzā neaug nekādi ekskluzīvi ziedi vai augi, tomēr tas izskatās bagātīgs. Plānojot mājas pagalmu un puķu dārzu, Virzas savulaik bija paaicinājuši pat speciālisti-daiļdārznieci, kuras padomi bijuši vērtīgi, diemžēl ne visu saimnieki varējuši realizēt, ko varēja — to izdarīja. Turklāt viss tiek uzturēts tādā kārtībā, ka komisiju sagaidīšana tikpat kā nav izjaukusi ierasto ikdienas darba ritmu.

Saimniece, kura ir arī vietējās baznīcas draudzes vecākā, stāda puķes griešanai tā, lai tās augtu no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Kopā ar Andrupenes pamatskolas skolotāju Vilhelmīni Lazdāni, kura arī stāda puķes, Antoņina rūpējas, lai katru sestdienu baznīcā būtu svaigi altāra ziedi. Baznīcas altāru sievietes ar savā dārzā izaudzētajiem ziediem pušķo no Lieldienām līdz pat Adventei. Uzturēt kārtībā šādu puķu dārzu nav viegli, katru gadu Antoņina klusībā apņemas vairs nestādīt tik daudz, bet pavasarī aizbrauc uz tirgu, un sākas viss no gala.

Puķu audzēšana nekādi nenonāk pretrunā ar zemnieku saimniecības pamatnodarbi — bioloģisko saimniekošanu. Saimnieki audzē graudaugus un zālāju sēklas, stingri ievērojot augu seku. Zemei ir jāatpūšas, jo pretējā gadījumā bez minerālmēsliem tur nekas neizaugtu. Pēc tam, kad lauki atpūtušies, atkal ir labas ražas. 36 hektāri nav vienā gabalā, neērtības sagādā arī sliktie ceļi. Līdz tālākajam zemes gabalam ir kādi 6-7 km. Lai bez liekām problēmām nokļūtu līdz laukiem, Virzas iegādājās vieglo džipu. Kopumā zemes ir pietiekami, lai nodrošinātu nelielās saimniecības vajadzības: kūtī ir četras gotiņas, izslaukumu saimnieki realizē caur piensaimnieku kooperatīvu. Par bioloģiskās saimniekošanas izdevīgumu abi ir vienisprāt — raža gan sanāk nedaudz mazāka, nekā saimniekojot tradicionāli, bet ieguvumu veido subsīdijas un arī tas, ka nav jātērējas, maksājot par dārgajiem minerālmēsliem. Prasības gan stingras, tās jāpilda punktuāli. Pat uz produkcijas maisiem nedrīkst būt nekādi citi uzraksti, kā tikai bioloģisko izcelsmi apliecinošais vai nekāds. Sākums bija grūts, kad pierada, viss iegāja savās sliedēs.

Protams, tiek izmantota katra iespēja saņemt Eiropas un valsts atbalstu lauksaimniekiem. Tā kā “Akmeneica” ietilpst Rāznas dabas parka teritorijā, tad saimnieki saņem kompensāciju par to, ka saimnieciskā darbība dabas parka teritorijā zināmā veidā ir ierobežota. Saimniecība saņem nacionālās subsīdijas un Eiropas Savienības maksājumus par lauksaimniecības zemi. Ar Eiropas Savienības atbalstu realizēti divi projekti. Tos uzrakstīja speciālisti: vienu pensionētā grāmatvede Velta Kursīte, kura ir spēcīgs speciālists savā lauciņā, otru — lauksaimniecības konsultante Valentīna Augustova. Virzas vēlreiz apliecina to pašu, ko uzsver lauksaimnieki arī citās pašvaldībās — ir ļoti labi, ka laukos beidzot ir konsultants, kas ir milzīgs ieguvums gan laukiem, gan lauksaimniekiem, jo zemkopjiem un lopkopjiem tomēr trūkst jaunāko zināšanu, lai sekmīgi attīstītos. Kas domā un strādā — tam ir, kas neprot un negrib strādāt — tam nav nekā! Pirmās zināšanas bioloģiskajā lauksaimniecībā Vitālijs ieguva attiecīgos kursos Preiļos. Vēlāk bioloģiskās lauksaimniecības kursi tika organizēti uz vietas pagastā, bet Virzas bija vieni no pirmajiem un vajadzēja oficiālu dokumentu. Pamatoti rodas jautājums, kāpēc Vitālijs, kurš visu mūžu strādājis par veterinārārstu, izvēlējās mainīt profilu un pievērsties zemkopībai, turklāt apņēmies saimniekot bioloģiski.

“Mūsu situācijā ar graudkopību ir vienkāršāk nekā ar lopkopību — iesēj un gaidi ražu!” stāsta saimnieks. “Kad sākās lielo pārmaiņu laiks, kaut kas bija jādara, nesēdēsi, rokas klēpī salicis! Padomju gados gucuļi uzbūvēja mums māju un kūti, vairāk nekā cita šeit nebija. Pusi maksāja valsts, pusi — paši. Pēc tam dabūjām daudz ko pārtaisīt, jo viņu darba kvalitāte neapmierināja. Pamazām būvējām šo to klāt. Sākām kā parasta zemnieku saimniecība, ar laiku pārgājām uz bioloģisko saimniecību un jau 3 gadus tā saimniekojam. Uzbūvējām lielu šķūni, lai kombainu varētu iedzīt uz ziemu, klēti graudiem.

Bet šeit nav daudz brīvas vietas, nav kurp paplašināt kūti, lai attīstītu kaut vai piena lopkopību. Tad jātaisa kūts, jo sovhoza laikā tā tika būvēta 1-2 govīm. Turklāt bioloģiskajā saimniekošanā ir savu limiti — nedrīkstam turēt vairāk par četrām govīm. Lopkopība prasa vairāk spēka, jaunāki var uztaisīt lielu fermu, tad tikai jāstrādā, jo piena lopkopība šobrīd izdevīga nozare. Tomēr šajā nozarē jāstrādā gados jaunākiem un spēcīgākiem. Mēs vajadzības gadījumā, piemēram, kad jāpārvieto graudu maisus, aicinām talkā kaimiņus. Esam iegādājušies arī visu nepieciešamo tehniku: lielāku un mazāku traktoru, kombainu un piekabināmo inventāru. Lai nevajadzētu pašu laukos laist svešu tehniku, jo, bioloģiski saimniekojot, tas nebūtu pareizi: ja viņš braucis pa citiem laukiem, tad var viegli ievazāt nezāles un radīt citas problēmas. Esam padomājuši, lai graudaugus varam izžāvēt un samalt paši — nevedīsi taču uz Mariampoli savus graudus! Pie mājas ir siltumnīca, audzējam paši stādus. Praktiski viss mums ir savs: piens, sviests, biezpiens, dārzeņi, pat medus! Dīķos ielaistas zivis makšķerēšanai, bet vairāk gan tas prieks ir domāts ciemiņiem nekā pašiem, jo neesmu makšķernieks un nav arī tam laika.”

Par perspektīvu nozari Vitālijs uzskata arī tūrismu. Ja būtu jaunāks vai ezers būtu tuvāk, noteikti mēģinātu tur kaut ko uzsākt, piemēram, ierīkotu mini golfa laukumu un uzbūvētu viesu mājiņu. Vitālijs šogad papildinājis pensionāru rindas, tomēr viņam arvien vēl netrūkst uzņēmības un darba spara. Par to jāpateicas bērnībā gūtajam rūdījumam, par kuru viņam atgādina palielais dzirnakmens no vējdzirnavām mājas pagalmā. Vitālija tēvs savā laikā bija kalējs laukos, dēls viņam palīdzējis: “Akmens masīvs, nekur nepadodas un tēvs uz tā taisīja riteņus līnijdroškām: divatā vilkām apkārt dzelzs stīpu ar klamburiem stip-rinājām. Tolaik autobusu nebija, ziemā vai vasarā no rīta kājām vicoju uz skolu piecus kilometrus, pēcpusdienā — atpakaļ un uz smēdi. Skolotāja bieži aizrādīja — raksti glītāk, bet... pie petrolejas lampas un vēl smēdē nostrādājies — rokas vienkārši neklausīja.”

Par kalēju Vitālijs nekļuva, jo šī profesija pamazām atmira jau toreiz. Viņš ieklausījās kāda padomā, ka lopiņi bija un būs vienmēr. Pabeidza Lūznavas sovhoztehnikumu, pēc tam devās uz Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju studēt par veterinārārstu. Būdams students, piestrādāja gan par kurinātāju, gan cukurfabrikā, jo viņš nāca no piecu bērnu ģimenes un vecāki daudz palīdzēt nevarēja. Darba gaitas uzsāka Kuldīgas rajonā, pēc tam piecus gadus Ezerniekos, visbeidzot atgriezās dzimtajā pusē — Andrupenē. Vitālijs uzskata, ka, salīdzinot ar padomju varas gadiem, tagad dzīvo labāk: “Mums nav jādomā, šodien iešu uz veikalu vai rīt. Strādājam un nopelnām.”

Dzīvesbiedrei Antoņinai līdz pensijai patālu. Viņa jau 25 gadus nostrādājusi par apdrošināšanas aģenti un negrasās neko mainīt, jo šis darbs šķiet ļoti interesants. Tiesa, dzīvesbiedrs nereti nevar sagaidīt mājās: “Kamēr uzklausi katru klientu un katra nebūšanas, tikmēr laiks paskrien. Šie stāsti man ir jāpatur sevī, pat vīram nevaru atstāstīt. Apdrošinās pamatā pensionāri, jo pie tā ir pieradināti kopš padomju gadiem. Apdrošina mājas un mājdzīvniekus, dzīvības apdrošināšanas līgumus neslēdz, jo nav brīvas naudas. Gadās, ka apdrošina automašīnas. Diemžēl iedzīvotāju skaits sarūk ļoti strauji, nomirst viens, otrs, trešais.”

Arī Vitālijs apgalvo to pašu: “Veselas sādžas tagad stāv tukšas, bet es vēl atceros laiku, kad tās bija cilvēku pilnas...”

Lūk, arī viņu trīs meitas ir projām, lai gan pie pirmās iespējas apciemo vecākus un palīdz viņiem. Sanita ieguva augstāko pedagoģisko izglītību, piecus gadus nostrādāja par skolotāju Andrupenē, bet apprecējās un aizbrauca uz Rīgu. Lai savus bērnus varētu iekārtot pirmsskolas izglītības iestādē, viņai nācās nomainīt profesiju un neklātienē pabeigt otru augstskolu. Ligita arī dzīvo Rīgā, kurp nokļuva līdzīgā ceļā — izveidojusi ģimeni. Viņas vīrs ir no Preiļiem, bet strādā Rīgā policijas pārvaldē, tur abiem arī dzīvoklis. Ligita strādāja firmā par ekonomisti-plānotāju, bet šobrīd sēž mājās dekrētā atvaļinājumā ar Arvi, kuram septiņi mēneši. Jaunākā meita Inta pagaidām nav precēta, pašreiz studē Daugavpils universitātes Humanitārajā fakultātē svešvalodas — otrais kurss. Arī viņa noskaņojusies neatgriezties Andrupenē — grib uz pilsētu, kur vieglāk atrast darbu. Ir acīmredzami, ka lauku skolas pamazām izsīkst un iznīkst.

Savu bērnus Virzas kopš dzimšanas audzinājuši patstāvības un darba mīlestības garā. Antoņina un Vitālijs jaunības gados pat iedomāties nevarēja, ka varētu darīt citādi. Meitas veica visus darbus, kas viņām bija pa spēkam, un vecākiem nekad nebija tādu problēmu, kādas daudziem rodas ar tagadējo jaunatni, kas laiku pa laikam iekuļas nepatikšanās.

“Problēmas rodas no bezdarbības,” uzskata Vitālijs. “Autobusu pieturā tusējas, pēc tam tur paliek tukša tara un aprakstītas sienas. Ja būtu pieradināti strādāt, viss būtu kārtībā.”

Virzas savu dzīvi pilnībā veltījuši bērniem, viņus audzinot, skolojot un palaižot pieaugušo dzīvē, tālab tagad var baudīt šī darba saldos augļus un priecāties par mazbērnu pulciņu — trīs meitenēm un puiku. Abus skumdina vienīgi tāds fakts, ka mūsdienu dzīves realitāte nav gājusi garām arī viņu mājai — meitas ir projām no lauku vides.

Juris ROGA