Serjoža, mans mājas un garāžas kaimiņš, agri palika bez tēva. Ar Vladimiru Lipski mēs bijām ļoti labi pazīstami: mūs satuvināja makšķernieku azarts, kopā piedalījāmies zivju aizsardzības reidos.
Daugavu Serjožas tēvs pazina kā savus piecus pirkstus, bet traģēdija notika uz viltīgā Sīvera ezera. Tolaik mans jaunais draugs vienā mirklī zaudēja ne tikai tēvu, bet arī vecāko brāli. Lūk, kāpēc Sergejs agri kļuva par pieaugušu cilvēku. Mantojis tēva labākās īpašības: nosvērtu raksturu un zelta rokas, viņš bija un ir mātes galvenais balsts un cerība. Ilgajos gados mēs ne reizi vien palīdzējām viens otram un, lai arī vecuma starpība ir iespaidīga, esam draudzīgās attiecībās arī tagad.
... Saņēmis ielūgumu uz kāzām, es no sirds nopriecājos: Sergejs un Rita ir lielisks pāris. Viņi iepazinās nejauši, kad prasmīgo puisi uzaicināja uz konditorejas cehu salabot radiouztvērēju. Tā vārds pa vārdam arī nodibinājās iesācējas konditores un prātīgā puiša attiecības. Gadās tā: abi mācījās vienā skolā, auga kaimiņu sētās, taču viens otru nepamanīja. Jūtas uzliesmoja gluži kā dzirkstele — no pirmā acu skatiena. Draudzējās vismaz sešus gadus, kamēr nodomāja sarīkot kāzas. Patstāvīgais Sergejs pieņēma sev svarīgu lēmumu nopelnīt naudu kāzām. Bet tālredzīgie līgavas vecāki Jānis un Gaļina Vasiļonoki parūpējās par to, lai Ritai būtu savs dzīvoklis Daugavpilī.
Protams, Sergejs mazliet riskēja, kad nepazīstamai galvaspilsētas firmai iemaksāja tūkstoš dolāru par garantētu iekārtošanos darbā Kiprā. Taču viss beidzās labi, un grieķis Hariss Harilampuss uzticēja strādīgajam un krietnajam puisim no Latvijas ne tikai piemērotu darbu, bet arī nodrošināja ar dzīvesvietu savā mājā. Tā krāslavietis ātri apguva operatora mīklas mīcītāja specialitāti Kipras pusfabrikātu cehā. Viņam lieti noderēja agrāk iegūtās mehāniķa, atslēdznieka, elektriķa iemaņas. Privāta ražotne nav nemaz tik maza: iekārta, kuru apkalpoja Sergejs, maiņā saražoja ap četrām tonnām mīklas.
Atceroties pašlaik viesstrādnieka veiksmīgo pieredzi, Sergejs saka: “Nauda viegli nenāk rokās, un nekur jauniesācēju negaida zelta lietus. Astoņās stundās Kiprā es spēju nopelnīt ne vairāk par 440 latiem mēnesī, tāpēc piekritu strādāt virsstundas, par kurām maksāja divtik”. Kad Sergejs atzinās saimniekam, ka brauc mājās precēties, tas, uzzinājis, ka viņa izredzētā pēc profesijas ir konditore, solījās atrast viņai labu vietu savā firmā. Kāzas Lipskiem bija krāšņas un romantiskas: laulāšanās notika Aglonas bazilikā, bija pikniks ezera krastā, bet uz kāzu mielastu pulcējās daudz viesu. Toreiz es nodomāju uzdāvināt jaunlaulātajiem kāzu fotogrāfa pakalpojumus. Pasniedzis Sergejam un Ritai gatavās filmiņas, 2005. gada augustā es turpināju savu atpūtu, zvejojot pie Daugavas. Sanāca tā, ka toreiz es tā arī neredzēju sava darba rezultātus: jaunlaulātie devās kāzu ceļojumā uz Kipru. Tagad, pāršķirstījis grezno kāzu albumu, es izjutu patiesu gandarījumu. Tajā vasarā jaunais pāris uzzināja, kāpēc Kipru dēvē par Mīlestības salu. Sākumā Lipski uzmeklēja Sergeja saimnieku, kurš apsveica jaunlaulātos ar naudas dāvanu: dubultu mīklas mīcītāja algu. Pēc tam laimīgie dzīvesbiedri iznomāja automašīnu un no Nikosijas devās romantiskajā ceļojumā pa Vidusjūras piekrasti. Karstums bija neciešams, tāpēc pa dienu viņi atpūtās vēsajos hoteļos, sauļojās un peldējās. Piekrastes ūdeņi bez pārspīlējuma bija karsti, tāpēc, lai izjustu jūras dzestrumu, nācās skriet pa seklo ūdeni glāstošo viļņu skavās. Kūrortu zonā dzīve pa dienu, šķiet, pamira, bet atpūtas industrija darbu ar pilnu jaudu uzsāka tad, kad satumsa un turpināja līdz pašam rītam. Naktsbāri, restorāni, diskotēkas — tas ir kaut kas neiedomājams. Vieni atpūtas kompleksi atgādina senatni, citi ir supermoderni. Lāzera efek-ti, dažādi šovi un pat dejas šampūna putās. Pilnīga atbrīvošanās no visa un pilnīga īstas laimes sajūta. Mīlestības salu apmeklē simtiem tūkstošu atpūtnieku, un visi aizved visjūsmīgākās atmiņas par Kipru. Apbraukājuši visu valsti pa piekrasti, mūsu ceļotāji apmeklēja arī salas Turcijas daļu, kur vēl redzamas kara postījumu pēdas. Visspilgtākie iespaidi dzīvesbiedriem Lipskiem palikuši pēc pilsētu Agijanapas un Protorisas apmeklējuma. Vārdu sakot, burvīgs sapnis, kas diemžēl reiz beidzas.
Saimnieks, kā arī solīja, atvēlēja jaunajai ģimenei dzīvokli savā mājā. Jaunais darbs Ritai uzreiz iepatikās: slodze mazāka nekā Latvija, bet alga bija četrreiz lielāka par to, ko viņa saņēma pat Daugavpilī. Sergejs, kurš līdz tam laikam jau bija atrisinājis valodas problēmu, vēlreiz nomainīja darbavietu pret izdevīgāku. Saimnieks neiebilda: Rita taču palika strādāt par konditori viņa kafejnīcā, tāpēc piešķirtais ērtais ģimenes dzīvoklis saglabājās.
Protams, man gribējās uzzināt vairāk par vietējām Mīlestības salas tradīcijām. Mani laimīgie sarunbiedri pastāstīja, ka Kipras valsts dod priekšroku pašu audzētajai lauksaimniecības produkcijai. Dārzeņi, augļi, gaļa un piens tikai no pašu salas. Īpaši populāras un pieprasītas ir jūras veltes, kuras Kipras kulināri prot lieliski pagatavot. Toties tur gandrīz pilnībā izslēgtas ķīmiskās piedevas. Izdabājot Eiropas tūristu gaumēm, vietējā virtuve dod priekšroku jēra gaļai, kas visbiežāk tiek cepta kopā ar kartupeļiem čuguna krāsniņās. Īpaši populārs ir arī jauna jēra gaļas šašliks. Otro nosaukumu — Ziedošā sala — Kiprai devuši dārzi: ābeļu, bumbieru, apelsīnu, mandarīnu, aprikožu, bet vēl ļoti daudzie vīnogulāji un milzīgie arbūzu lauki, kur briest divu pudu smagi dārzeņi. Pasakainajā valstī palmās nobriest banāni un dateles, bet greipfrūti, kā arī granātāboli sasniedz kilograma svaru. Pirmā dārza zemeņu raža (ziemas ogas sasniedz mandarīna lielumu) segtās platībās nogatavojas ap Ziemassvētkiem, bet zemeņu sezona beidzas maijā. Kipra ir slavena ar saviem lieliskajiem vīniem, īpašs pieprasījums ir arī vietējam alum. Konditore Rita, kā jau lietpratēja, norādīja, ka Kipras iedzīvotāji ir saldummīļi. Visi konditorejas izstrādājumi ir tik saldi, ka dažas smalkmaizītes nav iespējams ēst, neuzdzerot ūdeni. Gatavojot pusdienu ēdienus, vietējie pavāri izmanto neparasti daudz zaļumu un ļoti asas piedevas. Skaidrs, ka visi cilvēki, kuri apdzīvo salu, ir ļoti labestīgi un viesmīlīgi. Tāda attieksme ir arī pret atbraucējiem strādniekiem. Laba peļņa pilnībā izslēdz konfliktus. Dzīvesbiedri Lipski ieguva labus draugus ne tikai starp Kipras iedzīvotājiem, bet arī starp krieviem un ukraiņiem...
Tikai ciemos ir labi, bet mājās vēl labāk. Dzimtenes ilgas ir sajūta, kas raksturīga daudziem piespiedu pārceļotājiem. Lūk, arī Lipski tagad uz laiku atgriezās mājās, lai pabūtu kopā ar vecākiem. Taču nav izslēgts, ka viņi vēl atgriezīsies svē-tītajā Mīlestības salā, kas pilnībā atbilst savam nosaukumam.
Aleksejs GONČAROVS