Cenšoties pārliecināt tautu par valsts ekonomisko uzplaukumu, varasvīri pastāvīgi atsaucas uz statistiku. Piemēram, automašīnu skaits uz Latvijas ceļiem tuvojas miljonam, kas, izdarot vienkāršākās aplēses, ļauj secināt: gandrīz katra ģimene ir uz saviem riteņiem.
Tikai padomāsim: kurš no jūsu radiem vai paziņām iegādājies jaunu auto? Visādā ziņā mūsu depresīvajā Latgalē ārzemju braucamrīka vidējais vecums ir piecpadsmit-divdesmit gadu. Ja pirms gadiem trim četriem desmit gadus vecu auto visai pieklājīgā stāvoklī varēja iegādāties par trim četriem tūkstošiem nosacīto vienību, tad tagad tādas pašas lietotas preces cena ir paaugstinājusies tieši par piecdesmit procentiem.
Manuprāt, šāda sadārdzināšanās veicina vislētāko jauno modeļu (nebūt ne Vācijas kvalitātes) iegādi līzingā. No kārdinājuma neatturējās arī mūsu firma. Noformējot līzingu uz pieciem gadiem, mēs ļoti cerējām uz solīto garantijas remontu. Tikai te tev nu bija... Rumānijas ražojuma pilnīgi jaunā mašīna, kas nav piemērota Latgales ceļiem, pēkšņi sāka niķoties. Jau otrajā ekspluatācijas gadā negaidot bija jānomaina stūres vilcējstieņa uzgaļi, un tehniskās apkalpošanas stacijā šo darbu labprāt izpildīja, tikai par īpašnieka naudu. Turklāt mūs uzaicināja vēlreiz apmeklēt firmas servisa uzņēmumu — vajadzēja nomainīt zobstieni, šoreiz gan šķiet, ka ne uz redakcijas rēķina. Te mēs ar labu vārdu pieminējām veco markas “Opel” automobili, kas bija nopirkts no rokām un nokalpoja savu laiku tajos pašos grūtajos lauku ceļos bez neviena stūres mehānisma bojājuma.
Pareizi runā, ka skopais maksā divtik. Godīgi sakot, reālajos ekonomiskajos apstākļos cilvēki kļūst skopi piespiedu kārtā. Var saprast jauniešu nepacietību iegādāties automobili (kaut arī lietotu). Uzņēmēji vienkārši nespēj vadīt savu biznesu bez autotransporta, un arī kurš pensionārs atteiksies no civilizācijas lielāka labuma? Lūk, arī mutuļo lietotu automašīnu tirgus, tikai šajā azarta loterijā laimē nebūt ne katrs.
Civilizētie Rietumi sūta uz bijušajām padomju republikām miljoniem second hand uz riteņiem, tajā skaitā mašīnas, kuras cietušas avārijā, bijušas plūdu zonā vai vienkārši nozagtas. Tāpēc katrs potenciālais pircējs, kurš ar grūtībām sakrājis vai aizlienējis nepieciešamos tūkstošus, stipri riskē. Ir zināms ne mazums gadījumu, kad no izskata skaists ārzemju vāģis līdz ar otrreizējās ekspluatācijas sākumu prasīja tādus ieguldījumus, ka pēc remontu sērijas tā cena paaugstinājās gandrīz divas reizes.
Pērkot kaķi maisā, daži nelaimīgie autoamatieri vispār paliek pie sasistas siles: ne naudas, ne mašīnas. Nekādā ziņā es nemēģinu nosodīt gribētājus iegādāties visai prestižu firmu vecos ārzemju automobiļus. Mūsu pieticīgās autobusu satiksmes apstākļos pēc dzelzceļa pasažieru pārvadājumu pārtraukšanas mūsu reģionā lauku iedzīvotājiem paliek pēdējā izeja: iegādāties personīgo metāla second hand. Vispārsteidzošākais ir tas, ka fantastiskās benzīna un dīzeļdegvielas cenas neaizkavē Latvijas iedzīvotāju augošās automobilizācijas procesu. Sliktie un bīstamie ceļi, autovadītāju kultūra — tā jau ir cita sarunas tēma. Kurš apstrīdēs to, ka jaunu mantu pirkšana sagādā divkāršu prieku? Pirms gadiem desmit - piecpadsmit pēc padomju laiku veikalu tukšajiem plauktiem mēs visi sākām iepirkties Rietumu second hand veikalos. Kas tur ko slēpt, man arī pašam vairākkārt par pieejamu cenu laimējās iegādāties skaistas teicamas kvalitātes lietotas preces par pieejamu cenu. Pirms gadiem pieciem bija vērojama dzīves līmeņa celšanās, tad paaugstinājās pieprasījums pēc jaunām precēm. Ar prieku pērkot jaunas mantas, mēs kaut kā neievērojām, ka augošā inflācija atkal liek masu pircējam apmeklēt second hand veikalus, kas šobrīd iztur konkurenci tirgus ekonomikas apstākļos. Tikai arī šajos tirdzniecības punktos bez bagātiem interjeriem cenas pēdējos gados augušas gandrīz divas reizes. Interesanta informācija pienāk no Rīgas, kur apģērbu un apavu cenas galvaspilsētas lielveikalos paaugstinājušās tiktāl, ka rīdzinieki dodas iepirkties uz kādreiz dārgo Vāciju, bet cenu starpība kompensē ceļa izdevumus.
Taču atgriezīsimies pie mūsu grūtās dzīves, kas pārvērtusies par vienlaidu second hand. Veikli privatizējuši valsti, varasvīri turpina ciniski aplaupīt vienkāršo tautu. Nesen jaunais pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns uzstājās ar šokējošu iniciatīvu aplikt privatizētos dzīvokļus ar nodokli! Taču atgriezīsimies netālā pagātnē. Glābjot privatizācijas sertifikātus, ar kuriem veiklie valsts darboņi sakrāja miljoniem lielus kapitālus, mēs piespiedu kārtā privatizējām dzīvokļus un atkal bijām iesaistīti loterijā: kā kuram laimējās. Pirms dzīvokļa nodošanas privatizācijā neviens neapsekoja nedz dzīvokļu, nedz māju stāvokli. Katra ģimene ieguldīja ne mazums līdzekļu, lai uzturētu savu dzīvokli normālā stāvoklī. Vārdu sakot, mums atkal nācās saskarties ar second hand problēmu, ar kuru izmanīgie valstsvīri mēģina nopelnīt budžeta naudu. Tā papildus aplikšanas ar nodokļiem iniciatīva mūsu rajonā draud pārtapt par sociālu katastrofu.
Ar ko beigsies galvaspilsētas varas krīze? Baidos, ka vecās varas partijas atkal iecels savus ministrus, tāpēc nekas labs nav gaidāms.
Aleksejs GONČAROVS