Var dzīvot un strādāt arī laukos

Tas, savukārt, liecina, ka laukos arvien lielāka loma ir vidējai paaudzei, kura vēl turas pie senču vērtībām un ir pašā spēku plaukumā. Par lielu nelaimi laukiem savulaik daudzi neizturēja ekonomikas pārstrukturizēšanas pārbaudi un palaidās dzeršanā tā vietā, lai cīnītos par savu vietu zem saules, kā to darīja šīsdienas veiksmīgākie zemnieki un piemājas saimniecību īpašnieki.

Bērziņu pagasta iedzīvotāji Vladimirs un Rita Rutko savā piemājas saimniecībā “Viļņi” tur piecas govis, tikpat jaunlopu un 10 sivēnmātes. Turklāt abi strādā arī algotā darbā: Rita ir piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības “Kaunata” piena savācēja, Vladimirs — palīgstrādnieks pagastā. Viņu uzņēmība un veikums ir pierādījums tam, ka arī laukos var dzīvot un strādāt. Tiesa, čaklajiem lauku ļaudīm izpaliek pilsētniekiem raksturīgās izklaides un citi prieki, bet laikam tā ir bijis visos laukos pie visām valdībām.

“Pamatus savai piemājas saimniecībai ielikām sen,” atmiņās dalās Rita. “Kad pajuka paju sabiedrība “Bērziņi”, mums vairs nebija citas izejas, kā sākt strādāt pašiem sev. Mūsu Ilonai tolaik bija kādi desmit gadi, vajadzēja domāt, kā meitu apģērbt, paēdināt, izskolot. Arī tagad rūpes nav mazinājušās — par maksu Ilona apgūst jurisprudenci, ir 2. kursa studente Daugavpilī.”

Pirmajā gadā ģimene turēja pāris sivēnmātes, govi, bet pamazām ganāmpulku paplašināja. Saņem subsīdijas, realizē projektus. Par Eiropas Savienības finansējumu un daļēji ar par savu naudu ir uzbūvētas kūtis un piena māja. Rita atzīst, ka nav viegli apvienot piena savācējas darbu ar rūpēm par savu saimniecību. Vasarā, lai paspētu izslaukt govis, līdz sāk darbu piena mašīna, Rita ceļas augšā četros no rīta. Kad pie saviem lopiem viss padarīts, sākas otrā maiņa — no plkst. 6 līdz plkst. 14 viņa pilda piena savācējas pienākumus. Starp citu, šajā darbā sieviete pamanījusi interesantu sakarību — iedzīvotāju skaits, kuri tur lopiņus, sarūk, bet piena tiek saražots vairāk. Acīmredzot esošās saimniecības kaut nedaudz, tomēr paplašina ražošanu.

Pēc tam atkal jāraujas pa māju. Neskatoties uz spraigo darba ritmu, Rita saglabājusi apskaužamu dzīvesprieku un mūsu sarunas laikā ne mirkli neliek apšaubīt laimīga cilvēka iespaidu. Jā, ar dzīvesbiedru burtiski iejūgušies darbā, bet no vecākiem mantotā darba mīlestība palīdz pārvarēt grūtības. Jā, lopu dēļ ģimenes locekļi faktiski piesieti mājām un nevar atļauties, piemēram, atpūtas braucienu pie jūras uz nedēļu vai divām. Ko tur runāt par nedēļām, pat uz dažām dienām nekur nevar aizbraukt! Par laimi tepat ir draugi, paziņas un iespēja apmeklēt pasākumus vietējā tautas namā.

Par dzīves apstākļiem sūdzēties neklājas — Rutko ģimene pielāgojusi dzīvošanai bijušā bērnudārza telpas, kur ir piecas plašas istabas. Vietas ir pat vairāk, nekā šobrīd viņiem nepieciešams. Atvadoties no žurnālista, Rita pēkšņi sacīja: “Man ir sāpīgi skatīties, kā lauki izmirst, bet redzot to, ka šeit vēl palikušie jauni un spēcīgi cilvēki vienkārši nodzeras, vispār pārņem izmisums.”

Šie nebija vienkārši skaisti vārdi, varēja just, ka tie nāca no sirds dziļumiem. Eh, būtu mums valdībā cilvēki, kuriem, līdzīgi kā Ritai, patiesi rūp tautas nākotne.

Juris ROGA