Top vēsture

Skeptiķi varbūt iebildīs, ka šajā faktā nav nekā īpaša — kultūras iestāžu jubilejās cilvēku vienmēr biezs. Taču Svariņu tautas nams patīkami izceļas ar to, ka pagasta iedzīvotāji un ciemiņi labprāt apmeklē arī citus pasākumus tautas namā, lai gan mazāk kuplā skaitā kā jubilejā, bet vienalga cilvēku zālē daudz. Pašdarbnieki no Izvaltas pirms diviem gadiem 18. novembra svētkos jau bija pauduši savu izbrīnu Svariņu tautas nama vadītājai Ernai Šļahotai, kā krieviski runājošā pagastā izdodas sapulcināt cilvēkus uz koncertiem? Kad šķaunieši atbraukuši ar savu koncertu — skatītāju zālē kā vienmēr netrūka. Arī neseno koncertu, kas tika veltīts mūsu valsts dzimšanas dienai un kurā uzstājās pašu četri kolektīvi, skatītāji apmeklējuši kuplā skaitā.

Varbūt tieši tajā slēpjas panākumu atslēga — daudzi pagasta iedzīvotāji un viņu bērni bija un ir iesaistījušies pašdarbībā. Par viņu veiksmēm un neveiksmēm, panākumiem un klupieniem var uzrakstīt ne vienu vien rakstu vai izveidot vēsturisku albumu. Pamati tam ir likti: gatavojoties jubilejai, tautas nama vadītāja Erna ar saviem palīgiem izveidoja piecus arhīva albumus, kuri satur svarīgāko informāciju par tautas nama 55 gadu vēsturi. Šķirstot lapu pēc lapas, ikviens nesteidzīgs apmeklētājs var mēģināt izdzīvot līdzi albumu varoņiem laika posmu no 1952. gada vasaras, kad saviem pirmajiem apmeklētājiem durvis vēra Svariņu klubs, līdz pat mūsdienām. Zīmīgi, ka albumi par pirma-jām Svariņu kluba darba piecgadēm satur daudz teksta materiālu un ļoti maz attēlu, savukārt tautas nama darbs atjaunotās Latvijas brīvvalsts laika posmā ir bagātīgi ilustrēts un skopi aprakstīts. Albumi rakstīti krievu valodā, jo pagastā lielākoties dzīvojuši un dzīvo krievu tautības cilvēki. Protams, ka šis lielais darbs tika veltīts galvenokārt pašu ļaudīm, lai viņi varētu atsvaidzināt atmiņas, atcerēties skaistos jaunības gadus.

“Piecdesmitajos gados fotogrāfija vēl nebija attīstīta tiktāl, kā mūsdienās, tālab šim laika posmam vajadzēja sameklēt citu informatīvo materiālu,” stāsta Erna. “Nedaudzās fotogrāfijas par pirmajiem gadiem atnesa pagasta ļaudis, ne visi gribēja no tām šķirties, tālab dažas vienkārši nokopējam. Izdevās sameklēt pat ļoti retas fotogrāfijas, vienā no tādām redzama Svariņu kluba pirmā koka ēka, kur otrajā stāvā bija izvietota bibliotēka. Ļoti ilgi meklēju fotogrāfiju, kurā būtu redzama tautas nama vasaras estrāde un sporta laukums — tādi objekti mums šeit bija 60. gados, ar tiem man saistās skaistas bērnības atmiņas. Kāds iedzīvotājs atnesa arī šādu bildi, par ko esmu ļoti pateicīga, jo cilvēki nelabprāt šķiras no savām fotogrāfijām. Es viņus arī ļoti labi saprotu — katram no mums dārgas bērnības un jaunības dienu atmiņas.”

Interesanti, ka pirmās krāsu bildes arhīva albumos ir no pirmās rajona skates “Cildens mans novadiņš”, kurā kopā redzami Svariņu un Indras tautas namu kolektīvi. Tas bija 1996. gads, attēlu kvalitāte gan vēl visai zema, krāsas bālas un neizteiksmīgas. Turpmāk bildes kļūst arvien kvalitatīvākas un aizņem arvien vairāk vietas. Pēdējos albumos vairs nesatilpst informācija par tik daudz gadiem, kā pirmajā.

Svariņu tautas mana vēsturi veido arī izgriezumi no laikrakstiem, līderis šajā jomā ir Krāslavas un Dagdas novada laikraksts “Ezerzeme”, izgriezumi no kura veido lielāko materiālu klāstu.

Iespējams, kādreiz šie albumi nonāks muzejā, kuram savāktie eksponāti glabājas tumšā telpā aiz tautas nama skatuves. Ir sakrāts ļoti daudz interesantu mantu: patafons, mūsu senču gludināšanas, aušanas un vilnas pārstrādes rīki, citi senie darbarīki, somas, lietussargi, linu izstrādājumi, trauki un citas. Tomēr iedzīvotājiem tās nav ērti apskatāmas, jo nav atbilstošu telpu, kur tās izvietot.

Par Svariņu tautas nama kolektīvu vēsturi un panākumiem stāsta arī apjomīgais suvenīru klāsts, kas aizņem turpat visu sienas plauktu iestādes vadītājas kabinetā. Erna uzsver, ka ļoti dārgs zvaniņš ar latstīgalu, kuru “Večerinka” atveda no Dubrovnas (Baltkrievija), kur kopā ar “Zvonņicu” no Šķeltovas piedalījās pasākumā “Dveprovskije golosi v Dubrovne”.

“Tas mums bija pirmais starptautiskais izbraukums”, uzsver Erna. “Laika gaitā mūsu tautas nama kolektīvi kopskaitā saņēmuši daudz balvu, bet ne visām ir uzraksti, kas tagad rada problēmas atcerēties, kas un kādā sakarā to vai citu suvenīru ir pasniedzis. Vairākums, protams, ir no pasākumiem rajonā.”

LelleKad visu saliek vienkopus, atklājas, ka neizceļamies ar lielu oriģinalitāti, apdāvinot kolēģus — dominē Latgales keramika un pītie grozi. Paretam gadās kāds interesants suvenīrs. Viens no tādiem — linu lelle — pretendē uz leģendu.

Erna: “Saņēmām kā balvu pie Sīvera ezera, bet lellei nebija vārda. Kādu dienu braucām uz Robežniekiem, paņēmām līdzi bērnus. Ar šoferi viņi gāja pie ezera, kurš tur pateica: “Nevajag iet pārāk tuvu ezeram, tur dzīvo Čupakabra!” Braucām mājup, bērni autobusā atstāstīja šo sarunu pašdarbniekiem, kuri nolēma, ka mūsu tautas namā arī dzīvo Čupakabra! Tā šī linu lelle tika pie vārda.”

Juris ROGA