Sēru vēsts

Cik jauks bij ceļš, ko visi kopā gājām,
Liels spožums pārklājies pār dienām tām...

Jānis Voitiks mūžībā

Dzīves pulkstenis, kurš sāka skaitīt laiku 1932. gadā, ir apstājies. Apstājies, lai gan līdz galam vēl nav pabeigta dzīves dziesma, vēl nav padarīti daudzi darbi, vēl nav īstenotas visas ieceres un nav zudusi mīlestība pret aktīvu dzīves veidu. Apstājies pēkšņi, negaidot...

1955. gadā pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas Jānis Voitiks sāka strādāt Krāslavas 1. vidusskolā par fizikas skolotāju un jau pēc gada pārņēma savā vadībā skolu. Viņš bija personība, kurai bija radoša un nesavtīga attieksme pret pienākumu; tas saliedēja un mobilizēja darbam visu skolas kolektīvu.

Jānis Voitiks bija viens no tiem direktoriem, kuri vadīja skolu visilgāk — 22 gadus (1956 - 1978). Vēsturē jau iegājušas daudzas skolēnu paaudzes, nomainījušies skolotāji un direktori, arī skola dzīvo citos ritmos, bet Jāņa Voitika devums skolas attīstībā ir nepārejošs un leģendārs.

Krāslavas 1. vidusskolai viņš atdeva savas dzīves labākos gadus, veicinot skolas uzplaukumu. Skolēnu, skolotāju un sabiedrības vidū viņš bija un palika kā prasmīgs direktors un skolotāja etalons. Skolotājiem kopā ar viņu strādāt bija gan viegli, gan grūti. Viegli tāpēc, ka direktors prata novērtēt padarīto, pateikties par to, aizstāvēt, kad bija ne-pieciešams. Grūti tāpēc, ka neļāva “gulēt uz lauriem”, apstāties pie sasniegtā. Pašam vienmēr bija daudz dažādu ieceru, kuras vajadzēja īstenot. Viņš nebaidījās no darba un iemācīja strādāt arī skolēnus, īpaši zēnus. Sešdesmitajos gados skolās bija ieviesta ražošanas apmācība, un direktora vadībā skolēni veica praktiskas un noderīgas lietas, piemēram, no vecajām mēbelēm izgatavoja jaunas. Jāpiebilst arī, ka skolas darbnīcas tika uzceltas direktora un skolēnu praktiskas sadarbības rezultātā.

Krāslavā nostrādātos gadus direktors Jānis Voitiks vērtēja ļoti atzinīgi. Vienā no savām vēstulēm skolas kolektīvam viņš rakstīja: “No visām vislielākajām manām bagātībām man ir visjaukākās atmiņas par Krāslavas 1. vidusskolu, par tiem cilvēkiem, ar kuriem gandrīz visu savu darba mūžu man bija liels gods strādāt. Albumu ar jūsu novēlējumiem saucu par Zelta grāmatu. Pārlasot katra teiktos vārdus, es kļūstu stiprāks. Paldies par šo manu spēka papildinājumu!”

Vairāki simti to gadu absolventu un skolotāji varētu teikt tāpat: “Mums bija liels gods būt kopā. Paldies par to!”

Cieņā un pateicībā pieminot, Krāslavas ģimnāzijas un Izglītības pārvaldes kolektīvs izsaka dziļu līdzjūtību tuviniekiem.