Zemnieku bažas un jautājumi

Taču tas skumjais fakts, ka pēdējos piecpadsmit gados mūsu pusē izzuduši desmiti lauku ciemu un simti lauku viensētu kļuvuši tukši, izraisa pamatotu jautājumu: “Kas ir vainīgs, ka kādreiz auglīgas un pat meliorētas zemes tagad pārvēršas par medību platībām?”

Ne jau pēc savas gribas daudzas lauku ģimenes turpina atstāt ierastās vietas. Pat visčaklākie cilvēki, kuri pieraduši kopš bērnības strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram, nonāk pie bēdīga secinājuma: tā dzīvot nedrīkst! Drīz vien, savākuši savu iedzīvi, viņi pārvācas uz pilsētām vai dodas peļņā uz ārzemēm, kur augstu tiek vērtēts katrs darba roku pāris.

Bērziņu pagasts ir nomale, kuru atstāj cilvēki. Uz rudens zemnieku balli Krāslavā bija ieradušies Jānis un Svetlana Prikņas. Viņus tad es arī apciemoju drūmajā novembra dienā. Tipiska pierobežas naturālās saimniecības aina: māja, kurai vajadzīgs remonts, piena telpa, kas uzcelta pašu spēkiem pirms gadiem trim, un kūts ieilgušajā darbu beigu stadijā. Pagalmā vecs traktors T-25, kuram ir divi desmit gadu, taču laba saimnieka rokās tas arī tagad kalpo nevainojami. Tomēr bijušais sovhoza mehanizators to iedarbina tikai ārkārtas gadījumā: ja litrs dīzeļdegvielas maksā ap 70 santīmiem, vienkāršāk ir ratos vai kamanās iejūgt zirgu.

Svetlana agri aizgāja strādāt par slaucēju, un tās iemaņas viņai lieti noderēja tālākajā dzīvē. 1994. gadā, kad abi vēl strādāja paju sabiedrībā, kas tikko vilka dzīvību, jaunlaulātie nevarēja ne domāt par kāzu rīkošanu. Priecājās jau par to vien, ka bija jumts virs galvas Jāņa vecāku mājā. No Zjazjuļevas ciema bija palikušas tikai dažas mājas, un Svetlanai par prieku viņas vecāki dzīvo gandrīz kaimiņos. Dzīvesbiedri Prikņas sāka saimniekot ar četrām govīm, un trīspadsmit kopdzīves gados slaucamo ganāmpulku palielināja tikai par vienu ragulopu. Ģimenē aug divi bērni: septītās klases skolniece Vija un mazais Vjačeslavs, kuram rit tikai otrais gadiņš. Lai ziemā nepaliktu bez piena naudas, Svetlana cenšas saimniekot tā, lai govis netiktu aizlaistas visas reizē. Par litru piena viņiem tagad maksā piecpadsmitarpus santīmus, bet ne visai sen iepirkuma cena bija trīs reizes zemāka, tomēr viņi vienalga realizēja pienu (kaut vai kāda nauda bija). Gandrīz piecus gadus Svetlana nostrādāja par lauku pastnieci, sākumā saņēma 30 latus, tad alga paaugstinājās līdz 70. Dekrēta atvaļinājums pārtrauca darba stāžu, bet tagad ir vajadzīgi pasta darbinieki ar autovadīšanas tiesībām, kuru manai sarunbiedrei nav. Visas cerības tagad ir saistītas ar pašu saimniecību. Strādīgajā ģimenē viss ir salikts pa plauktiņiem, tiek skaitīts katrs santīms. Rudenī zemnieki realizē aitas, un par šo naudu pasūta četrus laikrakstus, tajā skaitā arī “Ezerzemi”. Par izņēmumu nekļūs arī šis gads. Kad saruna ievirzījās par Krāslavas un Dagdas novada laikrakstu, Svetlana saprotoši uzņēma ziņu par parakstīšanas cenas kāpumu un pēkšņi atzinās: “Ezerzemē” mums visvairāk patīk raksti par vienkāršiem lauku cilvēkiem. Tad uzmanīgi izlasām reklāmas sludinājumus — tas ir ļoti ērts lauku tirgus. Trešajā vietā publikācijas par makšķerēšanu.”

Pēdējo atklāsmi es centos uztvert kā asprātīgu sievietes joku, taču Svetlana piepeši atklāja ģimenes noslēpumu: viņi abi ar Jāni ir kaislīgi copmaņi, it īpaši ziemā. Kādu reizi makšķerniece no Zjazjuļevas pat piedalījās pagasta sacensībās. Te arī viņas dzīvesbiedrs noplātīja rokas un atcerējās, kā vasarā noķēra divkilogramīgu plaudi. Taču pēc tam nopūtās un teica: “Vasarā neatliek laika makšķerēšanai, jo saimniecībā darbu ir atliku likām. Jāpabeidz saimniecības ēku celtniecība un jāsāk mājas remonts. Bet būvmateriālu cenas pašlaik ir tādas, ka vienkārši bail sākt.”

Dzīvojot ciema nomalē, dzīvesbiedri Prikņas nejūtas vientuļi. Mūsu sarunā viņi vairākkārt ar labu vārdu pieminēja savus kūmas Andri un Guntu Mizānus. Tieši ar viņu palīdzību piemājas saimniecība uzkrāja ziemai simts rituļu rupjās lopbarības. Prikņas paslavēja arī vietējo varu, kura šogad uzbūvēja ceļu līdz viņu viensētai. Vecajai priekšniecībai bija pavisam citas intereses.

Mani jaunie paziņas nelaiž garām iespēju saņemt subsīdijas, tikai piemājas saimniecība viņiem ir neliela: pavisam 12 hektāru ar mežu plus nomātā. Šajā apkaimē tiek praktizēta gaļas šķirnes liellopu audzēšana, taču tam nepieciešamas lielas platības. Tāpēc Prikņas vienojās at-tīstīt piena specializāciju. Lūk, arī tagad Svetlana slauc ar rokām trīs govis, divas ir aizlaistas. Gribētos iegādāties slaukšanas aparātu, taču Jānis uzskata, ka vispirms nepieciešams elektriskais gans. Ģimene pas-tāvīgi atjauno arī sadzīves tehniku. Ir moderns televizors un mikroviļņu krāsns, pienācis laiks iegādāties automātisko veļas mašīnu. Kādas būs subsīdijas šogad?

Ar ikdienas pieprasījuma preču pirkšanu problēmu nav: trīs reizes nedēļā uz ciemu atbrauc autoveikals. Svetlana pasūrojās: “Agrāk uz autoveikalu es gāju ar pieciem latiem makā, bet tagad desmit latu nepietiek. Maize sadārdzinājusies divas reizes, tāpēc nākas uzturā vairāk lietot kartupeļu. Bērniem nav jāpērk piens, jo ir savs, tagad cenšos cept viņiem smalkmaizītes un cepumus. Arī gaļa mums ir sava. Nevaru iedomāties, kā tādu cenu apstākļos cilvēki dzīvo pilsētā?”

Kaut arī grūtību gana, tomēr šī ģimene nolēmusi arī turpmāk cīnīties par izdzīvošanu laukos. Kur liksies? Svetlana skumji secina: “Sāp sirds par bērnu nākotni. Vai vietējā skola pastāvēs, vai Vija paspēs pa-beigt devīto klasi? Kas gaida Slaviku?”

Aleksejs GONČAROVS