Strādātprieks

Pirms tam Silvija strādāja par pastnieci, vēl agrāk bija laidusi dekrēta atvaļinājumā pagasta bibliotekāri, bet viņas pirmā darba vieta Šķeltovas pusē bija audzinātājas palīdze pagasta bērnudārzā.

Silvija nav vietējā, viņas dzimtene ir Rēzeknes rajona Feimaņu pagastā, bērnība un jaunība pagājusi lauku viensētā. 80. gadu beigās absolvējusi Višķu sovhoztehnikumu, kur ieguva agronomes-dārzkopes specialitāti. Atbilstošu darbu sameklēja Rēzeknes siltumnīcās, uz mūsu rajonu pārcēlās, kad apprecējās — vīrs ir šķeltovietis. Tā kā speciālistiem ne pie vienas varas laukos nav bijusi sevišķi plaša izvēle darba ziņā, tad arī Silvijai nācās atmest cerību par darbu specialitātē un doties uz bērnudārzu. Pagāja turpat desmit gadu, lai viņai atkal noderētu savulaik iegūtās zināšanas, kuras nākas atsvaidzināt un papildināt ar jaunām.

“Esmu priecīga, ka atkal varu strādāt darbu, kam ir zināma saistība ar manis apgūtajām zināšanām profesionālās izglītības iestādē agrākajos gados,” stāsta Silvija. “Stājoties jaunajā amatā, vajadzēja braukt uz kursiem Ozolniekos, jo citādi es te vispār nevarētu strādāt. Šī ir arī pirmā darbavieta, kurā jāprot rīkoties ar dažādu biroja tehniku. Portatīvais dators un printeris ir par Zemkopības ministrijas naudu, pagasta pašvaldība ierādīja darba kabinetu, kā arī nodrošināja ar nepieciešamajām mēbelēm, telefona sakariem un interneta pieslēgumu.”

Stāstot par pirmajām sajūtām jaunajā darbā, Silvija atcerējās, ka daudz lielākas atbildības dēļ sākotnēji jutusi bijību par katru savu soli, uztraukusies par kļūdīšanās iespējamību. Taču ar iepriekšējās kolēģes atbalstu drīz vien iejutusies amatā, darbs iegāja normālās sliedēs. Turklāt visās darbavietās bijusi viena kopīga iezīme — darbs ar cilvēkiem: gan maziem, gan lieliem, gan jauniem, gan veciem. Protams, tagadējais atbildības apmērs nav salīdzināms ar to, kāds bija iepriekš. Tagad nākas sadarboties ar visiem pagasta ļaudīm, kuriem ir zeme, mežs vai lopi. Tā ka kopējais lauksaimnieku skaits ir diezgan liels, tad arī atbildības nasta nav mazā. Visbiežāk konsultanta pakalpojumus izmanto tieši lopkopji, bet nāk arī zemes apstrādātāji, kuri galvenokārt interesējas par platībmaksājumiem. Pagasta iedzīvotāji cenšas saņemt Eiropas Savienības un nacionālās subsīdijas, šajā jomā tāpat lieti noder speciālista padoms. Stāstot par lauku saimniecību attīstību, Silvija norāda, ka šajā jomā visos tuvējos pagastos ir līdzīga situācija, proti, ir veiksmīgāki, mazāk veiksmīgi saimnieki. Lielākie, stiprākie un jaunākie attīsta savas saimniecības straujāk, raksta vairāk projektu, ir solīti priekšā mazajiem, kuriem brīžiem klājas visai grūti.

Silvijai darbā ir reģistrācijas žurnāls, kurā viņa reģistrē visus klientus: “Cilvēki šurp nāk arī tāpēc, ka viņiem trūkst precīzas, izsmeļošas un saprotamas informācijas. Es viņiem palīdzu noformēt dažādus dokumentus, ko varbūt varētu izdarīt paši mājās, bet te, pie lauksaimniecības speciālista, viņi jūtas drošāki par to, ko dara. Diemžēl jaunatne vairs nevēlas nodarboties ar lauksaimniecību, bērni izaug un izbrauc uz pilsētu, kur katru mēnesi garantēta stabila alga. Lai gan drīz atklājas, ka arī pilsētā dzīvot nav viegli, bet jaunatne tur saskata sev daudz lielākas iespējas nekā laukos. Līdz ar to pagasta lauksaimnieku vairākums ir pirmspensijas un pensijas vecuma ļaudis. Tagad jaunieši iet projām arī tāpēc, ka viņiem laukos nav ko darīt. Savā laikā es nejutu lielu vēlmi izrauties uz pilsētu, jo tolaik darbs bija visur, lai arī ne vienmēr apgūtajā specialitātē, bet — bija.”

Silvijas un Gunāra ģimenē aug meita Marika, kura mācās Špoģu vidusskolas 11. klasē. Meitai šo skaisto, skanīgo un mūspusē reto vārdu kalendārā atrada viņas tētis. Silvija neiebilda, jo savā dzimtajā pusē kopš skolas laikiem pazina kādu meiteni Mariku, vārds patiesi šķita jauks. Jauniete vēl nav galīgi izlēmusi, ko darīs nākotnē, bet ticamāk, ka ar laukiem savu dzīvi nesaistīs. Starp citu, kamēr mamma nav izgājusi datorzinību kursus, tieši Marika ir tā, kura konsultē Silviju datorjautājumos.

Ģimene tur nelielu saimniecību: tajā ir gotiņa, jaunlopi, zeme. Sava saimniecība ir dzīves nepieciešamība, jo Gunārs savulaik strādājis par traktoristu, bet tagad ir bezdarbnieks. Kolhozu un sovhozu laikos traktoristi bija ļoti pieprasīti, tos gatavoja visās Latvijas malās, bet tagad šie cilvēki palikuši bez darba. Pārkvalificēties viņiem arī nav nemaz tik vienkārši, jo brīvu darba vietu laukos praktiski nav arī nekādā citā specia-litātē.

“Manā amatā pieredzes dēļ būtu labi, ja ģimene turētu lielāku saimniecību,” secina Silvija.

Bet ar lielāku būtu pagrūti tikt galā — vajag tehniku, ar dakšām vien mūsdienās neko dižu nepaveiksi. Turklāt lielāka saimniecība varētu traucēt pildīt konsultanta tiešos darba pienākumus. Silvijai arī jāpiedalās kursos un semināros, bezmaz katru nedēļu jābrauc uz Krāslavu nodot dokumentus. Dators palīdz sniegt efektīvākas konsultācijas, ātrāk sagatavot dokumentus, bet pagaidām vēl konsultanti paši neievada informāciju datorā. Vairāku mēnešu laikā Silvijas pirmie pozitīvie iespaidi par darbu nav mainījušies, turklāt tagad viņai ir daudz vairāk zināšanu. Starp citu, konsultantam nav pienākums izbraukt pie zemnieka, lai viņu kontrolētu. Tiesa, ir viens gadījums, kad Silvijai nākas pamest kabinetu, proti, ja lauksaimniekam radusies nepieciešamība reģistrēt lopus: kad teliņš piedzimis vai govs pazaudējusi krotālijas.

“Es varu droši sacīt, ka man savs jaunais darbs ļoti patīk,” uzsver Silvija.

Juris ROGA