Viss paliek cilvēkiem

16. novembrī, tieši apaļās jubilejas dienā, veselības aizsardzības ministrs Vinets Veldre pasniedza pašvaldības iestādes “Dagdas slimnīca” vadītājam atzinības rakstu. Tādā pašā formā jubilāru apsveica Krāslavas rajona padome un Sarkanā Krusta rajona komiteja. Jāzeps atzinās, ka apsveikšanas ceremonija ieilga triju dienu garumā. Dagdas televīzijā vien izskanēja trīs desmiti jubilejas apsveikumu, tajā skaitā muzikālu. Tika uzsaukti tosti pie svētku galda, par skaisto dienu arī tagad atgādina vairāk nekā 100 ziedu pušķu un dāvanas, tajā skaitā arī brīnišķīgais keramikas komplekts no SIA “Krāslavas slimnīca” kolēģiem.

Kas tālāk — atkal darbs. Jāzeps Japiņš, kurš neprot atteikt nevienam, piekrita arī šai pēcjubilejas intervijai. Atzīstos: es nokavēju apsveikt šo godājamo cilvēku.

Neliels priekšvārds. Pirms gadiem piecpadsmit Dagdas slimnīca bija ārstniecības iestāde ar 145 gultām: terapijas, ķirurģijas, ginekoloģijas un bērnu nodaļu plus rajona nozīmes tuberkulozes un infekcijas nodaļu. Reformu laiks uzlika savu zīmogu arī šai iestādei, kas pakāpeniski tika pārprofilēta par sociālo. Taču Dagda saglabāja divus desmitus slimnīcas gultu terapijas nodaļā, desmit dienas stacionārā un divas intensīvās terapijas nodaļā. Toties 85 sociālās vietas un vēl pansionāts “Ābeļdārzs” nodrošina pēdējo patversmi sešiem desmitiem cilvēku. Saskaņā ar māsterplānu šis tuvākajā perspektīvā veselības un sociālās palīdzības centrs kļūst par Latgalē lielāko žēlsirdības iestādi, par ko mums jāpateicas talantīgajam vadītājam.

Mūsu jubilārs dzimis Aglonā, dzīvojis un mācījies Izvaltā, pabeidzis Daugavpils Pedagoģisko institūtu un turpina studijas: ieguvis pirmo izglītības pakāpi darba aizsardzībā, nākotnē jāaizstāv maģistra diploms uzņēmēja pro-fesijā ar medicīnisko profilu. Ar Jāzepu es jau sen esmu uz “tu”, tāpēc izvēlos brīvu sarunas stilu.

— Vai tev nav apnicis studēt? Pirms-pensijas vecums taču dod pilnīgas tiesības nedaudz atslābināties?

— Runājot godīgi, gadi pagaidām man neliek sevi manīt. Ar mācību grāmatām interesantāk dzīvot: pakāpeniski paplašinu redzesloku, bet studiju laikā nodibinu sakarus ar kolēģiem slimnīcu vadītājiem, jo mēs pildām ļoti svarīgu uzdevumu. Žēlsirdība ir īpaša misija, kuru man uzticēja pats liktenis. Jā, tas ir ļoti grūti, tā ir milzīga atbildība, toties dzīve piepildīta ar jēgu. Tagad tu smiesies, taču pēc kārtējās augstskolas beigšanas decembrī gatavojos padziļināt zināšanas sociālajā sfērā, tāpēc atkal būšu students. Bet gadi? Par tiem vienkārši nav jādomā.

— Pastāsti tuvāk par savu specifisko iestādi.

— Nemaz nebaidos no šī nosaukuma — pēdējā patversme. Visapkārt ir tik daudz bēdu, taču es uzskatu, ka civilizētā valstī nedrīkst būt aizmirsto un nolemto cilvēku. Vai nav tiesa? Tā ir arī laikraksta “Ezerzeme” dominējošā tēma. Taču tirgus ekonomikas pasaulē viss ir atkarīgs no naudas, tāpēc mūsu kolektīvs izmanto ikvienu iespēju, lai saņemtu finansējumu. Esmu ļoti pateicīgs Dagdas domei par to, ka tā pirms septiņiem gadiem nosūtīja mani uz sociālo dienestu vadītāju kursiem, lai izstrādātu kopīgus projektus ar Dāniju. Vēlāk man nodibinājās partnerattiecības ar Sarkanā Krusta kolēģiem Norvēģijā. Realizējot projektu pēc projekta, mēs panācām to, ka mūsu sociālajā iestādē pat izveidojusies 33 gribētāju rinda. Katrs kandidāts ar nepacietību gaida savu rindu, arī kavēties nav piedodami. Tāda taču ir bargā realitāte, kad simtiem vecāku cieš vientulību, bērniem un mazbērniem dzīviem esot, kuri devušies peļņā: vieni izbraukuši uz citām pilsētām, otri — uz plaukstošajām ES valstīm. Manuprāt, katram cilvēkam jābūt tiesībām uz normālu dzīvi, it īpaši mūža nogalē. Tādu iespēju paver mūsu sociālā slimnīca. Mēs pieņemam invalīdus, kuri piekalti ratiņkrēsliem, un slimniekus ar psihiskiem traucējumiem. Tas ir sarežģīts kontingents, kas prasa apkalpojošā personāla augstu kvalifikāciju. Starp citu, mums ir spēcīgs kolektīvs: četrpadsmit speciālistu ar augstākās izglītības diplomu, trīspadsmit mācās augstskolās. Slimnīca kopā ar pansionātu dod Dagdai 128 darba vietas! Ar Nodarbinātības dienesta palīdzību nesen atvērtas vēl četras: pavāra, sekretāra un divas vietas pacientu apkalpošanai.

— Renovācijas process necieš pārtraukumus?

— Pilnīgi pareizi. Projektu realizēšana, ārzemju, Latvijas investīciju piesaistīšana, kā arī finansējums pa Sarkanā Krusta kanāliem un ar Dagdas domes atbalstu ļauj mums pa posmiem veikt atjaunošanas darbus. 10. novembrī Latvijas Universitātes lielajā aulā notika labdarības akcija un koncerts, to gaitā tika pieņemti ziedojumi mūsu iestādei. Saziedotie apģērbi un gultas piederumi ir ļoti nepieciešami, par ko, izmantojot gadījumu, izsaku sirsnīgu pateicību mūsu novadniecei Antoņinai Dārzniecei, kura dzīvo Rīgā. Cits mūsu novadnieks, Jānis Pauliņš, izrādīja savu iniciatīvu Vācijā, un slimnīca saņēma tik nepieciešamo neatliekamās palīdzības mašīnu. Tagad divas neatliekamās palīdzības brigādes strādā visu diennakti, bet izbraukuma norīkojumus saņemam no Krāslavas dispečeriem. Un kas ir svarīgi: steidzamā medicīniskā palīdzība tiek sniegta bez maksas, bet, lūk, par nepamatotu izsaukumu paredzēta sešu latu takse, kas disciplinē cilvēkus.

— Kādi remonti ir pabeigti un kādi vēl jāveic?

— Pēdējos trijos gados mēs nomainījām jumtu galvenajā korpusā, poliklīnikā, nākamajā sociālās nodaļas ēkā. Starp citu, šis objekts jau saņem prioritārā statusu, jo, veidojot Dagdas novadu, visi bijušie pagasti iesaistīsies pajdalībā papildu sociālās nodaļas finansēšanā, kas ļaus uzņemt vēl 27 pacientus.

Attiecīgi sakārtoti galvenā korpusa un poliklīnikas interjeri, izremontēta jauna neatliekamās medicīniskās palīdzības telpa, kā arī garāžas. Visos korpusos nomainīti vecie logi pret stikla paketēm, mēs neesam aizmirsuši pat par morga remontu. Ar vietējās pašvaldības palīdzību labiekārtojam teritoriju, tagad te ir plākšņu ietves. Tā ka mūsu pretenzijas uz mājīgumu, kas tuvs mājas apstākļiem, gūst reālas aprises. Pacienti te jūtas labi, it sevišķi vasarā. Atpūta ābeļdārzā, laika pavadīšana Dagdas ezera krastā, pastaiga pa sakoptajām pilsētas ielām — tas taču ir liels labums veciem cilvēkiem, kuri piekopj aktīvu dzīves veidu. Bet gulošos slimniekus un invalīdus ratiņkrēslos mīļi aprūpē māsiņas, sanitāres. Žēlsirdība ir mūsu iestādes galvenā misija, lūk, kāpēc viss personāls ir ticīgi cilvēki. Cietsirdīgiem pie mums nav vietas. Slimnīcu un pansionātu pastāvīgi apmeklē visu konfesiju garīdznieki. Dievkalpojumi notiek palātās, bet grēksūdzēm es labprāt piedāvāju savu kabinetu, lūk, kāpēc te ir īpaša aura.

Es varu droši apgalvot, ka slimnīcas pārtikas blokā strādā īsti sava aroda meistari. Vai tad bez augsta profesionālisma pašreizējo cenu apstākļos var pagatavot garšīgu un sātīgu ēdienu par 1 - 1,2 latiem dienā. Mūsu pavāri un kulināri prot trīs reizes dienā paēdināt pacientus tieši kā mājās.

Ceru, ka esmu pierādījis, kāpēc mūsu iestādē nesamazinās rinda. Turklāt cenas par vecu cilvēku un invalīdu uzturēšanu ir salīdzinoši zemas. Patlaban viena cilvēka no mūsu rajona uzturēšana izmaksā 110 latu mēnesī (85% pensijas plus pašvaldības vai trešo personu piemaksa). Pacientiem no citurienes šī summa palielinās līdz 150 latiem. Diemžēl neapturamā inflācija nesaudzē arī sociālo sfēru. Ar jauno gadu maksājumi palielināsies par trīsdesmit latiem. Svarīgs ir kas cits: mūsu iestāde glābj cilvēkus no visļaunākā — vientulības.

— Es gan zinu, ka Jāzepam nepatīk atpūsties. Tomēr jābūt kaut kādam vaļaspriekam?

— Kā tad bez vaļasprieka. Patīk strādāt augļu un sakņu dārzā, kopt puķes. Rudens un ziema ir mācību laiks, kas neapnīk. Svētdienās apmeklēju baznīcu vai lūdzu Dievu mājās. Ja kaut ko izdodas izdarīt, tad tikai ar dievpalīgu. Iespējams, tāpēc jūtu veiksmi amata lietās, kurām, kā zinu, ilgi nebūs gala.”

— Paliec vienmēr tāds, mūsu godājamais Jāzep!

Aleksejs GONČAROVS