Pa pirmo ledu

Tā notika novembra vidū, kad ar pirmo salu aizsala sekli ezeri un atradās drosmīgie, kuri neatturējās no kārdinājuma pamakšķerēt pa pirmo ledu.

Ziemas sezonas atklāšanu mūsu copmaņi gaida ar lielu nepacietību divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, rudens un ziemas starpsezona ir visdrūmākais makšķernieku laiks, kad veiksme nepavada makšķerēšanas cienītājus: atrast, iebarot un noķert baltās zivis īsā gaismas dienā ir ļoti sarežģīti, lai gan atsevišķiem copes meistariem tas izdodas. Pagājušajā gadā kopā ar kompanjonu Aleksandru Smirnovu mēs beidzām atklātā ūdens sezonu 10. decembrī uz Daugavas. Izvēlējāmies piemērotu atvaru, kur straume bija lēna, un nodevāmies eksperimentiem. Izvēlējies fīderu un zvejas rīku ar dzīvo ēsmu, es sagaidīju tās pelēcīgās dienas beigas ar nulles rezultātu. Mans vecais draugs vairāk nekā stundu veltīja piemērotas vietas meklējumiem, kur tad arī izvilka brangas raudas. Pēc precīzas iebarošanas, pielietojot ļoti smalku pludiņa rīku, mans kolēģis pa straumi noķēra pusotra desmita skaisto zivju.

Otrkārt, nepacietības mocītie makšķernieki katrai jaunajai sezonai gatavo viņiem vien zināmus zvejas rīkus, kurus gribas ātrāk izmēģināt darbā. Ja pirms gadiem pieciem makšķeraukla ar 0,01 mm šķērsgriezumu tika uzskatīta par ļoti smalku, tad tagad bļitkotāji arsenālā patur makšķeri ar auklu, kuras šķērsgriezums ir divreiz mazāks, un jaunās tehnoloģijas ļauj ar tādu rīku noķert pat kilogramu smagus īpatņus. Asaru copes cienītāji visbiežāk izmanto horizontālās mākslīgās ēsmas, kuras kāri tver arī līdakas. Nenogurstošais eksperimentētājs Sergejs Kritenko izgudroja smagus horizontālos žibuļus copei uz Daugavas, par ko arī bija atalgots: pirms pāris gadiem martā viņa pašdarinātais rīks trāpīja pašā rīklē samam, un bļitkotājs nenobijās. Par to, protams, stāstīja mūsu laikraksts.

Kas sakāms par šo sezonu, tad pirmais ledus ļāva visnepacietīgākajiem pārbaudīt ziemas rīkus tikai dažos ezeros. Pēc redakcijas saņemtajām ziņām Biža ezerā uz bļitkas uzķērās sīki asarīši vien un tikai visneatlaidīgākajiem dienā izdevās izvilkt vairāk nekā desmit asaru. Visdrīzāk šis ezers pie Andrupenes ciemata arī šajā sezonā iepriecinās asaru cienītājus. Bet, lūk, Raginsku ezerā asari nemaz neizrāda interesi par jebkuru konstrukciju žibuļiem. Grāveru pusē veiksme uzsmaidīja tiem, kuri pielietoja ļoti sīkas mormiškas ar vienu oda kāpuru uz āķa.

Kādreiz pa pirmo ledu ļoti populārs bija Sekļa ezers pie Kombuļiem. Protams, arī šogad atradās gribētāji pārbaudīt šo aizaugušo ezeriņu, taču neveiksmīgi. Copmaņi uzskata, ka pēdējos gados Seklī savairojušās karūsas, kas gada aukstajā laikā ir ziemas guļā. Krāslavas copmaņi mēģināja iziet arī uz Ludvikovas ezera ledus, kas ieskāva to tikai pie pašiem krastiem. Trāpījās arī asari un pat līdakas, taču risks bija tik liels, ka tie, kuri izmēģināja pirmie, iesaka pārējiem pagaidām atturēties.

Laba laika dienās uz Daugavas parādās arī spiningotāji, un veiksme visbiežāk pavada tos, kuri izmanto voblerus no laivām. Līdakas, kuru svars pārsniedz astoņus kilogramus, kā vienmēr interesē mūsu laikrakstu, tāpēc zvaniet man pa tālr. 26065838.
Nobeigumā uzskatu par savu pienākumu atgādināt nepacietīgiem kolēģiem par drošības tehniku pa pirmo ledu. Neejiet pa plānu ledu vienatnē, bet kompānijā jums netraucēs desmit metru gara aukla ar slogu. Tam, kurš iekritīs lāsmenī, var palīdzēt Zviedrijas ražojuma glābējierīces: labi noasinātas tapas ar rokturiem. Saudzējiet sevi un atcerieties, ka pārsteidzīgi bļitkotāji par savu vieglprātību var samaksāt ar dzīvību.

Aleksejs GONČAROVS