Vide, kurā dzīvojam

Mazie pētnieki

Zemkopības ministrija sadarbībā ar Meža attīstības fondu jau trešo gadu sarūpējusi iespēju Latvijas skolēniem izpaust savas radošās spējas un pētnieku prasmes konkursā “Mūsu mazais pārgājiens”. No šī gada 20. septembra līdz 14. decembrim konkursa dalībniekiem jāveic šāds uzdevums: jāapzina un jāpēta sava pagasta vai novada (dalībniekiem no Rīgas — jebkura Latvijas pagasta vai novada, izņemot Rīgu) meža, dabas un kultūrvēsturiskās vērtības, izmantojot jebkuru rakstisku vai mutisku izziņu avotu. Pēc tam konkursantiem jāizstrādā maršruts un pašiem jādodas vienas vai divu dienu pārgājienā pa to un jāsagatavo konkursam iesniedzamo darbu — pārgājiena aprakstu brīva stāstījuma, esejas vai citā formā par interesantiem atklājumiem vai novērojumiem, papildinot to ar pārgājiena maršruta karti, fotoattēliem vai zīmējumiem.

Iespēju piedalīties konkursā skolotājas Ainas Kudiņas vadībā izmantoja Robežnieku pamatskolas 2. klases 13 bērni. Pārgājiena dalībnieki kopā ar Kozindu ģimenes locekļiem — skolnieci Irēnu, viņas tēti Leonardu un mammu Irēnu — centās iepazīt un izpētīt sava ciemata tuvāko apkārtni, Lielā Gusena ezera krastu un kokus ezera apkārtnē. Projekta dalībniekiem bija paredzēta virkne uzdevumu: iepazīt koku sugas, mērīt koku apkārt-mēru, iepazīt dabu rudenī, dzīvību pie ezera, labi atpūsties un gūt praktiskas iemaņas ugunskura kurināšanā, savākt pēc sevis atkritumus, sekmēt savstarpējās sadarbības iemaņas, veicināt sadarbību ar vecākiem, pētīt ģimenes tradīcijas. Pēc pārgājiena bērni apkopoja savas atmiņas, veidoja stāstījumu par interesantāko atradumu, piepalīdzot skolotājai, sazinājās ar pašvaldības speciālistiem, lai runātu par dižkoku aizsardzības pasākumiem.

“Diena bija silta, devāmies pārgājienā pie Lielā Gusena ezera pētīt mežu kokus. Ar mums gāja Irēnas mamma un tētis, kurš mācīja noteikt koku sugas, pēc mizas atšķirt melnalksni no baltalkšņa, mērīt koka apkārtmēru,” raksta pārgājiena dalībnieki. “Mums parādīja lielus un varenus kokus. Parkā aug 16 ozoli, lapegles, tūja, sudrabapses, melnakškņi, baltalkšņi, zilā egle un citas koku sugas. Vecākajam ozolam ir ap 300 gadu, lielākā dižozola apkārtmērs — 5 metri 90 centimetri. Parkā no viena celma aug melnalksnis un sudrabapse...”

Noformējot konkursa darbu, tika aizpildīta informācijas anketa par piemiņas kokiem rajonā un pārgājiena laikā redzētajiem dižkokiem. Konkursa darbam skolēni pievienoja fotogrāfijas, savus zīmējumus un attiecīgi noformētu nosūtīja pa pastu Zemkopības ministrijas Meža politikas departamentam. Konkursa rezultāti tiks paziņoti nākamgad, ne vēlāk par 1. februāri. Konkursa beigu pasākumā uzvarētāji tiks aicināti uz kopīgu svinīgu apbalvošanu. Uzvarētājai klasei vai komandai katrā vecuma grupā balvā tiks apmaksāti transporta pakalpojumi divu dienu ekskursijai pa pašu izvēlētu maršrutu, bet otrai un trešajai vietai — vienas dienas ekskursija.

Skalu jumtiem jāatgriežas

Ar mērķi radīt skolēnu interesi un veicināt zināšanu ieguvi par meža attīstības un izmantošanas vēsturiskajiem aspektiem, kā arī veidot bērniem izpratni par dažādām ar vēsturi saistītām meža vērtībām, “Stora Enso Mežs” sadarbībā ar Pasaules Dabas fondu un izdevniecību “Saimnieks LV” aicināja skolēnus izpētīt apkārtējo mežu vēsturi, piedaloties projektā “Meža vērtības un vēsture — 2007”. Par konkursa dalībniekiem drīkstēja būt vispārizglītojošo skolu, interešu izglītības iestāžu, speciālo skolu un arodskolu audzēkņu komandas.

Projekta darbības laikā (septembris-decembris) dalībniekiem vajadzēja veikt tuvējās apkārtnes un mežu izpēti un intervēt iedzīvotājus, lai noskaidrotu: kā mainījusies ainava un kas šīs izmaiņas izraisījis; kādiem mērķiem mežs šeit tika izmantots senatnē; kā šis mežs tika apsaimniekots senatnē?

Robežnieku pamatskolas Eko kluba “Aka” dalībnieces — Kristīne Buko, Mairita Viosna un Ivita Klagiša nolēma piedalīties šajā projektā. Līdzīgi kā otrklasnieki, Eko kluba dalībnieces palīdzību meklēja pie cilvēka, kurš savu dzīvi bez meža un kokiem nevar nemaz iedomāties. Tas ir Leonards Kozinda, kuram, kā sacīja projekta konsultante Aina Kudiņa, meža vēsture dzīvo sirdī un dvēselē.

“Intervijā mēs uzzinājām, ka dzirdēt un saprast mežu Leonards Kozinda ir iemācījies jau bērnībā, kad 1952. gadā viņa tēvu Boleslavu Kozindu aizsūtīja strādāt uz Daugavpils MRS II iecirkni par mežzini, savā atskaitē raksta projekta dalībnieces. ”Viņa tēvs, būvējot māju, iestādīja lapegli, kas izaugusi liela un skaista. Kad Leonardam bija septiņi gadi, viņš iestādīja kastani. Vēl pagalmā aug Leonarda stādīts ozols un viņa dēla stādīts ozols. Leonards uzsver, ka notikumi ar koku sasaistās ar notikumiem konkrētā cilvēka dzīvē. Ozols ir varens un stiprs koks, tam līdzīgi cilvēki nesalūst grūtībās, bet aug un plešas plašumā. Visi pagalmā iestādītie koki ar savu skaistumu pierāda, ka saimniekiem padodas koku stādīšana — tie aug lekni un bagāti...”

No savas ģimenes arhīva Leonards parādīja meitenēm fotogrāfiju, kura viņas ļoti ieinteresēja: 1974. gadā Brogu mežā Leonarda tēvs strādāja ar skaidu plēšamo mašīnu. Mežā tolaik bija masveidīgi izgāztas apses. Eko kluba “Aka” dalībnieces pieķērās skalu jumtu idejai, satikās ar citiem tā laika notikumu aculieciniekiem, intervēja viņus, gāja pētīt mūsdienu māju jumtus savā ciematā un apkārtnē. Diemžēl skalu jumtu vietā ieraudzīja šīferi, kas uzsists virsū skaliem. Saglabājušas skalu jumtus bija tikai vecās, savu mūžu nokalpojušās pirtiņas. Taču tas skolnieces neapturēja, viņas turpināja vākt un apkopot informāciju par skalu plēšanu un dabīgo materiālu priekšrocībām.

“Mēs ļoti ceram, ka nākotnē pieaugs ekoloģiskā celtniecība, cilvēki aizvien vairāk aizdomāsies par dabīgā koka izmantošanu savā dzīvē,” uzsver Eko kluba dalībnieces no Robežnieku pamatskolas, kurām atliek sagaidīt konkursa rezultātus.

Mani koki

Pamatskolas mazpulka dalībniece Liāna Murāne ar savu projektu “Mani pagasta koki” zonālajā skatē ieguva trešās pakāpes atzinību. Liāna pati intervēja Leonardu Kozindu, kurš arī viņai izrādīja daudzus kokus, bet fotogrāfijas un koku mērus savam darbam meitene palūdza no skolotājas Ainas Kudiņas.

Juris ROGA