Apmeklējot vecās Eiropas valstis komandējumu laikā, es neviļus pamanīju, ka ielās, tirdzniecības centros cilvēki visu laiku smaida, bet hoteļos pat nepazīstamie sasveicinās savā starpā ar vārdiem, kas saprotami visās valodās: “Labrīt!”
Kādreiz visvarenā dolāra kursa pazemināšanās, naftas barela cenas kāpums, kā arī ekonomikas lejupslīde, kas robežojas ar krīzi, šie pēdējā laika simptomi guvuši patiešām globālus apmērus. Ja attīstīto valstu nodrošinātajiem pilsoņiem šīs problēmas ir ar pagaidu raksturu, tad mūsu daudzcietušajai Latvijai rudenī notika tas, kam arī bija jānotiek. Tautas pacietības kauss pildījās pakāpeniski, līdz sākās jaunā Atmoda. Jūs neaizmirsāt, godājamie lasītāji, kā pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, bet tas bija pirms trim gadiem, valdošās labējās partijas centās mūs pārliecināt, ka nekāds cenu kāpums Latvijai nedraud? Pagāja neliels laika sprīdis, un inflācijas svārsts sasniedza katastrofālu līmeni. Balsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā, mēs faktiski atbalstījām jaunus akcīzes nodokļus. Valsts nacionālās intereses iestiga Eiropas Savienības normās un rekomendācijās, bet mūsu ierēdņi pēc vecā labā paraduma visu pārspīlē. No visām jaunajām ES valstīm tikai Latvija piekrita likvidēt tradicionālo nozari: cukura ražošanu, bez kurnēšanas atdodot tirgu konkurentiem.
Milzīga nelīdzsvarotība starp importu un eksportu turpina slāpēt Latvijas ražošanu. Par progresējošo importa aizvietotājshēmu, kas tiek praktizēta pasaulē, pie mums nemaz netiek pat runāts. Pamēģināsim uzmanīgāk ielūkoties Krāslavas veikalu sortimentā: vai veikalu plauktos ir daudz Latvijā ražoto preču? Vai tad mūsu agrārā valsts nav spējīga pabarot tautu ar pašu zemes ražotajiem produktiem, un kāpēc lietuvieši te saimnieko gluži kā mājās? Lai paaugstinātu vietējās lauksaimniecības produkcijas konkurētspēju, ir nepieciešams, lai zemnieks un pārstrādātājs saņemtu tādas pašas subsīdijas kā vecajās Eiropas Savienības valstīs, nevis piecas - desmit reizes mazāk nekā francūži un pat poļi. Tajā pašā laikā Saeima tik vien dara, ka nenogurstoši pavairo direktīvas un regulas, kas pienāk no Briseles. Pasaules pieredze liecina, ka plaukstošo valstu vispārējo labklājību nodrošina mazā un vidējā biznesa valsts atbalsts. Saprotot to, labējās partijas pirms tagadējās Saeimas vēlēšanām solīja pazemināt ienākuma nodokli no 25 līdz 15 procentiem, kas lielā mērā arī palīdzēja tām ieņemt kārotos krēslus parlamentā. Šis politiskais solis praksē varētu atrisināt divus svarīgākos uzdevumus: paaugstināt iedzīvotāju reālos ienākumus un pazemināt “ēnu ekonomikas” līmeni, kad algu izsniedz “aploksnēs”, kas nav izdevīgi nedz valstij, nedz strādniekiem un kalpotājiem. Bet... uzreiz pēc vēlēšanām ministru portfeļu dalīšanas azartā valdošā elite aizmirsa savus pirmsvēlēšanu solījumus. Seko-jot veselā saprāta loģikai, varasvīru pienākums ir risināt valsts mēroga ekonomiskās problēmas, nevis aizstāvēt oligarhu intereses, kuri norūpējušies tikai par sava biznesa uzplaukumu.
Iznākumā mūsu rīcībā ir tas, kas ir: Rīgas ielās — Čehijas autotransports, uz ceļiem simtiem tūkstošu mašīnu, kas samontētas visur, tikai ne Latvijā, Vācijas uzpildes stacijas, Krievijas degviela, Norvēģijas un Lietuvas veikali, Ķīnas un Turcijas ražojuma plašā patēriņa preces. Igaunija pieņem bezdeficīta budžetu desmit gadu garumā. Lietuvā ir ievērojami zemāks inflācijas līmenis, jo pastāv konkurence iekšējā tirgū un tur ir diezgan attīstīta lauksaimniecība. Toties Latvija saglabā līdera pozīcijas Eiropas Savienībā inflācijas ziņā, ko var traktēt kā nabadzīgo nodokli. Saeima un valdība lepojas ar pieņemto bezdeficīta budžetu, kas ārēji izskatās kā valsts labklājība. Turpretim patiesībā inflācijas uguns liesmo tā, ka valstij tā nekavējoties jādzēš ar papildu līdzekļiem, lai sociāli atbalstītu gandrīz vai pusi iedzīvotāju. Vispirms jāglābj sirmgalvji un bērni. Taču, kā mēs vērojam, valdība lāpa caurumus budžetā... no naudas sociālajiem mērķiem.
Politisko krīzi rudenī diktēja vairāki apstākļi. Galvenais iemesls ir tas, ka mūsu valstī ciniski tiek ignorēti likumi un tautas viedoklis, iesaistot vēlētāju zombēšanai apšaubāmus finanšu avotus, vēlāk šo avansu atstrādājot ar oligarhiem izdevīgu lēmumu pieņemšanu. Izvairīšanās no ekonomisko un sociālo problēmu risināšanas arī noveda valsti līdz masu protestiem. Uz tautas sašutuma viļņa arī tapa arodbiedrības iniciatīva vākt parakstus Konstitūcijas grozījumiem, lai LR pilsoņi iegūtu tiesības atlaist parlamentu. Ja lieta nonāks līdz referendumam, lai pieņemtu radikālus grozījumus, tad tautas ievēlētie pārstāvji turpmāk nevarēs ignorēt tautas viedokli. Turpretim pagaidām mūs gaida jauna šoka terapija. Strauja tarifu celšanās komunālajiem pakalpojumiem, manuprāt, atkal sāks vairot piespiedu parādnieku rindas. Galvaspilsētas varasvīru cinisms māca attiecīgi apieties ar tautu arī pilsētas mēroga ierēdņus. Piemēram, tērējot milzu līdzekļus sava informatīvā biļetena izdošanai, Krāslavas novada domes vadītāji nesteidzas publicēt ekonomiskos pamatojumus apkures tarifu paaugstināšanai no 26 Ls/MWh līdz 40,43, kas stājas spēkā ar nākamā gada 1. februāri. Baidos, ka gaidāmā aukstā ziema nostādīs daudzas krāslaviešu ģimenes uz izdzīvošanas robežas.
Lūk, kāpēc mūsu cilvēki atradinājušies smaidīt, bet pircēju sejās viegli izlasāms neizskaidrojams pārsteigums: cik ilgi var celt cenas pat ikdienas pieprasījuma precēm, ja maize, piens, siers un zivis jau nokļuvušas delikatešu kategorijā. Cilvēki nevēlas mirt lēnā nāvē, tāpēc arī sākās masu protests pret tās partijas vadību, kura tiek saukta par tautas partiju tikai formāli.
Latvija var kļūt par pirmo Eiropas Savienības valsti, kurā Brisele ieviesīs tiešu ES pārvaldi! Mūsu varasvīri gluži kā uzprasās uz šādu soli no Eiropas Komisijas vadības puses, tādu negaidītu prognozi izdarīja Latvijas politikas veterāne, profesore Ilga Kreituse.
Aleksejs GONČAROVS