Caur mokām uz laimīgām vecumdienām

“Mamma uzkāpa uz mīnas, kura tai norāva roku un kāju,” stāsta sarunbiedre. “Viņa nomira, es paliku nevienam nevajadzīga. Tēvs atveda pamāti, kura mani neieredzēja, jo tik mazs bērns bija tikai traucēklis. Savā bērnībā piedzīvoju visas kara šausmas: tieši caur mūsu tīrumu gāja frontes līnija. Pat kaimiņi tā necieta, kā mūsu ģimene, kurai nodega māja un kūts. Ilgus gadus dzīvojām pirtiņā, kā tagad acu priekšā ir mazais pirts lodziņš, caur kuru pavērās skats uz taciņu, kas sākumā vijās lejup un tad pret kalnu. Lai gan pamāte mani neieredzēja un mums visādi gāja, bet mūža pēdējos deviņus gadus viņa dzīvoja pie manis un dzīvojām mēs draudzīgi. Es viņu arī apglabāju.”

Bērni tajos gados bija kā putniņi — vēl spārniņi lāgā neizauga, kā jau projām no vecāku mājām pasaulē laimi meklēt. Šodien no četriem brāļiem dzīvs vairs tikai viens, kā arī visas trīs māsas. Bieži satikties neiznāk, taču kontaktus kopīgiem spēkiem cenšas uzturēt.

Liktenis Leontīnai uzlika arvien jaunus un jaunus pārbaudījumus. Pabeigusi Dagdas vidusskolu, viņa iekārtojās darbā Tīmaņu pusē esošajā Rubuļu pamatskolā, kur no septembra līdz gadu mijai palaida dekrēta atvaļinājumā kādu skolotāju. Jaungada naktī brālis iejūdza zirgu un aizveda māsu uz Ķepovas skolu, kur sākotnēji tika pieņemta darbā kā matemātikas skolotāja, bet vēlāk viņa mācīja bērniem arī dziedāšanu, zīmēšanu, fiziku, ģeogrāfiju. Leontīna izcēlās ar nenogurdināmu aktivitāti, viņa organizēju kori un deju kolektīvu Ķepovas klubā, brauca ar kolektīviem koncertēt pat uz Apaļiem un Bērziņiem. Gadu nostrādājusi skolā, jauniete iestājās Latvijas Universitātes ģeogrāfijas fakultātē, bet tā arī nepabeidza. Studijas neklātienē pārtrauca otrajā kursā, jo izgāja pie vīra un pasaulē nāca bērni.

“Kopdzīve mums nevedās, jo ar Raudivi man nebija nekādas garīgās saskarsmes,” Leontīna gremdējas atmiņās. “Ja ne liktenīgu sakritību virkne, iespējams, ka es nekad ar viņu neprecētos. Puisi bija stalts un izskatīgs, bet mīlēja iedzert. Būdama skolotāja, biju ieņēmusi galvā, ka varu pāraudzināt cilvēku. Es, deviņpadsmitgadīga jauniete, lasīju viņam morāles un vienubrīd šķita, ka viņš pārveidojas. Kādu vakaru pie manis mājās kunga dūšā ieradās kolhoza priekšsēdētājs un saka: “Jums abiem vajag apprecēties.” Tagad domāju, ja priekšsēdētājs nebūtu iejaucies, mēs nebūtu sagājuši kopā. Bet toreiz šķita, redz, kā spēju pāraudzināt cilvēku! Pat vadītājs to pamanīja un novērtēja.”

Leontīna laida pasaulē trīs bērnus — Uldis, Vilis un Jānis ir izauguši par krietniem cilvēkiem. Vecākais dēls mīl tehniku, viņa hobijs — automašīnas. Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidators, tagad Rīgā ārstējas. Savulaik ir strādājis Īrijā. Vidē-jais ir ļoti prasmīgs galdnieks, strādā galvaspilsētā. Jaunākais dēls strādā Īrijā, ir celtnieks un dažādi remotdarbi šajā nozarē ir viņa profils. Leontīnai lielu prieku sagādā arī piecas mazmeitas.

Taču kopdzīve ar audzināmo vīru nevedās. Pēc pašas vārdiem: “Esmu izgājusi caur elli, lai tagad dzīvotu kā paradīzē!” Cenšoties rast ceļu, kā saglabāt ģimeni, Leontīna bēga no vīra uz Šķauni, kad pirmajam bērnam vēl bija tikai pusotra gada. Par skolotāju strādāt vairs negāja, rajona kultūras nodaļā viņai piedāvāja strādāt kultūras jomā. Šķaunē saprata, ka zem sirds nēsā nākamo bērnu. Kādu dienu ciemos atbrauca brālis un Leontīnas vīrs, kurš viņai izlūdzās piedošanu. Viss gāja labi līdz brīdim, kad dzīvesbiedram uzradās draugi. Ilūzijas izplēnēja, bet nu jau ģimenē bija trīs bērni.

“Kad piedzima trešais, es jau strādāju ciema padomē,” turpina Leontīna. “Gāja traki. Trīs mazi bērni, naudu vajag, bet ko traktorists var nopelnīt ziemā remontdarbos? Kādas kapeikas, bet dzeršanai ar draugiem tas ir vislabvēlīgākais laiks. Nolēmu atkal pamainīt dzīvesvietu, sameklējām darbu Ezernieku tūristu bāzē, bet drīz tur atsākās vecās problēmas un radās arī jaunas. Dabūju dzīvokli Ezernieku centrā, sāku strādāt ēdnīcā, tad vidusskolā par sekretāri. Darbā veicās, pamazām mani gatavoja skolotājas darbam, pat uz stundām gāju, taču pieļāvu veco kļūdu: vīrs sāka lūgties atpakaļ ģimenē un es pieņēmu.”

Viss sākas no gala. Nejauši Leontīna autobusā satika kādu savu bijušo skolnieci, kura solīja palīdzēt tikt pie dzīvokļa jaunuzbūvētajā trīsstāvu mājā Vecdomē. Doma bija pašai iekārtoties darbā Dagdā un iekārtot vīru darbā tālāk no jau ierastās vides. Bet vietējais partijas darba organizators labi zināja, ka Leontīna skaisti runā kapos, izvadot nelaiķus pēdējā gaitā. Viņš arī ierunāja sievieti uzņemties kluba vadītājas darbu “Brīvībā”. Apsolīja gan algu, gan trīsistabu dzīvokli. Jaunā darbiniece sevi apliecināja kā profesionāla kultūras darbiniece, lai gan viņa nebija ieguvusi kultūras darbinieka izglītību. “Brīvībā” darbojās vairāki ansambli, deju kolektīvs un ļoti laba aģitbrigāde, kura uzstājās daudzās pašvaldībās. Pieredzes apmaiņā pie Leontīnas brauca ne tikai Krāslavas pilsētas, bet pat Daugavpils rajona kultūras darbinieki.

Taču liktenis viņu nesaudzēja arī šeit. Pēdējais piliens bija dzīvesbiedra saķertā slimība tuberkuloze. Nolēma pielikt visam punktu un izšķīrās. Tiesa, pēc 20 gadiem viņa atkal ielaida kādreizējo izredzēto savās mājās, bet jau pēc pāris mēnešiem padzina senā ieraduma dēļ, no kura bijušais tā arī nespēja atteikties. Bet toreiz murgs turpinājās. Dzīvojot totāla naudas trūkuma apstākļos, nācās sūtīt uz sanatoriju bērnus, jo viņi atradās kontaktā ar tuberkulozes slimnieku, bet māte par dēliem ļoti uztraucās. Tikai pēc sešiem darba gadiem kultūras namā, kad viņa labprātīgi devās strādāt uz cūku fermu, nedaudz uzlabojās materiālais stāvoklis. Atkal liktenīga sakritība: kaimiņiene palūdza iedot ize-jamās dienas, bet, saņēmusi par darbu 300 rubļu algu, Leontīna vairs nevēlējās atgriezties kultūras namā par 90 rubļiem uz rokas.

Fermā sieviete nostrādāja līdz operācijai, kuras bija divas: vairogdziedzerim un kāju vēnām. Pēc operācijas fermā strādāt nevarēja, Leontīnai piedāvāja arodbiedrības vadītājas amatu, pieliekot klāt dažus citus pienākumus. Beigu beigās iecēla par fermas brigadieri un kolhozs viņai nopirka māju Purpļu mežā. Dzīvot viena tur baidījās, dēli jau bija devušies projām kur kurais. Sevišķi grūti bija Gorbačova laiki, kad piemājas zemes apstrāde kļuva fantastiski dārga, jo traktoristam vajadzēja samaksāt, gan naudā, gan graudā, proti, ar šņabja pudeli. Situācija attīstījās tā, ka Leontīna nonāca Asūnē, no turienes — atpakaļ. Bet uz to brīdi arī jaunākais un vecākais dēls bija atgriezušies mājās pie mammas.

“Latvijā valdīja haoss, bērniem nebija nekādas iespējas nopelnīt,” turpina sarunbiedre. “Puikas nolēma iet par Zemessargiem un Purpļos es atkal paliku viena pati. Paveicās iekārtoties darbā arodvidusskolā, kur nostrādāju sešus gadus. Paveicās iziet pensijā 55 gadu vecumā. Būdama pensionāre, satiku tantiņu, kuru pazinu kopš “Brīvības” laikiem — viņa bija ļoti apzinīga, čakla teļkope, bet dzīvoja vientulībā. Parunājām, uzaicināja ciemos. Pamazām iedraudzējāmies, palūdza viņu pieskatīt līdz mūža beigām, bet pašā pēdēja brīdī norakstīja man savu māju. Tā bija negaidīta dāvana, ne es kādreiz to viņai prasīju, ne padomāju, ka tā varētu izdarīt. Bija mans sapnis par vasarnīcu pie Dagdas, pat prātoju, kā varētu pārvest Purpļu māju tuvāk manas jaunās paziņas dzīvesvietai. Viņa pat nopriecājās, bet man pietrūka līdzekļu. Kad sapņi necerēti piepildījās, māju Purpļos pārdevu. Pēc izciestajām elles mokām jūtos kā paradīzē: ir brīnišķīgi dēli, mazbērni, māja Dagdas pievārtē, pirts, nedaudz zemes un bišu stropi, kas ir mana aizraušanās. Vecākais dēls izremontēja māju, jaunākais uzbūvēja verandu, vidējais ierīkoja pirti iekšā mājā. Vārdu sakot katrs ielika šeit savu roku siltumu.”

Starp Leontīnas hobijiem ir arī fotografēšana. Kad bērni vēl bija mazi, viņa naktīs sēdēja pie ķimikāliju vanniņām un taisīja fotogrāfijas. Tās nav salīdzināmas ar mūsdienu fotogrāfijām un šeit nav runa par kvalitāti, bet gan par savu roku darbu un gūto prieku. Leontīna pārliecināta, ka tā laika melnbaltajām bildēm ir daudz lielāka vērtība nekā tagadējām, jo tās no sākuma līdz galam ir pašas radītas.

Leontīna arī labi pārzina ārstniecības augus — vēl viens viņas hobijs. Vecmāmiņu konkursā Krāslavā, kurā piedalījās ar vecāko mazmeitu, vislabāk zinājusi ārstniecības augus un izcīnīja balvu.

Aktīvā pensionāre nespēja palikt malā, kad Dagdā veidoja pensionāru organizāciju. Pirmajā sapulcē Leontīna tika ievēlēta valdē un, pašai par lielu pārsteigumu, izvirzīta kandidēt par Dagdas pensionāru biedrības valdes priekšsēdētājas amatam un pēc balsojuma rezultātiem pārliecinoši pārspēja otru, sabiedrībā ļoti cienījamu kandidātu. Domes priekšsēdetājs Viktors Stikuts paspieda viņai roku un Leontīna ķērās pie darba. Istabā starp sirdij dārgākajām fotogrāfijām uz sienas karājas arī Antas Rugātes pasniegtais Ministru prezidenta Aigara Kalvīša parakstītais Pateicības raksts par aktīvu un radošu darbību Dagdas pensionāru biedrības vadīšanā.

Leontīnas dzīves rūdījums ir tik liels, ka viņa vairs nebaidās nekādu grūtību. Viņa nav no tiem, kuri mīl pasēdēt pie televizora ekrāna un paraudāt, ka neviens neko nedod. Kad vajadzēja naudu mājas remontam, agrā rīta stundā sēdās uz velosipēda un brauca līdz Sīvera ezeram, kur visu dienu lasīju dzērvenes. Pēc tam brauca uz tirgu pārdot. Audzēja arī agros kartupeļus, bet par nopelnīto naudu ierīkoja pirtiņu un verandu.

Juris ROGA