Mans senais paziņa Bonifācijs Murāns ir viens no tiem cilvēkiem, kuri neprot strādāt maz un slikti. Tieši tādi stipri un uzticami vīri ilgus gadus balstīja kolhoza “Robežnieki” darba slavu.
Bonifācijs un Emma pārejas laikā neapjuka, no savas pieredzes pierādīdami, ka pat sarežģītajos Latgales apstākļos fermeru saimniecībām ir perspektīvas. Ja ko arī uzsāka Murāni, viss viņiem izdevās, tikai es zinu tagadējo panākumu patieso cenu.
MuransIzglītoti cilvēki, apguvuši Eiropas Savienības iespējas, nepalaida garām iespēju izmantot dažus rietumvalstu civilizācijas labumus. Pārformējis zemnieku saimniecību uz radiem, Bonifācijs kļuva par... Eiropas pensionāru. Turklāt ģimenes fermeru īpašumi, kas aizņem vairāk nekā simts hektāru, saglabāja kādreizējo specializāciju un produktivitāti. Emma zemnieku saimniecības “Ezergals” statusā turpina attīstīt piena un gaļas lopkopību. Eiropas Savienības noteikumi ir strikti, tie aizliedz pensionāram strādāt... savā saimniecībā. Bonifācijs nemēģina šmaukties: laukos visi tevi redz, bet zaudēt lielu pensiju nekādi neietilpst viņa plānos. Viņš to godīgi no-pelnīja un par sasniegumiem darbā maksāja ar veselību. Pienāca laiks atvilkt elpu. Kārtīgā Murānu mājiņa atrodas gleznainā Ormija ezera pašā krastā. Vēl pirms gadiem divdesmit es te makšķerēju ar īstu baudu. Bet septiņdesmitajos gados tieši šajā dziļajā ūdenstilpē labākie līdaku copmaņi no Krāslavas uzstādīja personīgos rekordus gan trofeju īpatņu daudzuma, gan svara ziņā. Piecu sešu kilogramu smagu līdaku noķeršana Ormija ezerā bija parasta lieta. Saldūdens krokodili bieži saplēsa izturīgas ziemas ūdu šņores un saplosīja gabalos nelielas līdaciņas, kas trāpījās uz dzīvās ēsmas.
Kad deviņdesmitajos gados apjukušie bezdarbnieki par smiekla naudu sapirkās Ķīnas ražojuma tīklus, daudzi ezeri sāka “stenēt”. Bez līdakām, kas vienmēr bija un ir vieglākais malu zvejnieku guvums, jebkurš ezers dažu gadu laikā pārvēršas par nekvalitatīvu zivju savairošanās vietu. Tāda nelaime piemeklēja arī ezeru, kas viļņo Bonifācija mājas pašā priekšā.
Tāds jau ir lauku dzīves paradokss: daudziem zilo ezeru zemes saimniekiem atpūta pie ūdeņiem brīvā laika mūžīgā trūkuma dēļ palika par nerealizējamu sapni. Maldās tas, kurš uzskata, ka kolhozu un sovhozu laikā lauku cilvēkam klājās vieglāk. Pa dienu tādi cilvēki kā Bonifācijs, neskatoties pulkstenī, strādāja vaiga sviedros sabiedriskajos tīrumos, bet vakaros jau rosījās piemājas saimniecībā, bez kuras vienkārši nebija iespējams iztikt. Pilsētās gaļas un desu izstrādājumi bija liels deficīts, kas tur ko teikt par laukiem. Tādas delikateses kā zaļos zirnīšus, majonēzi un Somijas ražojuma dzērveņu liķieri svētku galdam izsniedza tikai ar partijas rajona komitejas sadales rīkojumu.
Copmaņa azarts Bonifācija dvēselē mājoja visu dzīvi, tikai tam neatlika laika. Kļuvis par Eiropas pensionāru, pēc copes noilgojies vīrs pēkšņi nonāca pie bēdīga secinājuma: ezers mājas logu priekšā ir tukšs. Zinot, ka jebkura raža prasa pūles, Bonifācijs uzsāka jaunu darbu. Tādam nolūkam jau kalpo zilā druva, lai tā dotu augļus. Viņš sāka ar to, ka izraka dīķi augstajā ezera krastā, kur ielaida karpas. Otrajā gadā tur ielaistie karpu mazuļi sasniedza gandrīz kilogramu svaru. Savai eksperimentālajai zivju audzēšanas saimniecībai Bonifācijs nežēloja graudus, vēlāk sāka piepirkt specializētu kombinēto barību. Dīķa vidējais dziļums (trīs metri) nenodrošināja garantētu ziemošanu, tāpēc rudenī saimnieks nolaida ūdeni no dīķa, bet karpas savāca sprostos, kurus iegremdēja ezera ūdeņos. Apķērīgais saimnieks sameistaroja ziemas būrus no... graudu kaltes daļām.
Nē, godājamo lasītāj, mūsu gadījumā runa nav par rūpnieciskiem vērieniem. Kad sirds prasa vai gaidāmi ciemiņi, Bonifācijs ar makšķeri dodas uz dīķa krastu un gandrīz vienmēr pārrodas mājā ar trim četriem brangiem skaistuļiem. Vispārzināms, ka karpa ir ļoti spēcīga zivs, tās izvilkšana pat no dīķa sagādā copmanim īstu gandarījumu. Bet galdā šī zivs ir lieliska jebkurā veidā!
Žēl tikai, ka zivkopības eksperimenti mūsu rajonā tiek veikti primitīvā līmenī. Ierēdņu valstī pašlaik vislielākais ir profesionāļu deficīts. Zem papīru kalniem izgaist iniciatīvas no vietām, bez kurām Latgalei nav iespējams atdzimt.
Aleksejs GONČAROVS