Mūsu dzīves spogulis

Ielūkoties nepazīstamā mājā — uzdevums nav no vieglajiem. Lūk, arī šoreiz, lai iepazītos ar labiem cilvēkiem, man nācās izmantot gan kultūras darbinieka, gan pedagoga palīdzību. Tikai vēlāk, darba dienas laikā, man izdevās sastapt ceļā lauku pastnieku ģimeni. Sergejs un Ērika piebrauca uz tikšanās vietu ar sesto “žiguli”, kas no rūpnīcas konveijera nonācis tieši pirms 22 gadiem. Dzīvesbiedriem Pačkajeviem ir tāda paša vecuma “Jetta”, taču “žiguli”grūtajos lauku apstākļos viņi uzskata par drošāku mašīnu.

Līdz sarunas sākumam es pabiju vietējā skolā, kur pedagoģe pēc aicinājuma Līga Japiņa pateica man daudz labu vārdu par ģimeni, kas ieinteresēja mani. Tā jau sagadījās, ka Šķeltovas skolotāja bija visu triju Pačkajevu bērnu klases audzinātāja. Viņa atcerējās, ka 1. septembrī Ērika un Sergejs vienmēr nāca un nāk kopā ar bērniem uz skolu. Pilnīgi ticams, ka uz skolas svinīgajiem pasākumiem viņi nāks vēl vismaz gadus sešus, jo audžumeita Sašeņka mācās tikai trešajā klasē. Meitene ir sekmīga mācībās, taču ļoti impulsīva, gluži kā dzīvsudrabs. Tāpēc māmiņa pastāvīgi vēršas pēc padomiem pie pedagogiem. Kad Ērika atnāk uz skolu, pie viņas allaž skrien un apkampj Sašeņka kā pie visdārgākā cilvēka pasaulē. Ērika tā arī sacīja: “Dēli vairāk tiecas pie tēva, bet Sašeņka ir mana meitiņa. Gribot negribot noticēsi horoskopam: Sašeņka līdzīga vecākajam brālim Vitālijam. Viņi abi ir Jaunavas, dēls dzimis 11., meita — 12. septembrī.

Skolā spriganā meitene ar īsi apgrieztiem matiem man atklāja daudzus ģimenes noslēpumus. Kā pavisam nesen dzimšanas mīļā māmiņa viņai uzdāvināja viņai sešus daudzkrāsu flomāsterus un bloknotu ar atslēdziņu. Bet viņa savukārt vārdadienā uzdāvināja māmiņai zīmējumu. Uzzināju, ka Sašas vecāku saimniecībā ir brūnaļa, astoņas aitas, sivēni un ķēve Marķīze, ar kuru meitenei patīk jāt. Kad Māris un māsa atgriežas mājās ar skolas autobusu, viņus vienmēr ar priecīgām rejām sagaida Mērija. Starp citu, lauku mājās dzīvo pieci kaķi un trīs suņi, no kuriem meitenes mīlule ir kuce Branda. Saša atzinās, ka viņai patīk būt saimniecei un sakopt istabas. Vasarā ar prieku ravē sakņu dārzā, kur aug garšīgas zemenes un burkāni, bet dārzā briest āboli un bumbieri. No viņas brāļa, 9. klases skolnieka Māra, es uzzināju galveno: pēc pamatskolas pabeigšanas viņš sapņo iegūt labu profesiju — kļūt par celtnieku vai automehāniķi.

Sarunā ar mani Sašeņka vairākkārt pieminēja mīļo māmiņu, kura sestdienās viņu ņem līdzi, lai izvadātu pastu pa viensētām. Pēdējā reizē viņa nesa laikrakstu skolotājai Līgai, par ko saņēma šokolādi. Pirmdien par to zināja visa trešā klase. Pačkajevi dāvāja pastarītei galveno — ģimenes laimi, par ko viņi pelnījuši lielu cieņu.

Īsajā sarunā noskaidrojās, ka vecāki ir vietējie cilvēki. Viņa ir no Šķeltovas, viņš — no Grāveriem. Iepazinās rudenī dejās Grāveros, kur spēlēja dzīvā mūzika. Viņš uzlūdza... tad aizgāja dienēt Vācijā, bet viņa mācījās tehnikumā un atbildēja uz vēstulēm no armijas. Kad Sergejs demobilizējās un atgriezās mājās, vēl pusotra gada abi nesteidzās — pārdomāja. Tikai pēc tam Prusakos nosvinēja jautras kāzas, uz kurām bija saaicināts pusotra simta viesu. Līgavas vecāki nemaz neskopojās: no trim bērniem meita pirmā atstāja tēva mājas. Tas bija 1989. gada 28. oktobrī...

Viņi sāka dzīvot vienistabas dzīvoklī, kuru kolhozs piešķīra Ērikai kā jaunajai speciālistei. Pēc gada piedzima Vitālijs, vēl pēc gada — Māris. Kad nomira Sergeja māte, ģimene pārcēlās uz Sakovas ciemu un gleznainās Dubnas upes krastā nodzīvoja septiņus grūtus, toties laimīgus gadus. Pašlaik tajā viensētā talantīgie cilvēki Pauliņi iekārtojuši amatnieku darbnīcu.

Beigu beigās ģimenes apstākļu spiesti dzīvesbiedri Pačkajevi pārbrauca uz Prusaku ciemu, tuvāk Ērikas vecāku mājai. Strādīgajā un draudzīgajā ģimenē trūka tikai viena — meitiņas, un pirms pieciem gadiem mājā parādījās mazā Aleksandra, kura tika atvesta no Rīgas bērnu nama. Tagad, kad meitiņa kļuvusi par mīļu un tuvu cilvēku, vecāki gatavojas noformēt adoptācijas dokumentus.

Latgales lauku galvenās sāpes ir bezdarbs, it sevišķi ja mājā ir trīs skolēni. Vecākais, Vitālijs, apgūst zivkopja profesiju Lūznavā. Lai dēls apstiprinātu teorētiskās zināšanas praksē, rudenī Pačkajevi izraka dīķi. Pašlaik zivis ir liels deficīts. Kad pirms četriem gadiem Ērikai piedāvāja vakanto pastnieka vietu, viņa uzreiz piekrita. Reformēšanas apstākļos pasts iznomāja lauku ģimenei automobili ar vadītāju un nu jau pagājis gads, kopš dzīvesbiedri izvadā pastu pa diviem pagastiem. Grāveru iecirknī ceļi problēmas nesagādā, bet par Šķeltovas ceļu uzturēšanu pastnieki no visas sirds pateicas Aivaram Klusam.

Jā, dzīve pašlaik nav viegla, taču dzīvesbiedri Pačkajevi uzskata sevi par optimistiem un vienmēr atceras, ka deviņdesmitajos gados viņu ģimenei nācās pārvarēt ne tādas vien grūtības. Viņi paļaujas uz sevi un uz Dieva palīdzību: visos kopdzīves gados Ērika un Sergejs neizlaida nevienu lielo augusta dievkalpojumu Aglonā. Viņa ir katoliete, viņš — vecticībnieks, bet bērni ir kristīti mātes ticībā. Taču Dievs ir viens...

Aleksejs GONČAROVS