Kāpēc tad, kāpēc tad bēdāties...

Sarunu mēs sākām no tālākās pagātnes. Jāzeps atcerējās dzimto Primisļu sādžu, kur strādīgajā zemnieku ģimenē auga pieci brāļi — visi muzikanti. Labu dzirdi un mīlestību uz mūzikas instrumentiem dēli mantoja no tēva, kuram patika vijoļspēle. Kad brāļi Giceviči paaugās, viņi izveidoja kāzu orķestri, kas kādreiz bija populārs gan Ezernieku, gan arī Šķaunes pusē. Mazliet padomājis, Jāzeps rezumēja: “Esmu spēlējis četrdesmit kāzās. Jā, tieši tā.”

Lielās līnijās skatot, mans paziņa sevi uzskata par pašmāju muzikantu. Pati dzīve palīdzēja viņam nenogriezties no mūzikas takas. Jāzepam viss uzreiz padevās, kad viņš ņēma rokās bandžo vai mandolīnu, ģitāru vai balalaiku. Taču galvenais instruments bija un paliek akordeons. Nošu ābeci jaunais Gicevičs apguva armijā, kur komandieri pamanīja viņa talantu un aicināja piedalīties mākslinieciskajā pašdarbībā. Jāzeps ne tikai spēlēja pulka pūtēju orķestrī, bet arī pastāvīgi uzstājās uz skatuves armijas dziesmu un deju ansambļa sastāvā. Arī dejotājs no viņa iznāca labs.

Armijas vieskoncerta laikā karavīrs no Latvijas satika ukraiņu meiteni Jaroslavu, kura viņam iepatikās. Taču pagāja laiks, kamēr Jāzeps pārbaudīja savas jūtas un beigu beigās aizbrauca precībās uz Karpatiem. Tieši četrdesmit gadu pagājis kopš tā laika, un oktobrī dzīvesbiedrus Gicevičus radi un draugi sveica rubīna kāzu jubilejā.

Jauno pāri gaidīja pārbaudījumi. Nodzīvojis ar sievu gadus trīs vai četrus Ļvovā, Jāzeps pēkšņi sadomāja atgriezties Latvijā. Tēvs palūdza braukt mājās, jo visi brāļi bija prom, kur kurais. Lai arī cik grūti bija šķirties no dzimtenes, Jaroslava izrādīja vīram pretimnākšanu. No lielās un skaistās pilsētas Giceviči nokļuva... pasaules malā. Tieši desmit gadus dzīvoja viensētā bez elektrības. Nekurnēja, nevainoja viens otru, bet audzināja dēlus. Sapņoja ievilkt elektrību, taču dzimtais sovhozs par elektrifikāciju prasīja samaksāt 2000 toreizējo rubļu. Labi padomājuši, dzīvesbiedri Giceviči atteicās no šādas sabiedriskās palīdzības un tieši par tādu summu nopirka mājiņu Svariņu ciemata nomalē, kur uzreiz izjuta visus civilizācijas labumus. Tad arī uz visiem laikiem atvadījās no petrolejas lampas.

Jāzeps un Jaroslava ir apmierināti ar saviem dēliem. Pēteris ar ģimeni dzīvo Novļānos, bet Imants saimnieko Svariņos. Vectētiņš un vecmāmiņa nebeidz priecāties par saviem mazbērniem un ļoti lepojas, ka Žanna un Katja dejo populārajā bērnu ansamblī “Karuseļ”. Vectēva gēni tomēr dara savu darbu. Kad ievirzījām sarunu par dzīvi, Jāzeps tikai smagi nopūtās. 150 latu pensija uz diviem ir kā izsmiekls par “pelnīto atpūtu”. Turklāt Jāzeps, būdams spēku plaukumā un strādādams par mehanizatoru, sovhoza darbā zaudēja redzi, kad amonjakūdens iekļuva acī. Vēlāk jau sāka apgādāt ar aizsarglīdzekļiem.

Starp citu, Jāzeps jaunībā apguva rūpniecības iekārtu remontatslēdznieka profesiju, taču redzes zaudēšana lika viņam piepelnīties dažādās ražotnēs. Pirmspensijas vecumā viņam nācās strādāt gaterī, kas ne visai ietekmēja pabalsta apmēru. Žēlastības dāvana, nekas vairāk. Arī tagad rūpju nav kļuvis mazāk: darbu gana savā saimniecībā un gribas palīdzēt arī Imanta ģimenei. Kam tagad klājas viegli. Dzīves spēkus Jāzeps smēlās jaunradē. No mūzikas viņš nekad nešķīrās, tiesa, pēdējā laikā atturējās no publiskas uzstāšanās. Taču divas kasetes ierakstīja — tikai sev. Viņa solo repertuārs — pussimta dziesmu un romanču. Tikai no tautas nama vadītājas nenoslēpsies.

Stāsta Erna Šļahota: “Pēdējā laikā Jāzeps Gicevičs it kā ieguvis otro elpu. To mēs redzējām gada sākumā pensionāru vakarā, kad ar mandolīnu nospēlēja nemirstīgo Oginska polonēzi. Pēc tam viņš labprāt pieņēma piedāvājumu piedalīties Indras harmoniku spēlētāju svētkos, bet nesen notikušajā pensionāru vakarā iepriecināja publiku, dziedot ģitāras pavadījumā.”

Es gan labi zinu, ka muzikanti (jo īpašu kāzu) ir jautri vīri. Jāzeps no Svariņiem nav izņēmums. Kad es uzstāju, ka vajadzīgs jautrs nobeigums manai laikraksta publikācijai, muzikants, ilgi nedomājot, pačukstēja man: “Tagad gatavoju duetu ar Tošu. Tiklīdz sāku spēlēt serenādi par mēteli un ģitāru, man šunelis sāk gaudot līdzi. Es nebūšu es, ja neizvedīšu viņu uz skatuves.” Pasmējies no sirds, es palūdzu Jāzepu kaut ko nodziedāt. No pirmās dziesmas es ierakstīju bloknotā optimistisku frāzi: “Kāpēc tad, kāpēc tad bēdāties...” Bet uz atvadām Jāzeps patīkamā tenorā nodziedāja paša sacerētas častuškas par to, ka deputāti bēdājas par vienkāršās tautas iztikšanu. Visu valūtu pievākuši — Šveices bankā savos kontos noguldījuši.

Kādi laiki, tādas arī dziesmas.

Aleksejs GONČAROVS