Neparasts hobijs

Mīksto rotaļlietu adīšanai Oksana pievērsās nejauši: ieraudzīja savdabīgu grāmatu par spēļmantiņu adīšanu, kuru nopirka un, pārnākusi mājās, ar interesi šķirstīja un lasīja. Iepatikās, ņēma rokās adatas un diegus, noadīja savu pirmo bruņurupuci.

Negaidot Oksanu mājās apmeklēja tautas nama direktore Erna Šļahota, kura ieraudzīja jauko bruņurupuci, tūlīt pat dzima ideja par izstādes rīkošanu. Tā kā ar vienu darbu izstādei krietni par maz, tad Oksana tika mudināta adīt jaunas rotaļlietas. Pamazām noadītas citas spēļmantas, un pirmā izstāde pagāja uz “Urrā!” Pieaugušajiem patika, bērni burtiski lipa klāt galdiem. Otrā bijusi šogad, kad Mātes dienai veltītajā pasākumā “Večerinkas” dalībnieki bija apņēmušies sarīkot rokdarbu izstādi un koncertu. Oksana ieguldīja savu artavu, izgatavojot daudz jaunu spēļmantiņu un izstādot tās. Šobrīd Oksanas domas jau kavējas pie trešās izstādes — kad to rīkot, ko piedāvāt?

Trīs gadu laikā, kopš jaunā sieviete pievērsusies šim hobijam, viņas rokām radīts desmitiem rotaļlietu pamatā no dzīvnieku pasaules: bruņurupucis, varde, zebra, lācis, kaķis, sivēns, trusis, begemots, rūķīši, zirneklis ar tīklu, mārīte, dažādas lelles, ziedi un pat kaktuss. Pieprasījums milzīgs, uz šodienu mājās palikušas vien divas: zirneklis istabas kaktā savītajā tīklā un lielā zaļā varde. Dīvaini, bet bagāta Oksana nav kļuvusi. Izrādās, ka ar rotaļlietām apdāvināti radu bērni, kuri tās gaidīt gaida. Meistare cenšas neadīt vienu un to pašu izstrādājumu vairākos eksemplāros (ar retiem izņēmumiem).

“Pirmā varde šķita liela, bet blakus šai, kas man šodien rokās, tā izskatītos pavisam maziņa,” stāsta Oksana. “Pirmo vardi uzdāvināju, bet nezināju, ka tā ļoti patika manam vīram. Ivans pat sadusmojās, tad arī nācās noadīt vēl vienu, kuru projām vairs nedāvināšu. Visgrūtāk man gāja ar mārīti — pamatīgi nomocīja, līdz dabūju gatavu, lai mantiņa izskatās pēc mārītes.”

Ģimenes locekļiem šī Oksanas aizraušanās ļoti, ļoti patīk. Sevišķi ar to lepojas dzīvesbiedrs. Sieviete apgalvo, ka dzīvnieku pasaule ir tik bagāta, ka viņai ilgi pietiks, kur rast iedvesmu jauniem darbiem. Varbūt varētu noadīt Robežnieku strausu? Izrādās, no tā nebūtu lielas jēgas — izskatītos pēc milzīgas pīles. Turklāt ne jau visu pēc kārtas gribas adīt, arī šajā darbā labus rezultātus var sasniegt tikai tad, ja tas, ko dari, nāk no sirds un pašam patīk. Adot kuriozi nav bijuši, Oksanai viss izdodas kā plānots: ja lācis tad lācis, ja zaķis, tad zaķis un ne citādi. Kļūdas gan mēdz gadīties, tad jāizārda un jāsāk no gala. Tuvākajās dienās Oksana pabeigs adīt kaķi, faktiski atlika vien uztaisīt sejiņu. Adīšanu jāsāk no galvas, pēc tam top ķermenis, ekstremitātes un aste. Dažreiz piepildīšanu ar sinteponu jāveic paralēli adīšanai, citreiz to dara, kad adīšana galā. Adīšanai nepieciešami diegu atlikumi, jauni diegi nav obligāti. Reizēm šis tas jānopērk, reizēm iedzīvotāji uzdāvina diegu pārpalikumus. Idejas jauniem darbiem viņa smeļas arī internetā.

Oksana: “Vēl es adu šalles, zeķes, svīterus, cepures, salvetes un citas vajadzīgas lietas, bet šis darbiņš mani tā neaizrauj, kā spēļmantiņu adīšana. Bet dzīve spiež darīt visu, jo vajag apģērbt vīru un bērnus.”

Oksanas un Ivana ģimenē aug divi puikas, abi Ezernieku vidusskolas audzēkņi: Žanis mācās 6. klasē, Jānis — 3. klasē. Abi aktīvi pašdarbnieki: Žanis darbojās Svariņu tautas nama bērnu kolektīvā “Karuseļ”, Jānis — “Neposedi”. Citādi nemaz nevar būt, jo bērni izauguši bezmaz uz skatuves — vecāki ņēma viņus līdzi uz mēģinājumiem. Dēliem tikai 12 un 9 gadi, tālab šodien viņiem ļoti patīk mammas aizraušanās. Turklāt puikām tajā ir sava interese: ja nepieciešams, vienmēr var palūgt mammu noadīt kādu oriģinālu dāvaniņu, kuru nevienā bodītē nenopirksi.

Lai gan Jančenko ģimenē runā krieviski, bērnus palaida bērnudārza latviešu grupā un latviešu skolā, tādējādi rūpējoties par labāku nākotni viņiem. Oksana vispār izrādīja neticami lielu gribasspēku, pieliekot milzu pūles, lai iemācītos latviešu valodu tādā līmenī, kas dotu iespēju saņemt valodas zināšanas apliecinošu dokumentu. Dzīvojot krieviskā vidē, kur latviešu valoda skan reti, viņai tomēr izdevās sasniegt savu mērķi. Līdzīgi kā otru — iegūt autovadītājas tiesības. Arī ar šo uzdevumu jaunā sieviete veiksmīgi tika galā.

Kopš Oksana ada rotaļlietas, viņai arvien biežāk nākas dzirdēt uzslavas. Protams, tas ir patīkami, bet uzreiz arī atzīstas: “Gadās, ka ļoti samulstu...”

Oksana ir vietējā, šeit skolā gāja, šeit dzīvo, kopā ar vīru dejo ansamblī “Večerinka”, kuram apritējuši 7 gadi. Jančenko tajā dejo piecus gadus, starp citu, ar lielu prieku. Lai gan bijuši brīži, kad gribējās visam atmest ar roku, tas ātri pārgāja. Pēc profesijas Oksana ir pavāre, tagad — mājsaimniece. Dzīvesbiedrs Ivans savulaik bija labs metinātājs, tagad ir mežstrādnieks un vienīgais pelnītājs ģimenē. Par laimi dzīvoklis laukos ir krietni lētāks nekā pilsētā, tāpēc var izdzīvot arī no vienas algas, pat neturot lopus. Ir tikai savs dārzs, kurā izaudzē visu nepieciešamo ģimenes galdam. Šajā, reizēm pat pelēcīgajā ikdienā, Oksanas darbi ir kā spilgtas gaismas stariņš — uzreiz dzīve jautrāka. Pārnāci mājās, kur uz dīvāna sēž izgāzusies varde un smaida tev. Tā vien gribas atsmaidīt.

Juris ROGA