Daugavas loki

Pirms pusgadsimta

Gandrīz visa mana dzīve, izņemt mācību un dienesta gadus, nemanot aizritēja skaistuma ziņā unikālās pilsētas krastā. No vecāku mājas, kas atradās pašā Krāslavas centrā, līdz akmeņainajam Daugavas krastam bija tikai apmēram četrsimt soļu. Mēs, iesācēji makšķernieki, pirmās makšķerēšanas mācību stundas guvām triju ezeru krastos pilsētas robežās. Tur bija vieglāk noķert raudiņas un asarīšus, un mēs visi zinājām, ka zvejot upē ir daudz sarežģītāk. Taču tikai pie Daugavas varēja izbaudīt īstu makšķernieka laimi — pārspēt viltībā kilogramu smagu sapalu, brangu apakšmuti vai sakārdināt ar vizuli lielu līdaku, kuru tolaik upē bija pārpārēm.

Tomēr copmaņu tolaik bija salīdzinoši maz. Īsti zvejnieki ķēra samus, zušus un plaužus ar naktsāķiem, kurus te izsenis dēvēja par naktsšņorēm. Akmeņainā upe radīja ideālus apstākļus vēdzelēm, kuras vietējie iedzīvotāji ķēra ar krasta gruntsmakšķerēm, bet ledstāves periodā ar īsām šņorēm, kuras ielaida āliņģos. Bērnībā man nācies vairākkārt redzēt trīs kilogramus smagas vēdzeles, bet tagad pat pusotra kilograma smagas nakts plēsoņas noķeršana tiek uzskatīta par retu veiksmi.

Maz kļuvis ne tikai vēdzeļu, bet arī sapalu, mežavimbu, līdaku. Sastopamas tikai raudas, kas sasniedz 600 - 700 gramu svaru, četrus kilogramus smagi plauži un sami, kas sver divus pudus. Piecdesmitajos — sešdesmitajos gados Krāslavas makšķernieku rīcībā bija visprimitīvākie zvejas rīki. Lazdas vai bērza makšķerkāti, rupjas makšķerauklas un tādi paši āķi. Taču tolaik makšķerēšanas meistari prata atrast atslēdziņu, kā sakārdināt lielas baltās zivis, pat sapalus. Vasarā vispacietīgākie copmaņi uzmauca uz āķiem maizes mīkstumu ķiršogas lielumā un pamira krastā uz veselu stundu. Viņi panāca savu: nelielos atvaros straujtecē vienmēr iepeldēja ļoti lieli sapali un tik kāri tvēra ēsmu, ka kādu reizi man gandrīz aizrāva makšķeri. Jūlijā un augustā uz sliekām varēja noķert apakšmuti no 300 līdz 700 gramiem, bet tagad šī zivju suga no krasta pārvietojusies uz pašu upes gultnes centru.

Zivju barošanās un makšķernieku galvenie svētki bija augusta pirmajās dienās, kad masveidā izlidoja viendienītes. Kad sākās vasaras putenis, kas kā biezs paklājs nosedza ūdeni un krastus, mēs vienmēr teicām: izlidoja baltie tauriņi. Lai tos noķertu, agrāk dedzināja ugunskurus un ļoti bieži nakts liesmas dzisa no tūkstošiem tauriņu viendienīšu, kas krita ugunskurā. Vēlāk pie krastiem sāka piebraukt automobiļi ar ieslēgtiem lukturiem. Dažās stundās no paklāja varēja savākt divus trīs spaiņus vai pat veselu maisu lieliskās ēsmas. Izkaltētas viendienītes ar mālu piejaukumu tika uzskatītas par labāko iebarošanas veidu, makšķerējot pa straumi, un tajā pašā laikā visveiksmīgākā bija apakšmutu cope. Vēl saglabājušās atmiņas par pudu smagiem pieredzējušo copmaņu lomiem. Spiningotāji uz upes parādījās sešdesmitajos gados. Pavasarī un vasarā sīkas un vidēja lieluma līdakas varēja noķert bez īpašām grūtībām, turpretim sami gadījās ārkārtīgi reti. Akmeņainā upe vāca savu nodevu par makšķernieku kaislību. Esmu pārliecināts, ka upes dzelmē Krāslavas apkaimē palika un rūsē tūkstošiem metāla vizuļu, tajā skaitā arī vairāki desmiti manējo. Mākslīgās ēsmas izgatavošanai tika izmantotas ne tikai senlaiku mazgājamās vara bļodas un patvāri, bet arī sudraba pieclatnieki.

Lielas nelaimes

Uz planētas nav alkatīgākas būtnes par cilvēku. Padomju industrializācijas gadi stipri saduļķoja kādreiz dzidros manas bērnības upes ūdeņus. Rietumdvinu nesaudzēja Krievijas un Baltkrievijas piekrastes pilsētu jaunceltnes, augstus būvdarbu tempus demonstrēja arī Latvija. Pagāja ne ma-zums laika, kamēr pienācīgu uzmanību sāka veltīt attīrīšanas iekārtām. Tie bija tikai ziediņi, bet, kad Novopolockā uzcēla milzīgu naftas pārstrādes rūpnīcu ar uzņēmumu kompleksu, upei draudēja nāves briesmas. Septiņdesmito gadu sākumā mēs, makšķernieki, pamanījām, ka noķertās virsūdens zivis ož pēc petrolejas. Naftas plankumus ūdenī redzēja daudzi, taču tolaik celt troksni ekoloģijas sakarā bezgrēcīgā padomju vara neuzskatīja par vajadzīgu.

Notika tas, kam arī bija jānotiek. Astoņdesmito gadu beigās Daugavā tikai izmesti cianīdi, kas izraisīja upes faunas masveida bojāeju. Man pašam gadījās redzēt ļoti daudz nobeigušos zivju, kas peldēja pa upi. Izmantojot žurnālista tiesības, es pabiju ķīmiskās katastrofas vietā Baltkrievijā, bet nedaudz vēlāk domubiedri dabas aizsardzības darbā man parādīja arī milzīgo indīgo ķimikāliju apglabāšanas vietu pie pašas Latvijas robežas — Sarjankas upes krastā, kas ietek Daugavā.

Turklāt astoņdesmitajos gados, risinot pārtikas programmu, Latvijas varasvīri atļāva elektrozvejas ierīču pielietošanu Latgalē, no kā cieta ne tikai ezeri, bet arī seklā Daugava.

Man pašam ir nācies vērot, kā jaudīgie peldošie ģeneratori pārvērta upi par nedzīvu zonu. Valsts ierosmi vienprātīgi pārņēma elektrozvejnieki, pret kuriem bija ārkārtīgi grūti cīnīties. Atbilstoši ziņām, ko es saņēmu, pagājušajā vasarā uz Daugavas augšpus Krās-lavas trīs reizes tika pielietota elektrozveja.

Astoņdesmito gadu beigās mani ievēlēja par rajona dabas aizsardzības biedrības priekšsēdētāju. Toreiz arī izdevās pieņemt rīkojumu par motorlaivu izmantošanas aizliegumu dabas parka “Daugavas loki” teritorijā, kas bija spēkā vairāk nekā desmit gadu, taču pēdējā laikā tas zaudēja spēku.

Par ignorējošu attieksmi pret dabu agri vai vēlu pienāk atmaksas brīdis. Agrākās nelaimes nekalpoja par pēdējo zvanu. 23. martā mēs kļuvām par ekoloģiskās nelaimes lieciniekiem, kad Daugavas ūdeņos iekļuva vairākas tonnas naftas produktu. Tajā laikā, kad kaimiņvalstu varas iestādes mēģināja mazināt ķīmiskās katastrofas apmērus, caur Krāslavu naftas produkti nepārtrauktā straumē turpināja plūst vairākas dienas. No visbriesmīgākajām sekām upi paglāba tikai ļoti augstais palu ūdeņu līmenis. Citā gadalaikā naftas vada pārrāvums zem četrdesmit piecu atmosfēru spiediena nodarītu milzīgu ļaunumu upes florai un faunai. Taču Latvijas upju karaliene kārtējo reizi izturēja alkatīgo cilvēku izdarības.

Noskūpstīt... līdaku

Tā mēs arī dzīvojam. Kļuvuši par Eiropas Savienības pilsoņiem, Latvijas iedzīvotāji nesteidzas mainīt savu patērētāju attieksmi pret apkārtējo vidi. Motorzāģiem kaucot, turpinās mežu iznīcināšana, no tūkstošiem malu zvejas tīklu, kas tiek piedāvāti ik uz katra stūra par grašiem, cietusi kādreizējā mūsu neskaitāmi daudzo ezeru zemes zilās druvas produktivitāte. Mūsu Krāslavas rajonā ir ap trim simtiem dabisko ūdenstilpju, bet saldūdens zivis praktiski nav iespējams nopirkt. Izņemot cenas ziņā dārgās karpas. Visi zivkopības pasākumi, kas tiek izstrādāti publiskajiem ezeriem, zaudē nozīmi malu zvejnieku dēļ.

Jau kuro reizi, atgriežoties pie Daugavas tēmas, es nepārstāju brīnīties par dabas spēku visvarenību. Pēc Baltkrievijas naftas “dāvanas” pavasarī upe ne tikai attīrīja savus ūdeņus un krastus, bet arī atjaunoja mūžseno dzīves ritmu. Ar pirmajām siltajām dienām uz salām, tāpat kā agrāk, sāka ligzdot kaijas un pīles, savu nakts darbu ar kārkliem aizaugušajos krastos turpināja strādīgie bebri. Tikai nedzīvās savvaļas karpas krastmalas krūmos atgādināja par cilvēka varmācīgu izturēšanos pret dabu. Kad upes ūdeņi ieplūda vasaras gultnē, pienāca pirmās ziņas no gruntsmakšķerniekiem: cope ir. Respektīvi, Daugava dzīva!

Tagad pamēģināšu atbildēt uz sarežģīto jautājumu: kas ir mainījies upē pēdējos desmit gados? Manuprāt, akmeņainais dibens visā aizsargājamo “Daugavas loku” garumā glābj ūdens iemītniekus no makšķernieku amatieru spiediena, kas pēdējos gados sasniedzis neredzētu vērienu. Pagājušajā gadā trolingisti ar motorlaivām ārdījās tā, ka par klusu vietu uz upes brīvdienās nevarēja pat sapņot. Pilnīgi aizmirsuši par makšķernieka ētiku, gan Krāslavas, gan Daugavpils mototrolingisti pārvērta “Daugavas lokus” par ļoti trokšņainu ūdensceļu, kas nekādi nesaistās ar šī upes iecirkņa, kur saglabāta krāšņā senleja, rezervāta statusu. Vietējiem makšķerniekiem ir labi zināms, ka mūsu apstākļos samu nārsts notiek jūnija pirmajā dekādē. Taču, kā parādīja pēdējie divi gadi, tieši jūnijā masveidā no motorlaivām, kas saceļ lielu troksni, tiek medīti upes giganti, kas, manuprāt, stipri grauj dabiskos upes resursus. L. Sabaņejevs rakstīja, ka samu pāri dzīvo lielā draudzībā un, sastopot vienu, noteikti tuvumā var atrast otru. Turklāt mātīte un tēviņš neatstāj nārsta vietu līdz tam laikam, kamēr izšķiļas visi mazuļi un turpmāk apsargā ikrus no sīkzivīm, kas ir kāras uz tiem.

Pamatojoties uz iepriekš teikto, lai saglabātu samu populāciju Daugavas augštecē, trolingu no laivām vajadzētu atļaut ne agrāk par 20. jūliju. Cik ilgi tiks kaitēts dabai cilvēka barbariskas attieksmes dēļ?

Manas jaunības gados smilšainajās vietās bija kā nosēts ar grunduļiem, kas sasniedza 15 centimetru garumu. Tagad šo zivju bari, kas kļuvušas par upes ūdens tīrības indikatoru, sarukuši un arī īpatņu garums samazinājies par labu trešdaļu. Gandrīz nemaz nav palicis balto sapalu, ar kuriem kādreiz bija slavena upe, un arī ālantu noķeršana kļuvusi par lielu retumu. Nekādi nevaru atrast atbildi uz jautājumu: kāpēc pirms pusgadsimta asaru Daugavā bija ka biezs, bet tagad noķert tos ar makšķeri vai spiningu izdodas tikai laimīgajiem. Beidzot savas skumjās pārdomas, gribu vērsties pie vairāku tūkstošu makšķernieku pulka. Piekrītiet man, draugi: katrā no mums mājo azartiska ieguvēja gars. Taču Daugavas resursi nav neizsmeļami. Ja mēs jau šodien nemainīsim savu patērētāju attieksmi pret dabu, tad nākotnē savairosies pundurzivis, kuru cope nesagādās īstu gandarījumu. Tad mācīsimies skūpstīt un laist atpakaļ dzimtajā stihijā līdaciņas un samēnus, kas nav sasnieguši noteikto pusmetra garumu. To darīt liek ne tikai civilizētās Eiropas Savienības pilsoņa pienākums, bet arī pazīstamā tautas gudrība: “Necērt zaru, uz kura sēdi.”

Aleksejs GONČAROVS