Ar mūsdienīgu pieeju dzīvei

Inetas dzīves ceļš veidojies līkločiem. Viņas dzimtā puse ir Preiļi, bet vecāki vairākkārt mainīja dzīvesvietu, un Ineta padzīvojusi gan Andrupenē, gan Jaunaglonā, gan Aglonā, gan Aulejā un visbeidzot nonākusi Dagdā, kur nodibinājusi ģimeni. Jaunā sieviete ļoti labi pārvalda latgaliešu valodu, jo tajā visu laiku runāts mājās. Savukārt grūtības ir ar krievu valodas zināšanām, jo šo valodu mājās tikpat kā nedzirdēja, un skolas gados to nemācīja. Vienīgie viņas krievu valodas skolotāji bija brālēni, ar kuriem bērnībā bieži spēlējās. Pašreizējais krievu valodas zināšanu līmenis bija iemesls tam, ka viņa bezmaz atteicās no darba piedāvājuma bibliotēkā.

Ineta: “Strādājot veikalā, es padzirdēju, ka bibliotēkā ir brīva štata vienība, un kolēģi mani mudināja painteresēties. Lai gan bibliotekāres profesija man šķita pilnīgi sveša un nebija ne jausmas, kā tiek organizēts darbs šajā iestādē, tomēr grāmata ir mana mīlestība kopš agras bērnības — tas deva drosmi. Gāju pie domes priekšsēdētāja, runāju ar viņu, tikos ar bibliotēkas vadītāju. Viņu attieksme bija atbalstoša, tiesa, man bija nepieciešams iegūt profesijai atbilstošu izglītību. Tā man nešķita liela problēma, jo jau gadu studēju Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē psiholoģiju. Fakultāti nācās nomainīt. Par lielāku problēmu uzskatīju savas krievu valodas zināšanas. Dagdas vidusskolā mācījos vācu un angļu valodu, kuras labi padevās. Krieviski runāt un rakstīt iemācījos pašmācības ceļā, bet man gribējās, lai viss ir perfekti. Jau gribēju atteikties no darba piedāvājuma, bet tad sapurināja kolēģes veikalā. Riskēju un iestājos darbā, tagad necik nenožēloju.”

Savas dzimtas kokā Ineta nezina nevienu bibliotekāri, bet viņai vienmēr patika lasīt. 12. klasē viņai bija drūms noskaņojums un lieli pārdzīvojumi, jo vajadzēja izlemt, kādu profesiju apgūt un kurp doties mācīties. Praktiski visi klasesbiedri sen bija izdarījuši šo izvēli, vienīgi Ineta, neskatoties uz labajām sekmēm, mocījās pārdzīvojumos, jo nekādi nesaprata, kas ir viņas aicinājums. Kāds viņai ieteica apgūt psihologa profesiju, jauniete nolēma pamēģināt, lai gan juta, ka strādāt par psihologu nav viņas aicinājums.

“Tikai, jau strādājot Dagdas bibliotēkā, es atcerējos kādu zīmīgu savas dzīves notikumu,” turpina Ineta. “Kad dzīvoju Aulejā un mācījos trešajā klasītē, es bieži gāju uz bibliotēku. Ziemā bibliotēkas telpas bija ļoti vēsas, man sala rokas, bet, neskatoties uz neērtībām, es tur stāvēju pie grāmatu plauktiem un meklēju savu grāmatu, kuru lasīju turpat vai nesu uz mājām. Tagad brīnos, kā man agrāk “nepieleca”, ka mana īstā vieta ir bibliotēkā!”

Ineta noteikti nav spontānas rīcības jauniete, savā būtībā klusa un mierīga, taču tāda, kurai patīk uzturēties sabiedrībā. Jaunajā darbavietā viņai ir tik ļoti vajadzīgā personiskā saskarsme ar cilvēkiem, turklāt šeit nenāk lielas ļaužu masas, kas manu sarunbiedreni noteikti nesajūsminātu. Darbs ar lielām ļaužu masām, piemēram, lekciju lasīšana auditorijā, viņai būtu kā sods. Jaunā sieviete šobrīd ir pārliecināta, ka pamatdarbs viņai noteikti būs bibliotēkā, un neplāno mainīt to pret citu. Turklāt šeit viņa jūt kolektīva atbalstu, bibliotēkas vadītāja ir lielisks cilvēks, ļoti atsaucīga, palīdz un izskaidro visu, ko vajag.

Ineta: “Es arī negribētu darbu lielā bibliotēkā, kur katrs dara kādu vienu operāciju. Tur valda lielāka atsvešinātība starp cilvēkiem. Te viss ir cieši kopā: gan no-vadpētniecība, gan grāmatas, gan lasītāji, gan citi bibliotēkas lietotāji. Man nepatīk monotons darbs, man vajag daudzveidību. Kad saņemam jaunas grāmatas, sirds burtiski kūst. Pašai pirkt dārgi, lai gan cenšos pa kādai iegādāties, kad ir atlaides.”

Papildus piepelnīties gan gribētu — jaunām ģimenēm ir lieli izdevumi. Inetas un Alda ģimenē aug meitiņa Džastina, kurai decembrī apritēs divi gadiņi. Starp citu, vecāki vārdu bērnam sameklēja internetā jaunajā kalendārā. Tā kā valstu robežas ir vaļā, tad mūsdienīgās paaudzes vecākiem bijusi vēlme atrast tādu vārdu savam bērnam, kas vienlīdz labskanīgs būtu gan Latvijā, gan ārzemēs. Lai izaugot bērnam nebūtu nekādu kompleksu, braucot uz ārzemēm, jo vārds daudz nozīmē cilvēka dzīvē. Tradicionālie latviešu vārdi šķituši ļoti vecmodīgi. Sarunbiedre grib, lai meita izaug par sabiedrisku cilvēku, ir atraisīta un brīva. Šī vēlēšanās pastiprināta ar faktu, ka Ineta pati ir klusas dabas un komunicēšanās viņai sagādā grūtības. Vecāki grib, lai meita būtu mērķtiecīga un droši ietu savu ceļu, panāktu to, ko grib. Mūsdienās cilvēki ir ļoti nežēlīgi, ja klusēsi, necīnīsies, tevi samīs un neliksies zinis. Tāpēc ir jāiemācās pastāvēt par sevi. Profesijas ziņā ir tikai viena vēlme — lai darbs patiktu. Pēc Inetas domām, nekāda nauda nevar atsvērt prieku un gandarījumu par darbu, ko dari. Jā, nauda ir svarīga, jo jāiekārto sava dzīve, bet, kad darbs nepatīk, kad mosties ar domu “atkal tas stulbais darbs” un vakarā nevari atslēgties, lai pievērstos ģimenei, tad kāda jēga naudai?

Šobrīd mazo Džastinu pieskata vīramāte, jaunā māmiņa nespēja ilgāk par gadu nosēdēt mājās, gribējās sabiedrībā. Arī nauda noderēs. Lai gan ar malku apkurināms trīsistabu dzīvoklis ir ērts, bet jaunajiem gribētos savu māju. Tiesa, pašreizējā situācijā ņemt kredītu nav prāta darbs. Uz valdības aicinājumiem laist pasaulē vairāk bērnu Ineta skatās skeptiski. Laba doma, bet vai kāds ir parēķinājis, kādu naudu ģimenei jāpelna, lai visus izaudzinātu un izskolotu?

“Mums ir jāmaksā agrāk ņemtais kredīts, tālab dzīvojam no algas līdz algai,” neslēpj Ineta. “Bet pats galvenais, ka ir mīlošs vīrs un meitiņa. Šobrīd man pietiek ar to. Plāni ir plāni, bet pats svarīgākais cilvēkam ir sirdsmiers.”

Ar savu vīru Ineta pazīstama kopš vidusskolas gadiem, bet apprecējās tikai tad, kad jau gadu bija nomācījusies augstskolā. Viņa ļoti rūpīgi pārdomā katru savu soli, lēmumus pieņem apdomīgi, jo viņai vajag just pamatu zem kājām. Viņai arī nepieciešams ilgāks laiks, lai dziļāk iepazītu cilvēku. Tas, ka dzīvesbiedrs strādā ceļu policijā, Inetai tā arī nav ļāvis atbrīvoties no bailēm pie stūres, ieraugot ceļu policistus dežurējam ielās un uz ceļiem.

“Man patīk braukt pie stūres, esmu ieguvusi autovadītājas tiesības,” stāsta Ineta. “Par to ir liels gandarījums, jo pat ne katrs vīrietis spēj nokārtot šos eksāmenus. Lai gan vienmēr esmu piesprādzējusies, atļauto braukšanas ātrumu nepārkāpju, mašīna pilnīgā tehniskā kārtībā, bet, pamanot ceļu policistu, bailes vienalga klāt. Cik stiprs tau-tā tomēr stereotips, ka policists par varītēm grib sodīt autovadītāju, lai gan tā tas nav. Ne jau policistiem vajadzīgs, lai cilvēki lieto tās jostas, atstarotājus, viņi to pieprasa mūsu pašu labā. Brīnos, kā cilvēki to nesaprot?”

Kad Inetai gadās smagi brīži, viņai palīdz grāmatu lasīšana, sevišķi par psiholoģijas tēmu. Tādās reizēs palīdz mūzikas klausīšanās. Viņa ir estrādes mūzikas piekritēja, nevis klasiskās. Jaunā bibliotekāre ir izteikti praktisks cilvēks. Ikdienā ģērbjas tā, lai nekas netraucētu, nekā lieka. Savukārt uz ballēm patīk uzposties, taču nekad nepārspīlē ar kosmētiku. Viņai ir vairāki hobiji: dejas (savulaik dejoja TDA “Dagda”), floristika (patīk veidot ziedu kompozīcijas, pušķus), adīšana (mācās no žurnāliem, arī krustmāte labi ada), izšūšana. Necieš tamborēt. Vēlētos apmeklēt nopietna līmeņa floristikas kursus, kā arī grib piepildīt bērnības sapni. Pēc devītās klases jauniete gribēja mācīties par šuvēju, bet uz arodskolu vecāki nepalaida. Sapnis iemācāties šūt arvien nav izplēnējis, taču tagad to gribētu realizēt hobija, nevis profesijas līmenī.

Juris ROGA