Par māju slepkavu un cilvēku līdzcietību

Uznāca pirmais sals, uzsniga sniegs. Mirušajā mājā Artilērijas ielā 3 sesto reizi bez siltuma, ūdens un elektrības gatavojās pārciest ziemu nelaimē nokļuvusī sieviete. Vecums (69 gadi) liecina pats par sevi. Izlasījuši rakstu “Mājas slepkavas pēdējais upuris”, sociālie darbinieki izpildīja manu lūgumu un baismīgajā dzīvoklī apmeklēja aizmirsto cilvēku. Taču tas neko neizmainīja, un žēlsirdīgā sieviete Olga Seļutina turpināja zvanīt redakcijai un lūgt palīdzību pēdējā instancē. Man nācās uz dienu mainīt profesiju un iejusties sociālā darbinieka lomā sabiedriskā kārtā.

... 7. novembrī paredzētajā laikā redakcijā ieradās Olga Seļutina un Vanda Grehova. Pirms tam ierēdņi centās iegalvot man, ka Grehovai vairākkārt esot piedāvāta palīdzība, no kuras viņa atteikusies. Turpretim pati Vanda pastāstīja, ka pirmo reizi šajā šausmīgajā dzīvoklī sociālo darbinieci viņa esot ieraudzījusi tikai pēc raksta zem rubrikas “Aizmirstie cilvēki” publikācijas. Viņa pastāstīja, ka solīda izskata sieviete, līdzīga Vairai Cauņai, pastāvējusi pāris minūtes šajā dzīvoklī, sacīja: “Meklējiet dzīvokli pati.”

No sarunas redakcijā noskaidrojās, ka Vanda Grehova tagad gribētu dabūt sociālo gultu Dagdā, kur atrodas viņas dēls, pirmās grupas invalīds. Tālāk es zināju, ko darīt. Trijatā mēs devāmies pie Krāslavas rajona sociālā darba koordinētājas Olgas Muštavinskas, kura ļoti uzmanīgi uzklausīja Vandu Grehovu. Manā klātbūtnē viņa piezvanīja uz Dagdu. Telefonsarunā noskaidrojās, ka brīva vieta būs pēc mēneša. Pilnīgi saprotams, ka mums negribējās, lai sieviete mēnesi mitinātos saltajā dzīvoklī. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņas dzīvokli vairākkārt aplaupīja. Mēs sākām meklēt variantus. Atcerējāmies par Sarkanā Krusta realizēto projektu — sociālo labiekārtoto dzīvokli Izvaltas ielā, kas paredzēts trim ģimenēm un kuru Sarkanais Krusts pirms gada nodevis domei. Kad Olga Muštavinska, kura ir Sarkanā Krusta rajona komitejas priekšsēdētāja, piezvanīja Inetai Celitānei ar lūgumu iekārtot tajā uz mēnesi veco sievieti, negaidot noskaidrojās, ka sociālajā dzīvoklī vēl nemaz nav iemitināti īrnieki, taču tas nav domāts tādiem kā Grehova. Es nekad nebiju redzējis Olgu tik apjukušu. Kā jau Sarkanā Krusta komitejas loceklis, uzgriezu sociālā dienesta tālruņa numuru. Tā nu sagadījās, ka nākamajās divās dienās neatliekamās problēmas risināšanā iesaistījās domes speciālisti P. Jacina, V. Cauņa, I. Celitāne un psiholoģe A. Staņeviča. Taču te Vanda Grehova izrādīja savu ietiepīgo raksturu, vēlēdamās doties uz Dagdu tikai pēc savas dzimšanas dienas atzīmēšanas.

Tā kā publikācija par aizmirsto cilvēku izraisīja rezonansi, es palūdzu trīs autoritatīvus krāslaviešus izteikt savu viedokli par šo problēmu.

Edmunds Gekišs, Krāslavas novada pensionāru biedrības priekšsēdētājs: “Atmiņā palikusi Bauskas pilsētas sociālā dienesta vadītājas rudens uzstāšanās TV programmā “Province”. To kā sarkans pavediens caurvija doma: “Galvenais mūsu dienesta darbā ir atrast pieeju katram cil-vēkam, kuram nepieciešama palīdzība. Vissvarīgākais ir paust līdzcietību, pēc tam noskaidrot radušos grūtību cēloņus un, protams, cik vien to atļauj iespējas, palīdzēt. Lūk, kāpēc sociālā dienesta štatos ir psihologi.”

Publikācijā “Mājas slepkavas pēdējais upuris” atainotā problēma man ir labi zināma. Par tās sievietes traģisko likteni pirms gada man pastāstīja Olga Seļutina. Tas bija pirms ziemas sākuma, tāpēc es nekavējoties vērsos sociālajā dienestā un tur saņēmu vienaldzīgu atbildi: “Viņa ir alkoholiķe.”

Saprotot situāciju, mūsu biedrība pastāvīgi noskaidro vientuļos cilvēkus, kuriem nepieciešama citu palīdzība. Uz mūsu aicinājumu atsaucās līdzcietīgi cilvēki, vienkārši kaimiņi un tāli radi, ar kuru palīdzību mēs uzzinājām desmitiem aizmirsto cilvēku vārdu. Pagājušā gada Ziemassvētkos mūsu aktīvisti apciemoja visus un ne tikai morāli atbalstīja viņus, bet arī pasniedza ļoti pieticīgas dāvanas.

Tajā pašā laikā sociālā dienesta darbinieki vērsās ar sūdzību domē, ka, lūk, pensionāru biedrības aicinājums radījis viņiem papildu darbu. Izskanēja frāze, ka sociālā dienesta aparāts strādā saskaņā ar likumu. Lūk, arī iznāk, ka cilvēciska līdzcietība neietilpst Krāslavas ierēdņu amata instrukcijās. Nosodīt cilvēku, apzīmogot viņu ir daudz vienkāršāk nekā izrādīt elementāru cilvēcisku iejūtību nelaimē nokļuvušajam.”

Valentīna Gekiša, žēlsirdības biedrības “Caritas” vadītāja: “Zinu daudz adrešu, kur mitinās aizmirsti cilvēki, taču Vandas Grehovas liktenis mani šausmina. Šīs satraucošais fakts nedara godu sociālā dienesta darbiniekiem. Arī man pašai ne reizi vien nācās saskarties ar to cilvēku neizskaidrojamo vienaldzību, kuru amata pienākums ir palīdzēt cilvēkiem.

Pērnruden pensionāru sapulcē pie slimnīcas ēkas es pajautāju Vairai Cauņai: “Kāpēc jūs neapkalpojat pirmās grupas invalīdu, bijušo “afgāni” Pēteri Suveizdu?” Izskanēja atbilde: “Mēs domājam.” Nesaprotamai domāšanai bija nepieciešami mēneši, un tikai pavisam nesen Pēteris saņēma tik ļoti vajadzīgo palīdzību.

Otrs piemērs par to pašu tēmu. Pilsētā dzīvo kara veterāne Ludmila Kazadajeva. 85 gadus vecai, slimai sievietei nepieciešama kopšana, viņa gribētu tikt pansionātā, taču sociālajā dienestā saka, ka viņai esot maz-dēls, taču viņš pastāvīgi strādā ārzemēs. Tas nozīmē, ka saskaņā ar instrukciju palīdzība nav paredzēta. Es biju spiesta meklēt palīdzību Krievijas konsulātā, par ko darīju zināmu mēram. Pēdējā cerība tagad ir uz palīdzību no Daugavpils.

Sāpīgi par to runāt, taču Krāslavai nav raksturīgs cilvēciskums. Pirms pāris gadiem mūsu “Caritas” palīdzēja aizvest Ņinu Griņko uz Daugavpili uz medicīnisko komisiju. Slimai sievietei, kura ir pirmās grupas invalīde, radās papildu atvieglojumi un pielikums pensijai. Kāpēc tādu palīdzību nesniedza sociālā dienesta štata darbinieki? Kuriem ir vairāk iespēju? Realitāte ir tāda, ka mūsu vidū dzīvo trūkumā nonākušie, radu aizmirstie cilvēki. Manuprāt, tādi nelaimīgie ir tiesīgi cerēt arī uz līdzcietību un palīdzību, pat ja pastāvošās instrukcijas to neparedz.

Pirms pāris gadiem pensionāre vecumā virs 70 gadiem salauza kāju, viņai bija vajadzīga kopšana, un atkal “instrukcija to neparedz”: Jevģēnijai Čerpinskai ir dēls Daugavpilī, bet viņam desmit bērnu. Nācās mūsu nabadzīgajai biedrībai algot kopēju. Cik rei-žu mēs ziņojām sociālajam dienestam nelaimē nokļuvušo adreses un vairākkārt dzirdējām: “Palīdziet paši.” Ko mēs arī darām. Ja nu sociālie ierēdņi saņemtu algu atbilstoši padarītajam darbam...”

Olga Muštavinska: “Ļoti žēl, ka raksts “Mājas slepkavas pēdējais upuris” izraisīja diskusiju par tēmu: kam taisnība un kas vainīgs. Problēmas būtība ir citur: situācijā, kādos nokļuvuši vientuļi un veci cilvēki. Atzīsimies godīgi: mēs cenšamies šo problēmu nepamanīt. Vienkārši esam samierinājušies ar situāciju, ka parādījusies jauna cilvēku kategorija — bezpajumtnieki, un mēs raugāmies uz viņiem kā uz kaut ko neizbēgamu un abstraktu. Turklāt mēģinām rast attaisnojumu savai bezspēcībai. Bet kā tad ir patiesībā? Tā vietā, lai paustu sašutumu, gluži otrādi, izsakāt pārmetumus žurnālistiem. Ar savu vienaldzību jūs paši dodat mums iespēju būt tādiem. Pastāvīgi jārunā par morāles jautājumiem, jāturpina risināt tēmu par aizmirstiem cilvēkiem. Skaļāk runājiet par sabiedrības cietsirdību un konkrētu sociālo dienestu ne-izdarībām. Jūs taču esat ceturtā vara. Dusmoties un paust sašutumu vajag, taču tas jādara lietas labā!”

Redakcija saņēma arī kolektīvo vēstuli no Artilērijas ielas 1. un 5. mājas iemītniekiem. Viņi pauž sašutumu par to, ka māja, kas sakropļojusi daudzu cilvēku likteņus, arī tagad turpina apdraudēt kaimiņmāju iedzīvotājus. Tur arī tagad pulcējas šau-bīgas kompānijas, pastāvīgi tiek dauzīti logi, izceļas ugunsgrēki. “Lūdzam redakciju palīdzēt mums ieviest kārtību šīs mājas teritorijā un palīdzēt Vandai Grehovai — šausmīgās mājas pēdējai iemītniecei,” ar tādiem vārdiem beidzas vēstule.

Aleksejs GONČAROVS