No paaudzes paaudzē

Lielā gadu bagāža nav traucējusi skolotājai arī šobaltdien būt mundrai un lieliski izskatīties. Tieši tādu, dzīvē krietni jaunāku, nekā pēc pases datiem, Annu sastapām jubilejas dienas priekšpusdienā, kad mājās pilnā sparā ritēja gatavošanās dzimšanas dienas svinībām.

Īsi pirms “Ezerzemes” žurnālistu vizītes pie pensionāres viesojās pagasta padomes priekšsēdētāja Ērika Gabrusāne, kura jubilārei pašvaldības vārdā pasniedza puķes ar atklātni. Starp citu, Anna ļoti augstu vērtē pagasta priekšsēdētājas organizatoriskās spējas un viņas vadītās pašvaldības veikumu iedzīvotāju labā. Neapšaubāmi ir patīkami saņemt šādus pateicības vārdus no skolotājas mutes, kura dzīvē sev nekad nedeva nekādas atlaides un kā sevi mīlēja savus audzēkņus, kuru dēļ pašaizliedzīgi strādāja.

Skolas gadi

Annas bērnība un agrā jaunība pagāja aptuveni kilometru no Robežniekiem — Kazinovā. Dažas no spilgtākajām atmiņām ir dziļi bērnišķīgu pieskaņu. Anna atcerējās, ka mašīna tajā laikā bija liels retums. Pēc lietus smiltīs palika riepu nospiedumi, kas bērnus pievilka kā magnēts. Anna ar māsu ikreiz skrēja pētīt šos skaistos rakstus uz ceļa. Varbūt tālab viņai spilgtā atmiņa arī tas, ar kādu milzīgu nepacietību ļaudis gaidījuši valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa vizīti.

Pustiņas septiņgadīgā skolā, kuru Anna pabeidza, nospēlēja galveno lomu profesijas izvēlē. Tagadējai lauku jaunatnei ir ļoti grūti iedomāties, ka viņu ierastajā dzīves telpā savulaik nebija televīzijas, datoru, interneta, mobilo tālruņu. Skolēni faktiski nepazina nekādas citas profesijas, izņemot to vienu, kas visu laiku bija acu priekšā — skolotāja profesiju. Annai skolotāji šķita sevišķi mīļi, pedagogu darbs jaunajai meitenei tik ļoti iepatikās, ka viņa nolēma kļūt par sākumskolas skolotāju, jo patika tieši mazie bērni, kuri uzsāk mācības 1. klasē. Patika ar paklausību, ar to, ka vēl nav iemācījušies melot un burtiski skatās mutē skolotājam, kad viņš ienāk klasē. Savā izvēlē Anna nekļūdījās ne par mata tiesu: visu aktīvā darba mūžu, kas izstiepās trīs gadu desmitu garumā, viņai bija labas attiecības ar skolēniem, kuri no sirds mīlēja savu skolotāju, un viņa ļoti mīlēja savus audzēkņus.

Profesija

Skolotājas profesiju Anna uzsāka apgūt Daugavpilī, bet apstākļi dzīvē iegrozījās tā, ka mācības nācās pabeigt Rēzeknē. Patstāvīgās darba gaitas sākās tolaik vēl Viļānu rajona Zirkavas septiņgadīgajā skolā. Jau no pirmajām darba dienām izveidojās labs kontakts ar bērniem. Mācoties par skolotāju, Anna bija apguvusi leļļu pagatavošanas tehnoloģiju. Šīs iemaņas uzreiz lika lietā savā pirmajā darbavietā un organizēja leļļu teātri, ar kuru uzstājās pa visu rajonu.

“Lelles izgatavojām visi kopā: bērni vecāki un es,” atceras Anna. “Ļoti garš process. Sākumā no plastilīna lipina formu, tad aplīmē ar avīžpapīru, šo to vajag arī pieslīpēt, pēc tam nokrāsot un ļaut izžūt. Lellēm šuvām kostīmus, tad tās bērni uzģērba uz pirkstiem un paši rādīja iestudētās pasakas. Spēlēja bērni, es tikai vadīju. Vecāki bija ļoti atsaucīgi, piedalījās visos pasākumos, kad vien vajadzēja, nāca palīgā. Tie bija skaisti gadi.”

Ceļš uz mājām

Annas vecāki slimoja, tāpēc meita meklēja vietu tuvāk mājām, atrada to Kalniešu vidusskolā, kur nostrādāja divus gadus. Kad viņas mammai uztaisīja nopietnu nieru operāciju, meita atgriezās dzimtajā pusē un uzsāka strādāt Robežnieku astoņgadīgajā skolā, kurai palika uzticīga līdz pat pensijas gadiem. Jau pirmajā darba gadā apprecējās ar vienu no jaunajiem pedagogiem — par Annas izredzēto kļuva tās pašas skolas pedagogs Mečislavs Buko, kurš diemžēl jau ir aizsaulē — nomira pirms četriem gadiem.

Ģimene

Mūsu sarunu uz brīdi pārtrauca telefona zvans no Daugavpils — Annai piezvanīja meita, vēloties iepriecināt mammu un apsveikt viņu lielajā jubilejā. Kad telefona klausule bija nolikta vietā, saruna neviļus iegrozījās par bērniem, mazbērniem. Annai ar Mečislavu piedzima divi bērni: meita Eiženija ir ārste, Daugavpils infekciju slimnīcas vadītāja, bet dēls Žans —zemnieks-fermeris Robežniekos. Bērnu vārdiem nav nekāda sakara ar francūžiem, kā pirmajā brīdī kāds var nodomāt.

“Meitu par Eiženiju nosaucām pēc vīra vēlēšanās,” stāstījumu turpina jubilāre. “Pēc dažiem gadiem sevi pieteica otrs bērns. Kad braucu uz dzemdību namu, vēl nezinājām, kā viņu nosauksim. Kad skolotāji mazajai Eiženijai jautāja, kā sauks tavu brālīti, viņa sacīja — Žans. Pie tā arī palikām, un sanāca, ka māsa iedeva vārdu brālim. Vispār esmu ļoti laimīga māte, jo abi bērni mani ļoti mīl, savā starpā sadzīvo draudzīgi, ir kārtīgi cilvēki bez kaitīgiem ieradumiem. Robežniekos dzīvo trīs jauki mazbērni, par kuriem pat “Ezerzemē” rakstīja. Vedekla gaida ceturto. Savukārt Eiženijas ģimenē izauga divas meitas. Jūlija jau apprecējusies, pabeidz studijas maģistrantūrā Rīgā, būs ekonomiste. Viņa ir ļoti gudra meitene, mācās uz 9 un 10 ballēm, nopelnīt 8 balles — tas viņai jau ir liels pārdzīvojums. Viņa atsitusies savā vectēvā, kurš bija stiprs fiziķis-matemātiķis, arī viņa zināšanas tika novērtētas tikai ar augstākajām ballēm. Pateicoties labajām sekmēm, mazmeitai nav jāmaksā par studijām, turklāt viņa saņem stipendiju. Patīkami, ka arī mazmeitas dzīvesbiedrs studē. Otra mazmeita, Vita, iet 12. klasē, arī ļoti čakla mācībās.”

Vecāki

Tāpat kā Anna, arī viņas bērni un mazbērni nebaidās darba un atbildības. Laikam te jārunā par iedzimtību — jubilāres bērnība nebija rožaina, jo kopā ar māsu Olgu nācās daudz strādāt, lai palīdzētu vecākiem apgādāt ģimeni. Turklāt tēvs bija kara invalīds, saņēma invaliditātes pensiju. Tiesa, pirmās Latvijas brīvvalsts gados kara invalīdi bija valstiskās uzmanības centrā. Anna atceras, ka Ziemassvētkos tēvu aicināja uz eglīti Daugavpilī, no kurienes viņš atgriezās ar bagātīgām dāvanām, piemēram, atveda mammai kažoku, Annai zābaciņus, arī māsai kaut ko noderīgu.

“Mani vecāki tolaik bija monopolveikala īpašnieki,” Anna gremdējas atmiņās. “Atceros, ka tāda veikala īpašniekiem bija jānopērk īpašu orderi, un varēja tirgot. Tēvam Rīgā dzīvoja māsa, tā to orderi viņam arī nopirka. Mūsu mājai bija ieeja no otras puses, tur tēvs izveidoja veikalu. Tajā laikā laukos nebija ne autobusu, ne mašīnu. Ziemā tēvs pie kaimiņiem nolīga zirgu pajūgus, brauca uz Krāslavu, no kurienes atveda šņabi, alu, limonādi, siļķes, ķilavas, šprotes, konfektes, barankas, tamlīdzīgu pārtiku, kas ilgāku laiku nebojājas. Māja bija pie ceļa, iepirkās gan ciemata iedzīvotāji, gan garāmbraucēji. Veikaliņš darbojās līdz pat padomju varas gadiem. Paralēli ģimene nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību. Padomju varas gados abas ar māsu gājām strādāt arī kolhozā, bet nekādu naudu nenopelnījām, strādājām par mītiskajām izpeļņas dienām.”

Salīdzinot Latvijas pirmās brīvvalsts gadus ar padomju varas laika sākumposmu, Anna izdara secinājumu, ka, komunistiem nākot pie varas, ļaudis sāka dzīvot sliktāk. Latvijas ekonomika daudzmaz atkopās tikai pēc vairākiem gadiem. Lai gan arī brīvvalstī visa bija maz, ģimene vienalga dzīvoja bagātāk, nekā pēc varas maiņas. Pirmie gadi bija ļoti smagi, bet Annas ģimene kaut kā tomēr izkūlās. Tēva māsa sūtīja paciņas no Rīgas, abas meitenes varēja pat ļoti skaisti ģērbties salīdzinājumā ar saviem vienaudžiem.

Pārmaiņas

Mūsdienās ļoti daudzi bērni var atļauties skaisti un moderni ģērbties. Daudzās ģimenēs ir personīgā automašīna, dators, mobilie tālruņi, digitālie fotoaparāti, mūsdienīga sadzīves tehnika. Vārdu sakot, pēdējo desmitgažu laikā notikušas milzīgas pārmaiņas, kas atstāja iespaidu arī uz skolu audzēkņiem. Lai gan bērniem ir radītas labas iespējas zināšanu apguvei, problēmu, šķiet, mazāk nav palicis.

“Manā laikā bērnu skolā bija daudz vairāk, tagad ļoti mazas klases,” stāsta Anna. “Iemesls acīmredzams — ciematos daudz vecu ļaužu, bet jaunatne aizbrauc projām. Var uzskatīt, ka mūspusē katras trešās-ceturtās mājas iemītnieku bērni dzīvo Īrijā, Anglijā vai citur pasaulē. Šeit jaunajiem nav ko darīt, pabeidz 9 klases un tiecas projām, vienalga uz kurieni. Arī maniem bērniem patiesībā te nav ko īsti darīt. Vedekla ir no Sevastopoles, latviešu valodu nezina tādā līmenī, lai varētu kvalitatīvi strādāt skolā. Kaut arī dēla ģimene nodarbojas ar lauksaimniecību, es neesmu pārliecināta, ka viņu bērni ies vecāku pēdās. Jau sapņo par aizbraukšanu un labu pelņu, jo ikviens grib dzīvot arvien labāk. Arī mēs savā laikā to gribējām.

Skolā bērni gan tajā laikā, gan tagad ir vienlīdz labi, bet — atšķirīgi. Toreiz es vai mani kolēģi pat iedomāties nevarējām, ka audzēknis kāda kaktā sūktu no pudeles kakliņa alkoholu... Bija reti gadījumi, kad pieķēra kādu huligānu, kurš, aiz stūra slēpjoties, smēķētu. Paralēli skolotājas darbam es strādāju ar bērniem internātā, pagarinātajā grupā un pasniedzu arī tēlotājmākslu, jo labi zīmēju. Kad mūsu ģimenē ienāca mazs bērns, nācās sadalīt laiku: vīrs strādāja skolā rīta pusē, es — pēcpusdienā. Internātā bija līdz 70 skolēniem, viņi tika izvietoti divās telpās, kurām durvis bija atvērtas. Faktiski skolotājs atradās vienā klasē, bet visi audzēkņi vienalga čakli strādāja, nebija nekādu ekscesu. Tā kā matemātiku vecākajām klasēm es nevarēju paskaidrot, tad sūtīju mājās pie vīra, viņš tiem izskaidroja, bērni atgriezās internātā un turpināja darbu. Arī ģērbās audzēkņi daudz pieticīgāk nekā tagadējie skolēni. Neatceros nevienu gadījumu, kad skolnieces būtu lietojušas kādu kosmētiku, būtu uzkrāsojušās. Neatceros, ka skolā rīkotu diskotēkas. Tagad viss ir citādi, bet bērni jau nav slikti. Es sacītu tā: kādas ģimenes — tādi bērni. Kur vecāki alkoholiķi, tur vairāk problēmu, kur vecāki mīl savu bērnus, pievērš viņiem uzmanību, tur to problēmu nav. Arī manā jaunībā laukos bija alkoholiķi, bet — tie bija atsevišķi gadījumi. Tajā laikā dzērājam vienkārši nebūtu ko ēst. Tas, kas tagad notiek, ir katastrofa valstiskā līmenī. Man ir ļoti sāpīgi redzēt, kā zēni, kuri tikko kā ieguvuši deviņgadīgo izglītību, skolas izlaidumā sāk dižoties ar cigareti rokā. Tobrīd viņi iedomājas sevi par pieaugušiem varoņiem, bet izskatās nožēlojami, un man par viņiem ir liels kauns. Agrāk skolēni savus skolotājus cienīja daudz vairāk nekā šodien es redzu. Nevis baidījās, bet — cienīja! Skolotājs lauku apvidū bija pats svarīgākais cilvēks! Mēs strādājām un neraudājām par samaksu. No pirmās algas, protams, apģērbos un sapucējos, bet nebija tā, lai naudas dēļ skolotāji sagrābtos stundas vai vēl ko. Mēs vairāk domājām par to, kā iemācīt bērniem saskatīt visu to jauko dzīvē, kas mums apkārt. Zināt, kad es pirmoreiz aizdomājos par algu? Kad kopā ar vīru sākām būvēt māju. Līdz tam, kā vairākas skolotāju ģimenes, dzīvojām istabiņās skolas otrajā stāvā. Bet reiz atbrauca komisija un lika atbrīvot skolu. Lūk, tad es sāku domāt par naudu, bet agrāk algas lielums neinteresēja.”

Vasarā daba, ziemā — medicīna

Buko pāris savu māju būvēja bez jelkādas pieredzes celtniecībā. Mācījās no kļūdām, bet apņēmīgi gāja uz priekšu. Kad virs galvas jau bija savs jumts, jaunajai ģimenei nācās sarūmēties ciešāk, jo Annas vīra vecāki bija palikuši veci un nespējīgi. Viņus no Skukiem pārveda uz jauno māju. Kad vīramāte nomira, Annai nācās atstāt iemīļoto darbu skolā, lai pieskatītu sirmgalvi. Šodien Anna apdzīvo paplašinātās mājas vienu galu, otrajā dzīvo dēla ģimene. Nākamajā dienā pēc jubilejas svinībām pensionāre devās uz Daugavpili pie meitas. Jokojot viņa saka: “Vasarā mani ārstē daba, ziemā — medicīna.” Ja nopietni, gribas padzīvot arī pie meitas, ziema ir piemērotākais gadalaiks, jo vasarā Annai patīk izmantot tās iespējas, ko piedāvā daba. Šoziem Daugavpilī viņu gaida kāds pienākums — Olga, kura ir slima un vientuļa, jo vīrs nomiris, bet meita Anglijā, ļoti lūdza, lai māsa ziemā padzīvotu pie viņas.

Dvēselei

Viens no Annas lielākajiem hobijiem ir dzejas rakstīšana. Pie tā nonāca pilnīgi nejauši, pateicoties mazbērnam Ārim, kuram tagad jau 10 gadu. Izrādās, Žans ar dzīvesbiedri savā ģimenē uztur dažu labu tradīciju. Viena no tādām ģimenes locekļu apdāvināšana Ziemassvētkos. Bet Ziemassvētku vecītis par dāvanu prasa noskaitīt dzejoli. Vecmāmiņa ilgi nevarēja sameklēt mazdēlam piemērotas dzejas rindiņas, līdz iešāvās prātā uzrakstīt tās pašai. Patiesi, vai tad Dievi dzeju raksta? Nē taču, tie ir tādi paši cilvēki, kā ikviens no mums. Nonākusi pie šāda secinājuma, Anna paņēma papīru un pildspalvu. Līdz šai dienai tapis aptuveni simts dzejoļu par dažādām tēmām un dažādiem notikumiem, bet visemocionālākais ir veltīts mīļajai bērnības sādžai — mazajai dzimteni, kur viss šķita kā paradīzē un par kuru krāšņākas un labākas vietas nav nekur.

Juris ROGA