Zemkopības ministra Mārtiņa Rozes ekspresintervija

— Zemkopības ministrija pievērš uzmanību ne tikai lieliem ražotājiem, bet arī nelielajiem saimniekiem. Kā zināms, Latgalē ir ļoti daudz ģimenes saimniecību līdz 20 hektāriem. Ja jau-ni cilvēki izlemj šo saimniecību pārņemt, tad ir paredzēta programma, kura drīz uzsāks darbu: būs atbalsts jaunajiem zemniekiem no Eiropas līdzekļiem. Tā ir viena iespēja. Otra ir censties sadarboties ar citām saimniecībām, veidot kooperatīvus, jo uz 20 hektāriem visu tehnikas komplektu nopirkt varbūt vēl varētu, bet atmaksāt visus kredītus būtu ļoti, ļoti apgrūtinoši. Trešā lieta, kas šeit Latgalē ļoti labi izplatās, un ne tikai šeit, ir netradicionālā lauksaimniecība, kur ir dažāda eksotika. Varbūt ne visi to var izmantot, bet lielai daļai tas varētu palīdzēt. Cilvēkiem patīk iegādāties dažādus krāšņumdzīvniekus, turēt tos, braukt ciemos, skatīties uz strausu ganāmpulku. Tas kat-ram pašam jāizlemj, kā attīstīt savu saimniecību.

Ja runājam par zemes nodokļa iespējamo paaugstināšanu neizmantotām lauksaimniecības zemēm, tad uzņēmēji, kuriem ir šī rūpe, lielākoties uztraucas par tiem lielajiem zemes gabaliem, kurus nopirkušie cilvēki paši uz vietas nedzīvo, bet kaut kur nodarbojas ar citu biznesu. Platības milzīgi lielas un netiek iesaistītas lauksaimnieciskajā apritē. Protams, mēs nevaram atstāt bez iztikas līdzekļiem nelielos saimniekus. Sagatavojot šo likumdošanas paketi, mūsu frakcija Saeimā noteikti ņems vērā šīs vēsturiski mantotās zemes, kur ģimene saimniekojusi gadu desmitiem un kur šīs platības ir, lai nodrošinātu savu iztikšanu. Nevar pilnīgi vienu mērauklu pielietot saimniekam, kuram ir 5-10-20 hektāri un īpašniekam, kuram ir vairāki tūkstoši hektāru.

— Zemnieku saimniecībām tuvāk Rīgai ir liels, plašs un ērts noieta tirgus galvaspilsētā. Ceļa izdevumi salīdzinoši niecīgi. Šķaunes zemniekiem noieta tirgus arī ir Rīgā, bet ceļa izdevumi ir diezgan iespaidīgi. Varbūt pastāv vai tiek plānots kāds kompensācijas mehānisms, jo ir grūti līdzvērtīgi konkurēt pie tik atšķirīgiem ceļa izdevumiem.

— Šeit liela loma ir sadarbībai un kooperācijai. Latgales reģionā ir Rēzekne un Daugavpils, attīstoties Krāslavai, arī šeit pieprasījums pieaugs. Mums svarīgi, lai attīstās ne tikai lauksaimniecība, bet arī lai aug kopējais attīstības līmenis, cilvēku pirktspēja un līdz ar to palielinās pieprasījums pēc lauksaimnieciskās produkcijas arī šeit, Latgalē. Tāpēc esmu pretinieks lielu līdzekļu ieguldīšanai centrā, ko sauc par Rīgu. Ir jābūt attīstības iespējai arī tālāk no Rīgas, lai arī šeit būtu laba ceļu infrastruktūra, kas arī samazinās ceļa izdevumus. Lai šeit būtu cilvēki, viņiem būtu darbs, labi ienākumi un varētu nopirkt uz vietas izaudzēto, kas pavērtu tālāku attīstības iespēju vietējiem ražotājiem. Ja runājam par ceļa izdevumu kompensācijām — tādas nav paredzētas.

— Kādā veidā to visu panākt šeit uz vietas?

— Ir atbalsts lauksaimniecībai, nelielai infrastruktūrai, un zemkopības ministrija noteikti skatīsies, lai pārējo ministriju plānos nopietni finansējumi būtu novirzīti jau lielākas infrastruktūras attīstībai ne tikai tuvāk lielajiem centriem, bet arī lauku pašvaldībās.

— Kāda ir reālā situācija linkopībā Latvijā kopumā un Latgales reģionā?

— Neraugoties uz to, ka no nacionālajām subsīdijām bijis procentuāli nopietns atbalsts linkopībai, šī nozare nav attīstījusies tik labi, kā gribētu, bet saglabājusies, pateicoties cilvēku entuziasmam. Domāju, ka tuvāko pāris gadu laikā uzsāksim principiāli jaunu attīstības posmu, tas saistīts gan ar šķirnēm, gan ar audzēšanas tehnoloģijām, gan ar pārstrādes tehnoloģijām. ZM faktiski jau nolēmusi veltīt līdzekļus pilotprojekta izstrādei, kas parādītu šīs nozares attīstības iespējas ne tikai Latgalē, bet arī citos Latvijas reģionos. Lai arī Latgale ir vienīgā vieta, kur saglabājusies linkopība, tomēr zemes šeit ne vienmēr piemērotas liniem, kas ir prasīga kultūra, tālab zemniekiem ir vēlme audzēt ne tikai linus kā šķiedrkultūru. Mazāk piemērotas zemes platībās būtu iespējams audzēt arī kaņepes, kuru pārstrādāšana un novākšana nav tik ļoti atkarīga no laika apstākļiem katrā konkrētajā gadā, kā liniem. Idejas ir gan zemniekiem, gan ministrijai, esmu pārliecināts, ka kopīgi mēs šo jauno, būtiski kvalitatīvo attīstības pakāpienu pieveiksim.

— Viena lieta ir kanārinjputniņš, pavisam cita — kādi eksotiski rāpuļi. Cilvēki taču iegādājas dažādus dzīvniekus, tur savās mājās. Vai ir kāda konkrēta atbildība šajā jomā, lai iedzīvotāji, kuri dzīvo līdzās, neciestu no šī hobija?

— Jā, protams ir. Šo dzīvnieku izplatību regulē ne tikai lauksaimniecības dzīvnieku turēšanas nosacījumi, bet arī starptautiskās konvekcijas, kuras atainotas Ministru kabineta noteikumos un saistītas ar reto dzīvnieku sugu izplatību. Līdzīgi nosacījumi, kā par bīstamajiem mājdzīvniekiem, ir par visiem pārējiem, kur ir paredzēta diezgan nopietna atbildība dzīvnieku īpašniekiem. Bet laikā, kad šie noteikumi tika izstrādāti, šis hobijs vēl nebija tik ļoti izplatīts. Mums nopietni jāpārskata ar pārējām atbildīgajām ministrijām, lai būtu iespējams turēt un audzēt šos dzīvniekus, bet tā, lai neciestu apkārtējie cilvēki. Pašlaik nav nekādu pazīmju, lai cilvēki daudzdzīvokļu namos justos nedroši, bet tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu situāciju analizēt un attīstīt šos noteikumus. Viss, ko Latvijā šajā jomā ieved, faktiski ir pakļauts nosacījumiem par starptautisko tirdzniecību ar savvaļas dzīvniekiem. Ja vien kāds nav nelegāli ko darījis, tad pašlaik nav pamata uztraukumam, jo šāda tirdzniecība ir pakļauta nopietnai kontrolei.

— Paldies par atbildēm!

Juris ROGA