Pasakainais ezers

Starp citu, šo nomaļo stūrīti pie pašas Baltkrievijas robežas sāka iekopt Ogorelovi seniori — Valērijs un Robertīne. Taču ģimenes apspriedē acīmredzot tika nolemts, ka saskaņā ar dokumentiem par zemnieku saimniecības īpašnieku kļūs dēls Dmitrijs. Formalitātes nav galvenais, svarīgs ir kas cits: lauku biznesā iesaistīti visi pieci: vecāki, dēls Andrejs un viņa brālis Dmitrijs ar dzīvesbiedri Jolitu. Bet mazā Samanta pārstāv jau trešo Ogorelovu paaudzi, kuri stabili kopj zemi un skaidri zina, ko ar to darīt.

OgoreloviZemnieku saimniecība konsekventi attīstās divos virzienos: tie ir aitkopība un tūrisms. Kad lietainā rudens dienā Dmitrijs atveda mani uz saviem īpašumiem aiz Varnavičiem, dzīve viensētā ritēja kā allaž, vienmērīgi. 105 aitas ganījās tīrumā, kas atgādināja lielu klajumu. Saimniecību “Stirnmeži” pilnīgi pamatoti var nosaukt par meža novadu: visus tīrumus ieskauj sili un bērzāji. Todien Valērijs ar dēlu Andreju jau ceturtās tūristu mājiņas būvē veica namdara darbus. Ja augs pieprasījums, tad jābūt arī attiecīgam piedāvājumam. Ar ko ir pievilcīga šī nomaļā puse tūristiem? Dmitrijs domā, ka galvenais ir krāšņā daba. Jabloņkas ezera ūdenī spoguļojas blakus augošie simtgadīgie koki. Vasarā te ir lieliskas vietas cienītājiem pabūt pie dabas krūts vienatnē. Visur teicamas zemeņu vietas, ir klajumi, kur zilgo mellenes, izcirtumos strauji aug avenāji, bet ap rudeni purvainajās vietās ienākas dzērvenes. Kas sakāms par sēņu vietām, tad to Varnaviču mežos ir atliku likām.

Privātais Jabloņkas ezers ir neliels, tikai apmēram pieci hektāri, taču ar zivju audzētāju Ogorelovu pūliņiem tas pilnīgi pamatoti pretendē uz mūsu rajona visproduktīvākā dabiskā ūdensbaseina nosaukumu. Lūk, kāpēc uz šejieni atklātā ūdens sezonā, bet reizēm arī ledstāves periodā labprāt brauc makšķernieki. Copmanis Jānis no Rīgas te ar vizuli noķēra 5,4 kg smagu līdaku un zemūdens medībās sašāva 6 kg smagu karpu. Plauži Jabloņkā nobaro-jas līdz 4 kg svaram, te bieži uz āķa uzķeras puskilogramu smagi asari. Turpinot mākslīgas apzivošanas eksperimentu, šogad dzidrajos ezera ūdeņos Ogorelovi ielaida 3000 zandartu mazuļu, tagad kārta foreļu mazuļiem. Karpu un karūsu makšķerēšanas cienītājiem ir dīķis, kurā tiek audzēti arī līdaku mazuļi, kas iegūti ikru mākslīgas apaugļošanas rezultātā pielāgotajos apstākļos. Starp citu, par galveno zivju audzētāju saimniecībā tiek uzskatīts tēvs, kuru jūs redzat attēlā kopā ar iespaidīgu izmēru karpu. Copmaņiem es pateikšu, ka Jabloņkas ezers, tāpat kā daudzi mūsu novada mazie ezeri, ir diezgan untumains. Te bieži gadās tā, ka līdakas atsakās no mākslīgās ēsmas, un tad var izmantot makšķerēšanas rīku ar dzīvu ēsmu. Arī asariem labāk patīk zivju mazuļi nekā metāla vai silikona ēsmas. Pēc zemūdens mednieku stāstījumiem Jabloņkā mīt metru garas līdakas un acīmredzot te jābūt arī ap desmit kilogramu smagām karpām.

Te ir īsta paradīze fotogrāfiem. Mednieki Ogorelovi ierīkoja pussalā zvēru barotavu. Tā ka fotogrāfs var bez grūtībām no medību torņa iemūžināt stirnas un, ja vien netrūks pacietības, ir izredzes ieraudzīt piesardzīgo mežakuili. Nemaz jau nerunājot par bebriem, kuri sen noskatījuši mežainos Jabloņkas ezera krastus.

Uzņēmīgais Dmitrijs pirmais mūsu rajonā piedāvāja tūristiem peintbolu. Nezinātājiem paskaidrošu, ka tas atgādina karaspēli, kurā cīnās divas komandas (pieci cilvēki katrā). Šim nolūkam mežā izveidots poligons ar tranšejām, ierakumiem, novērošanas torņiem un štābiem. Šaušana notiek ar automātisko ieroci, izmantojot krāsu lodes. Peintbola spēlētāja ekipējumu attēlā demonstrē pats Dmitrijs.

Tas, kurš kaut reizi apmeklēja šo romantisko stūrīti, cenšas te atgriezties. Sevišķi daudz cilvēku te pulcējas Līgosvētkos, Ziemassvētkos un Jaungada priekšvakarā. Tūristu mājiņā, kas paredzēta desmit vietām, vairākkārt tika svinēti jubilejas pasākumi. Tādās dienās noteikti tiek kurināta pirtiņa. Pierobežas zona nerada īpašas problēmas atbraucējiem, tikai līdzi jāņem pase. Viesmīlīgajā krastā neaizmirstamas dienas pavadīja ne tikai Latvijas tūristi, bet arī tālie viesi no Polijas, Vācijas, Izraēlas. Atvaļinājumu laikā “Stirnmežos” pārsvarā atpūšas ģimenes, pavadot te no divām līdz piecām dienām.

Nākamvasar te viesus uzņems vislielākā tūristu māja, kur noteikti būs sauna. Zinot, ka atpūtniekiem patīk pavadīt laiku vienatnē, Ogorelovi būvē namiņus krietnā attālumā citu no cita. Ezeram ir kopīga laivu piestātne, peldētava. Viesu mājas galvenā rozīnīte ir saimnieku viesmīlība, kuri zina, kā labāk izdabāt ciemiņiem.

Kas sakāms par saimniecības ražošanas specializāciju, tad Ogorelovi ir pārliecināti, ka vietējos apstākļos tieši aitkopība var kļūt par rentablu nozari. Nav izslēgts, ka tumšgalvas aitu šķirnes ganāmpulks tiks divkāršots un pat trīskāršots. Tāds jau ir zemnieku liktenis: ja gribi izdzīvot, tev jāattīstās, ko Ogorelovi arī dara.

Aleksejs GONČAROVS