Ar sāpošu sirdi...

Kolhozu un sovhozu reformēšanas par paju sabiedrībām ar tālāku to likvidāciju iedzina postā neskaitāmas ģimenes. Savu vietu jaunajā sociāli ekonomiskajā formācijā atrada retais laucinieks. Vairākums vienkārši nebija gatavi uzņemties atbildību pašam par sevi un ģimeni, jo bija raduši pildīt pavēles. Biznesa ābeci padomju laika vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs viņiem neviens nemācīja...

..Telefona zvans visbiežāk ieskanas negaidīti, bet ne katrs pārsteidz. Šoreiz piezvanīja kāds paziņa, kurš uzaicināja ciemos uz lauku viensētu divu pagastu centrus savienojošā ceļa malā. Vīrietis solīja pastāstīt interesantas lietas par dzīvošanu un izdzīvošanu. Viņa īsto vārdu paturēšu noslēpumā, jo tikšanās klātienē sagādāja kādu nepatīkamu pārstei-gumu, tāpēc personāliju un vietas konkretizēšana varētu kaitēt kādam jaunam augošam cilvēciņam, kuram visi dzīves jaukumi, prieki un arī grūtības vēl priekšā.

Ceļu uz saimnieka mājām parādīja viņa draugs, acīmredzot pudeles brālis, kurš jau bija krietnā kunga dūšā. Arī pats saimnieks izrādījās dzēris, bet — gods kam gods — virtuve bija sakopta, galds un ķeblīši tīri. Bija skaidrs, ka viesus no avīzes gaidīja, bet, tā kā tie kavējās, sirds laikam bija tik bēdu pilna, ka nenocietās un ņēma uz krūts. Varbūt nejaušība, sakritība, kam gan negadās? Bet šaubas pastiprinājās, kad līdzi atnākušais saimnieka draugs vienubrīd izmeta: “Pēdējā laikā nodzērās puisis...” Visas ilūzijas galīgi izplēnēja, kad virtuvē ievēlās trešais pudeles brālis, kurš acīmredzami šeit jutās bezmaz kā mājās un, absolūti nekautrējoties no svešiem cilvēkiem, ielēja rīklē kārtējo mēriņu no jau iepriekš piepildītās glāzītes uz galda. Radās iespaids, ka viesmīlīgā saimnieka dzīvesvietā ir tāds kā alkoholiķu midzenis. Sevišķi nepatīkamas sajūtas pārņēma, kad kļuva dzirdamas kaut kādas murgainas skaņas, kas nāca no istabas aiz sienas. “Cilvēks atpūšas”, strupi paskaidroja klātesošā publika. Komentāri, šķiet, lieki.

Tomēr tā tas nav bijis vienmēr, tam tā arī nebūtu jābūt. Viss cilvēciskais, šķiet, saimniekā vēl dzīvs. Pat alkohola reibumā viņam pietika saprašanas, lai viesim no avīzes neuzplītos ar nenosakāmas izcelsmes dzērienu, bet cienāja ar āboliem no piemājas dārza un piedāvāja nobaudīt pašdarināto ābolu sulu. Personīgajā fotoalbumā sameklēja kādu senas avīzes izgriezumu — “Ezerzemes” žurnālists savulaik bija nofotografējis čaklo sovhoza šoferi, kuram arvien nav zudusi lielā mīlestība uz tehniku. Atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikā, pūloties izdzīvot, mans sarunbiedrs bija pamanījies lauku darbus veikt ar krievu auto industrijas lepnumu, džipveidīgo automobili “Ņiva”. Izrādās, autiņš ir gana stiprs, lai tam piekabinātu zirgvilkmes pļaujmašīnu, izmantotu siena grābšanā, uz piekabināmās platformas transportētu milzīgus siena vezumus, izvestu mēslus uz laukiem, kultivētu, darbinātu kartupeļu racēju, treilētu mežu. Lūk, ko dara konstruktora gars! “Ņivu” gribēja “iejūgt” arī vecajā Ulmaņlaika divkorpusu arklā, bet nepaspēja visu konstrukciju novest līdz galam.

Tiesa, “Ņivas” dzīvotspēja nav bezgalīga, tādā veidā nāvē aizgājušas četras. Visas bijušas gana vecas, tomēr pēdējās saimniekam ļoti žēl: “Vienu vezumu ar taras dēlīšiem izvedu, bet nākamais iestiga purvainā vietā. Pūlējos tikt galā paša spēkiem, bet pārcentos — motors pārkārsa un aizdegās. Automašīnas dzinējam tikko kā bija veikts kapitālais remonts, turklāt to paveica drauga puika. Paliku bez mašīnas, bet tagad arī bez autovadītāja tiesībām — paša izdarītās muļķības dēļ.”

Tiesības zaudēja, vadot automobili alkohola reibumā. Kopumā savā dzīvē pamanījies “nobraukt” 19 automašīnas! Diez vai ar to jālepojas, bet zinot, kādus lūžņus, nevis automašīnas var atļauties nabadzīgās lauku ģimenes, interesants fenomens. Ne mazāk interesanti ir saprast, kā un kāpēc cilvēki tomēr iemanās viena veca grausta vietā nopirkt citu, ne par mata tiesu labāku.

Šofera stāžs puisim krājās kopš 1986. gada, bija lemts pastrādāt divās saimniecībās, kas atrodas kaimiņos. Vienā ilgāku laiku, otrā — nedaudz, bet abu vadība ar viņa veikumu bija apmierināta. Padomju varas gados jaunajam cilvēkam tika uzticēti reisi ne tikai uz Rīgu vai Liepāju, viņš savu automobili stūrēja pa Krievijas un Baltkrievijas plašumiem. Reiz pat nomaldījās, kas skan neticami — tepat Latvijā. Uz Rīgu izbrauca kādas četras automašīnas, bet viņa vadītā ceļā sabojājās. Diemžēl jaunības idillē pirms reisa aizmirsa noskaidrot galamērķa adresi un pirmoreiz dzīvē bija tuvu izmisumam. Vai toreiz varēja iedomāties, ka patiesais izmisums vēl ir priekšā.

Mans sarunbiedrs apprecējās 90. gadu sākumā, viņa izredzētā pastrādāja gan pilsētas poliklīnikā, gan viesnīcā. Drīz ģimenē piedzima bērns, kurš pašreiz centīgi mācās vidusskolas klasē. Pēc kolhozu un sovhozu sabrukuma ģimenes galva pievērsās patstāvīgai saimniekošanai: turēja piecas govis, citus mājlopus, pat māju ģimenei nopirka kredītā, par kuru ātri vien norēķinājās. Tomēr viņiem nesanāca kļūt par lielsaimniekiem, jo drīz vien laukus piemeklēja īsti mēra laiki, kad zemnieki bija spiesti atdot pienu pārpircējiem par dažiem santīmiem litrā. Viss, kas bija labi iesācies, sāka jukt un grūt. Tobrīd palīgā nāca tēvs, kurš sev nopirka māju kaimiņpagastā un mudināja dēlu atgriezties saimniekot tēva mājās.

“Nekad dzīvē nedomāju, ka savu māju viņš pametīs manis dēļ,” sarunbiedra balss nodevīgi aizlūst.

Bet arī tēva mājās saimniekošana puisim nevedas. Bija lopi, bet visas govis pārdevis, lai izpirktu zemi. Pieņemt nekus-tamā īpašuma iegādes lēmumu esot mudinājis paša bērns. Bet nācās spert šādu soli tālab, ka savulaik neapdomīgi atteicies no tēva zemes, taču tikai tagad sapratis, ka tā bija liela kļūda. Patiesībā šie mazliet vairāk par 14 hektāriem zemes ir vienīgais kapitāls, ko viņš var atstāt mantojumā savai meitai. No lopiem kūtī vairs palikuši tikai divi vērši, pat vistu nav, jo tās kritušas saimnieka nemīlestībā: “Vistas neciešu, tās pieķēzī pagalmu un bieži gadās iekāpt viņu izkārnījumos.”

Diemžēl situācija ģimenē ir visai smaga arī tālab, ka saimnieka dzīvesbiedre nopietni slima, tālab būtībā viņš ir vienīgais apgādnieks. Taču vienīgā iespēja nopelnīt ir doties gadījuma darbos uz Rīgu. Viņš tā arī dara. Pagaidām dzīvo un izdzīvo, arī par bērnu spēj parūpēties. Tēvs apgalvo, ka meita katru dienu brauc mājās pie vecākiem. Prātam grūti aptverami, kā jauniete šādos apstākļos spēj sagatavoties skolai? Līdz autobusa pieturai savi četri kilometri kājām, mājās slima māte, pilnīgi iespējams, ka iereibušie tēva draugi vēl nav paspējuši aizvākties uz savām mājām. Kāds gan tur klusums un miers, lai koncentrētos vielas apguvei? Bet kur starp ģimenes locekļiem valda patiesa mīlestība, dzīvē nereti sastopamas grūti izskaidrojamas lietas.

Tikai neviens mums nepateiks, vai šis smagais vadzis reiz lūzīs? Ja lūzīs, kad tas notiks un kādas sekas būs. Varētu filozofiski sacīt: “Pats vainīgs!” Gluži patiesība tā nav. Pirmām kārtām vainīgi tie, kuri radījuši necilvēcīgus izdzīvošanas apstākļus lauciniekiem. Visi jau nevar būt plaukstoši uzņēmēji, bet mūžu dzīvot verga statusā arī nav vēlēšanās. Tālab viena daļa sevi vienkārši norakstīja. Projām devos ar sāpošu sirdi par šo ģimeni, kura varētu dzīvot citādāk, un valsti, kuras vadoņi dzina un dzen Latvijas tautu postā ar savu absolūti vienaldzīgo attieksmi pret laukiem kopumā un atsevišķi pret katru no mums kā personību. Kā gribētos cerēt, ka tēva mājas tomēr nekļūs par purvu šim sirsnīgajam un strādīgajam cilvēkam, lai arī bez stingra mugurkaula.

Juris ROGA