Labdien “Ezerzemes” redakcija

Es domāju, nebūs godīgi parādīt medaļas vienu pusi, pat ja tā šķietami pareiza, aizmirstot par tās otro pusīti. Ir jāprot nošķirt darbības sfēras, kur vainot Krāslavas domes sociālās palīdzības dienesta darbu, kur paša cilvēka nolaidību. Skaidrs, ka no pašvaldības mēs palīdzību nevaram gaidīt, tur ir rēķinu tāmes, tarifi un, vai vari, vai nevari, maksā vien. Pats raksta autors atzīst, ka ne jau sociālās palīdzības dienesta kompetencē bija atslēgt elektrību, gāzi un ūdeni, arī sagrautās mājas uzraudzība nebija tās kompetencē. Ir sakāmvārds, ka zivs pūst no galvas un, jāatzīst, ka ne tikai zivs. Vislielākais akmens par kabineta stilu un mēmo klusēšanu, kā arī šī traģiskā gadījuma nerisināšanu jāmet pašvaldības “lauciņā”. Uzcelt “mājiņas” atkritumu tvertnēm un tās apzaļumot, jādomā, svētīgs darbs, bet atrast mājas pāris dzīves pabērniem, ja tā varētu teikt (katrs varam nonākt šādā situācijā, kā piezīmē raksta autors), nav iespējams. Atkritumu tvertne ir vērtīgāka par cilvēka dzīvību.

Kurš tad ir vainīgs? Kādas garīgās vērtības mēs sevī nesam katrs atsevišķi un visi kopā? Iepazinos ar E. Škutānes rakstu “Tiešā ētera raidījums Krāslavas TV” “Krāslavas Vēstīs”. Caur Jūsu avīzi paužu savu viedokli, tas attiecas daļēji arī uz rakstu. Mani neinteresē, kā izlietotas finanses Krāslavas domes darbībā, tās varētu ieinteresēt Tautas kontrolieri I. Sudrabu un vienīgi viņu. Miljoni, kas plūst pilsētas labiekārtošanai un objektu remontam, ir pārāk lieli, un tauta nevar tiem izsekot līdzi. Tādēļ tāda tukša salmu kulšana TV ēterā, manuprāt, ir lieka. Tautai interesē, cik būs jāmaksā par siltumu, apkure sākusies, bet lielie vīri nez kāpēc nav spējuši nosaukt tarifu.

Tagad manis minētā medaļas otra pusīte par sociālās palīdzības dienesta darbu. Man ir kardināli pretēja pieredze nekā stāsta varonei V. Grehovai. Šī gada martā, lai iegūtu sev nepieciešamo informāciju, piezvanīju sociālās palīdzības dienestam. Man atbildēja sirsnīga sievietes balss, aizsākās dialogs, kas ilga tikai pāris minūtes, es nevēlējos turpināt sarunu, jo saņēmu vajadzīgo informāciju. Drīz pie durvīm zvanīja. Es pikta un neapmierināta devos atvērt. Uz manu telefona zvanu bija noreaģējusi sociālās palīdzības dienesta darbiniece Ineta Celitāne — gluži kā ātrās reaģēšanas vienība. Iekšēji biju apjukusi, varētu teikt, neapmierināta. Kā tad tā? Neesmu gatava nedz ar kādu runāt, nedz kādu redzēt. Bet Ineta Celitāne ar vienu vienīgo frāzi atdzesēja manu neapmierinātību: “Pēc sarunas ar Jums nespēju rast mieru, tādēļ, atlikusi darbus malā, steidzos pie Jums”. Šeit, tā sakot, nekādi nevaru piekrist par sociālo darbinieku kabineta stilu, kā redzat, ne jau vienmēr tas ir ierasts fakts. Esmu I grupas invalīde ar kustību traucējumiem, dzīvoju kopā ar mammu. Visu mūžu nevienam neko neesam lūgušas, arī šoreiz nevēlējos to darīt. Bet Ineta Celitāne ar savu sirsnību, iejūtību, dziļu psiholoģisko izpratni un taktu ļāva man atraisīties un uzticēties. Tā sākās mūsu neformālā sadarbība, jo spītīgi atteicos pieņemt palīdzību, Ineta deva man laiku, bet neatstāja bez ievērības un palīdzības, atsūtot man aprūpētāju Irēnu.

I. Celitāne ir vitāla, gudra, enerģiska, jauna un jauka darbiniece, kura savā darbā jau ir paveikusi daudz un vēl vairāk spēs paveikt. Manā gadījumā viņa iestājās par manām tiesībām, telefona zvani sniedzās līdz Rīgai, vienā vietā atteica, citā palīdzēja, kā saka, nav ļaunuma bez labuma. Visu mūžu es nesaņēmu pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai, braucu ar taksometru un maksāju no savas kabatas. Ineta Celitāne to nokārtoja, un viņai par to saku sirsnīgu paldies (un ne tikai par to). Par katru telefona zvanu, par vēlēšanos no sirds palīdzēt. Man tika piedāvāta psihologa palīdzība, aprīkota vanna, tualete ar palīglīdzekļiem un daudz kas cits. Palīdzība pienāca, kad es vēl domāju: sākt sadarbību vai nē. Aprūpētāja Irēna ir sirsnīga, labestīga, laipna, neskatoties uz laika apstākļiem: gan saulainā, gan lietainā dienā vien-mēr smaidoša. Mēs, aprūpējamie, daļēji viens otru pazīstam, domāju, ka daudzi no mums teiktu sirsnīgus un labus vārdus pār sociālās palīdzības dienesta darbu un darbiniekiem, bet, lai tas tā būtu, gan vienai, gan otrai pusītei jānes sirdī šie vārdi. Ir cilvēki, kas dzīvē ne tikai cilvēkam, pat sunim un kaķim nav darījuši labu, nav spējuši mīlēt, augt, attīstīties, sniegt pilnīgu atdevi. Tagad vecumā un ne visai labos dzīves apstākļos vaino ikvienu, kas gadās ceļā. Strādāt ar veciem, slimiem cilvēkiem, invalīdiem, šo specifisko kontingentu, ir ļoti grūti. Daudzi domā, ka palīdzības dienestam jāizpilda visas viņu iegribas un kaprīzes un jānodrošina gaiša nākotne. Katram cilvēkam ir savs dzīves uzdevums, misija. Ja cilvēks vēlas sadarboties un saņemt nepieciešamo palīdzību, tad viņš to arī saņem, ja nevēlas, tad nesaņem. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle. Bet tas nenozīmē, ka man vairs sevis pašas labā nekas nav jādara. Laiks iet, un cilvēka dzīve apstājas tajā punktā, kur apstājušās vēlmes cilvēkam būt par cilvēku. Nevajag viena gadījuma dēļ noniecināt cilvēku darbu, vispārinot faktus. Cik cilvēku, tik likteņstāstu, varbūt redakcija var ielūkoties arī manējā, tad sociālās palīdzības dienesta darbs šķitīs svētība, nevis noniecināšanas objekts.

Lūdzu “Ezerzemes” redakciju rast iespēju un nopublicēt manu viedokli, domāju, ka tas būs daudzu cilvēku viedoklis. Avīzēs bieži raksta par projektiem, iestādēm, sportu, ballēm, bet — maz cilvēku viedokli. Avīze varētu izveidot atsevišķu sadaļu, kur cilvēki varētu stāstīt gan likteņstāstus, gan paust domas, viedokļus visos dzīves gadījumos, jo sāpīgu lietu ir ļoti daudz, bet maz par to tiek runāts. Vēl labāk būtu, ja viss nebeigtos tikai ar runāšanu, bet gan ar problēmu atrisināšanu.

Ar cieņu Rita ĀRIŅA, I grupas invalīde