“Memento mori” (atceries par nāvi)

Kādam domas par nāvi traucē priecāties par dzīvi, uzdzen skumjas. No otras puses, kamēr tu esi dzīvs, steidzies priecāties. Gadās, protams, ka slimības un nepatikšanas tā nomoka cilvēku, ka viņš gaida nāvi kā atpestīšanu. Bet, tiklīdz kļūst kaut mazliet vieglāk, viņam jau atkal gribas padzīvot. No nāves nebaidās tie, kam tā ir tālu. Lai gan daudzi, kuri pārdzīvojuši klīnisko nāvi, saka, ka tur esot bijis labi, bet atgriešanās atpakaļ dzīvē esot ļoti nepatīkama lieta.

Taču ne jau velti ir pašsaglabāšanās instinkts, kas briesmu momentā paglābj ātrāk, nekā cilvēks paspēj kaut ko saprast vai padomāt. Diemžēl tā gadās ne vienmēr. Daudziem ir tieksme nepietiekami novērtēt briesmas un viņi iet bojā savas vieglprātības dēļ. Protams, ne visu izdodas paredzēt, lai gan veselais saprāts to ļauj. Nedrīkst aizmirst arī par to, ka arī jūsu tuvinieki ir mirstīgi. Ļoti negribas domāt par to, bet kad kāds no viņiem nomirst (pat solīdā vecumā), tas ir trieciens, kuru daudzi pārdzīvo ļoti smagi.

Bet, ja nelaime atgadās ar jauniem cilvēkiem, bērniem? Tādas bēdas var pilnīgi salauzt cilvēku. Taču pēc daudziem gadiem (vai gadu desmitiem) veci kļūst gan jaunie, gan bērni... Dabiski, ka katrs tuva un mīļa cilvēka gads, pat diena mums ir zelta vērta. Tāpēc jo vairāk mums jāvērtē šīs dienas, kamēr mūsu tuvinieki vēl ir dzīvi, kamēr mēs paši vēl esam dzīvi, jo mūsu nāves stunda nav zināma. Nē, par nāvi tomēr jāatceras, lai vairāk vērtētu dzīvi. Tikai nevajag sevi un citus, kuri mums ir dārgi, priekšlaicīgi “apglabāt” un apraudāt.

Ēriks ŠATERS