Neskaitot naudu un laiku

It kā jau nebūtu lielas vajadzības skriet un rauties. Abiem pensijas, meitas — Larisa un Nonna — izskolotas, abām ir augstākā izglītība, abām jau ir savas ģimenes, abas dzīvo mūsu valsts galvaspilsētā. Nonnas ģimenē aug trīsgadīgais Daniels — apdāvināts bērns, kurš jau pabeidzis mūzikas skolas pirmo kursu vijoles spēlē. Larisa kopā ar vīru uzaudzināja Maiju — meitenei 18 gadu, bet apceļojusi daudzas pasaules valstis.

Būdami visu savu darba mūžu aktīvi cilvēki, Grigorjevi arī pensijā nevar sēdēt, rokas klēpī salikuši. Nē, gulšņāt dienu no dienas pie televizora ekrāna nav šo cilvēku dabā. Tā kā pensionāri tur divas govis, tad radās nepieciešamība pēc lopbarības virtuves, kas top mājas pagalmā. Virtuve nepieciešama arī tālab, ka māja nav liela: kad vasarā atbrauc bērni ar mazbērniem, virtuvītē ir grūtības to pašu ievārījumu savārīt. Ir arī zirgs — vairāk gan dvēselei, bet arī darbā jūdz.

“Ziniet, 24 stundas diennaktī — tas ir daudz,” apgalvo Marija. “Mums pietiek laika gan darbam, gan atpūtai. Skatāmies televizoru, pasūtām vairākus laikrakstus, jo daudz lasām. Kopš darba gadiem skolā esmu ieradusi mosties ļoti agri — piecos, ja vajag — pat trijos. Man pēcpusdienā jāatpūšas. Neesat pirmais, kurš mums jautā, kāpēc diviem pensionāriem jātur govis? Tāpēc, ka es jūtu, ja nekustēšos un nestrādāšu, būs slikti. Starp citu, arī piens man ļoti garšo, es nevaru bez tā iztikt. Turklāt paši sevi apgādājam ar pārtiku, jo no pensijas daudz naudas tērējam zālēm — mums abiem ir sirds veselības problēma.”

Pensionētie pedagogi saimnieko bezmaz kā profesionāli lauksaimnieki. Govīm siens katru ga-du tiek sagatavots ar brangu rezervi, jo lopiem ir jāēd tik, cik gribas. Tiesa, viss nav tik vienkārši, jo gadi liek sevi manīt, tāpēc sma-gākos darbus palīdz paveikt Nikolajs Matvejevs, par kuru Grigorjevi atsaucas visnotaļ pozitīvi — ļoti čakls un atbildīgs vīrietis.

Lopbarības virtuves būvniecību nācās uzticēt svešiniekiem, bet agrākajos gados, kad bija spēks kaulos un veselība stiprāka, Jakovs visu darīja pats, arī būvniecībā. Šobaltdien prieks skatīties, cik kārtīgi un akurāti viņš piesitis tos pašus šķūņa dēļus, prasmīgi pārbūvējis māju un veicis apdares darbus. Pensionārs nekad nav strādājis pa roku galam, vienalga, kāds darbs bija veicams, tas tika padarīts pēc vislabākās sirdsapziņas. Cilvēks spēj panest daudz, bet pārslodzi neizturēja Jakova sirds — kādu dienu darbarūķi piemeklēja infarkts. Tā bija karsta vasaras pēcpusdiena, kad Ja-kovs nolēma pabeigt rīta pusē iesākto — pie ceļa bija palicis neliels neizpļauts pleķītis. Pēc tam devās uz pirti, kuru mīl ļoti karstu. Pēc pirts kļuva slikti, nācās aicināt feldšeri un izsaukt ātros. Kopš tā laika pagāja gadi trīs, tomēr vairs nedrīkst atļauties noslogot sevi tā, kā agrākajos gados.

Jakovs savulaik absolvējis Daugavpils Pedagoģisko institūtu. Bērniem skolā mācījis bioloģiju, ķīmiju, lauksaimniecības pamatus un vēsturi. Viņš ir ļoti interesants sarunbiedrs, turklāt politiski labi izglītots, jo savulaik pabeidzis arī partijas skolu. Marija skolasbērniem pamatā mācīja vācu valodu — tā ir viņas specialitāte. Viņa arī bija tā, kura pārvilināja Jakovu no partijas darba uz skolu — vīrs sāka kā direktora vietnieks ražošanas apmācībā. Cilvēkiem, kuri visu mūžu atdevuši skolai un bērniem, strādājuši, sevi nežēlojot, ar patiesi milzīgu atbildības un nesavtīguma apziņu, ir izveidojies savs viedoklis un skatījums par izglītības lauciņu. Der ieklausīties, sevišķi tagadējai skolotāju paaudzei, sevišķi tiem, kuri bieži un skaļi gaužas par zemo atalgojumu, bet retāk pauž neliekuļotas rūpes par skolojamajiem un audzināmajiem.

Tajos gados skolotājs laukos bija svarīga persona, sabiedrībā viņš kotējās ļoti augstu, jo neviens skolotājs neskatījās uz to, cik un par ko viņam maksā, bet vienkārši strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram: bērnus mācīja, klasi audzināja, pagarinātajā grupā strādāja, pašdarbībā darbojās. Neviens nemaksāja par politinformācijas stundām, bērnu aizvešanu ekskursijā, pārgājienā.

“Mēs neskaitījām naudu un laiku, vienkārši darījām savu darbu,” apgalvo Marija, ar kuras sacīto vienisprāt ir Jakovs. “Ar saviem audzēkņiem esmu bijusi neskaitāmās ekskursijās, devāmies pārgājienos, ziemā kāpām kalnā, kurinājām ugunskuru, vizinājāmies pa ezeru un piedalījāmies daudzās citās aktivitātēs.”

Par tiem gadiem skolotāju ģimenes albumos glabājas daudz fotogrāfiju. Arī viņu audzēkņi katru gadu atceras savus pedagogus. Jakovs un Marija tik ļoti mīlēja savu profesiju, ka viņiem skolā nebija grūti strādāt. Svaigākais pierādījums — Marija varēja aiziet pensijā agrāk, bet aizgāja tikai šogad. Ja būtu iespēja, strādātu tālāk. Diemžēl vācu valodu izspiež angļu valoda, arī bērnu skaits skolā sarūk, stundas nepieciešamas tiem kolēģiem, kuriem pensija vēl jānopelna.

Marija: “Faktiski 46 gadus nostrādāju skolā, un man tur ļoti patika. Laika gaitā vidusskola kļuva par pamatskolu, skolotājiem sāka pietrūkt stundu, tālab aizgāju pensijā. Lai gan bērni un vecāki dod priekšroku angļu valodai, es gribu pateikt, ka vācu valoda nenoliedzami ir perspektīva, jo vismaz 100 miljonu iedzīvotāju runā tajā — tas kaut ko nozīmē. Turklāt Latvija ģeogrāfiski tuvāk Vācijai nekā Amerikai vai Lielbritānijai, tālab domāju, ka vācu valodas zinātājiem mūsu valstī ir labas izaugsmes iespējas. Mūsu vecākā meita kādu laiku strādāja firmā, kur viņai noderēja vācu valodas zināšanas, reizēm pat konsultējās ar mani.”

Abi sarunbiedri atzīst, ka, laikam ritot, bērni skolā izmainījušies, bet tā nav liela bēda — viņi vienalga ir labi. Protams, gadās tādi, kas nav dāvana, taču pedagogs tāpēc ir pedagogs, lai strādātu ar tādiem skolēniem, kādus viņam uzticējuši. Pensionāri apgalvo, ka atslēga uz bērnu sirdi slēpjas prasmē sarunāties ar audzēkņiem kā līdzīgam ar līdzīgu, nevis kritizēt un apbērt ar pārmetumiem. Ar bēr-niem vajag runāt atklāti un tieši, viņiem jāsaka taisnība. Turklāt pašam jārāda piemērs — jo bērns arī redz un saprot, vai skolotājs ciena pats sevi un rīkojas tā, kā stāsta, vai viņa darbi nesakrīt ar vārdiem. Skolotājam jābūt paraugam jebkurā situācijā, arī mājās, it sevišķi — laukos, kur katrs redz, kā viņš dzīvo un uzvedas ārpus skolas sienām, kādā kārtībā dārzs, vai māja sakopta. Marija un Jakovs nevarēja mācīt vienu, bet darīt citu. Daudzas izklaides, balles gājušas secen, rūpējoties par profesijas prestižu. Tikai priekšzīmīgs pedagogs var priecāties par bijušo audzēkņu pateicībām absolventu vakaros, jo skolēnu sirdis nepiemānīsi nekādā veidā.

“Reiz es negribēju iet uz absolventu vakaru, bet atnāca viens mans skolēns un burtiski nolasīja man tādu morāli, ka pašai kļuva kauns,” atceras Marija. “Turpmāk absolventu vakarus noteikti apmeklēju. Arī tas piedien pie pedagoga darba, nedrīkst liegt iespēju bijušajiem audzēkņiem satikt savu skolotāju.”

Grigorjevu bijušajā darbavietā Priežmalas pamatskolā palicis maz vecā kaluma skolotāju, bet ir kam stāties vietā. Pensionāri uzskata, ka skolai ļoti paveicās ar direktori Annu Guževu. Tas, ko viņa paveica, novērtējams divos vārdos — cepuri nost! Sarunbiedri apgalvo, ka jaunās direktores vadībā skola un tās apkārtne izmainījās līdz nepazīšanai. Ar visai pieticīgiem resursiem direktore cenšas paveikt iespējami daudz kolektīva un bērnu labā. Arī par kolēģiem Grigorjevi atsaucas pamatā pozitīvi.

“Skolotājam tomēr jābūt paraugam, jābūt kaut kādai stingrai līnijai visā,” uzsver Marija un viņai piebalso dzīvesbiedrs. “Protams, mode mainās, neatpaliec no tās, bet nekļūsti par līdzskrējēju! Mēs turējāmies modei līdzi: ja bija īsi svārki, tad — īsi, bet mazliet garāki nekā visiem. Skolai gatavojos stundu, pat divas, bērni man nekad neaizrādīja, ka skolā vai klasē būtu ienākusi neakurātā izskatā.

“Skolotājs nedrīkst nolaisties līdz līmenim, kad viņš pats kļūst par modes kliedziena nesēju skolā,” uzskata Jakovs. “Disciplīnai jābūt arī apģērbā.”
Otra lieta, par ko stāv un krīt Marija un Jakovs — skolotājs nedrīkst kļūt sīkumains! To pedagogs nedrīkst pieļaut nekādā gadījumā!

Marija: “Vienkāršs piemērs: trīs nedēļas gatavoju kādu meiteni institūtam. Pēc tam viņa atnesa lielu kon-fekšu kārbu un atzinās, ka līdz šim nezinājusi, kas ir gramatika vācu valodā un ka tā vispār pastāv. Es tās konfektes nepaņēmu, paskaidrojot, kāpēc. Bet zinu, ka gan agrākajos gados, gan mūsdienās ir skolotāji, kas šādā situācijā dāvanas pieņemtu. Man tas nekad nepatika, jo tāda rīcība ir kaut kas zemāks par skolotāju profesiju. Tāda nekam nevajadzīga sīkumainība.”

Grigorjevu pāris pauž pārliecību, ka nekas slikts nenotiktu, ja pedagogiem skolās atļautu audzēkņus nodarbināt teritorijas sakārtošanā vai klases uzkopšanā. Viņuprāt, aizliegumu nodarbināt bērnus ieviesa tālab, ka atsevišķas mācību iestādes un pedagogi rīkojās ļaunprātīgi. Aizsargājam visus, jo tā ir vieglāk, nekā risināt konkrētu problēmu.

“Patiesībā bērniem patīk strādāt,” saka Marija. “Vajag šo vēlmi attīstīt, nevis apspiest pašā saknē ar aizliegumiem un piespiešanu. Mums, pensionāriem, pagasta bērni paši nāk palīgā, jo viņiem interesanti redzēt sava darba augļus. Reizēm pajautā, ko vēl palīdzēt? Bērni jāradina strādāt, jo kā gan citādi viņus izaudzināt par krietniem cilvēkiem! Vēl uz-trauc tas, ka mūsdienās bērniem mazinājusies interese par grāmatu. Ļoti maz lasa, bet bērniem jau kopš mazotnes jālasa daudz, jācenšas attīstīt atmiņu, bagātināt savu valodu.”

Krietni cilvēki izaug no darbarūķiem. Grigorjevi priecājas, ka beidzot pagasta pašvaldībai ir spējīgs vadītājs — Pēteris Bekišs, kurš īsā laikā saliedējis kolektīvu un tagad pagastā jūtama dzīvības elpa, ciematā ir lielāka kārtība, vispār visās frontēs darbi rit uz priekšu, turklāt labā tempā. Uzplauka kultūras dzīve, katrs nākamais pasākums notiek interesantāk un ir organizētāks par iepriekšējo. Vienīgi māc skumjas, ka uz šim pozitīvajām pārmaiņām bija jāgaida tik ilgi, zaudējot daudz laika.

Acīmredzot pie tamlīdzīgām bēdām vainīga cilvēka daba. Daudzi vietējie savulaik Grigorjeviem pārmeta, ka viņi, būdami krievu tautības ļaudis, atklāti iestājās par Latvijas neatkarību, aizstāvēja latviešus. Bet vai tad neatkarības gadi izrādījās tik slikti, kā tos toreiz mālēja? Slikti tiem, kuri gulšņā, nevis strādā. Vai padomju laikā vienkāršu skolotāju Grigorjevu un citu lauku darbarūķu bērni varētu iekārtoties un dzīvot Rīgā? Vai katram būtu savs dzīvoklis galvaspilsētā, personīgā automašīna. Vai varētu brīvi ceļot pa pasauli? Droši vien, ka nē.

Marija: “Strādāt un nopelnīt var katrs, kuram ir galva uz pleciem. Ja pensija maza, tad turu savu, kaut nelielu saimniecību. Mūsu pagastā nav daudz lielu zemnieku saimniecību, bet tajās cilvēki strādā un attīsta ražošanu. Kurš sāka no nulles, citam bija kāds starta kapitāls. Tomēr ļoti daudz tādu, kuri labāk neko nedara. Man patīk Astašova, kur ar visiem esmu pazīstama. Tur nav ģimenes, kura nebūtu atradusi savu vietu dzīvē. Astašovā nesastapsiet bērnus, kuri slaistās, jo visi nodarbināti ģimenes saimniecībā. Kā gribētos, lai arī mūsu ciematā visi bērni brīvo laiku aizpildītu lietderīgi.”

Jakovs: “Es bieži domāju, kāpēc daudzi sāpīgi uztver pārmaiņas, kas notiek mūsu valstī, neko nespēj piedot līdzcilvēkiem? Šajās pārdomās atceros Latvijas pirmās brīvvalsts prezidentu Kārli Ulmani, kurš savulaik viesojās mūspusē. Vieni viņu dēvē par diktatoru, citi — slavē. Atminos, ka mūsu vecākā paaudze, lai nodotu bekonu, bija spiesta jūgt zirgu un vest to uz 70 km tālo Daugavpili. Ceļā viņus bieži aptīrīja laupītāji. Kad zemnieki par to izstāstīja Ulmanim, viņš apsolīja, ka bekonus varēs nodot tuvāk — Aglonas stacijā, līdz kurai 25 km. Drīz vien solījums tika izpildīts.

Manuprāt, tas liecina par to, ka mūsu dzīvē ļoti daudz atkarīgs no cilvēkiem, kuri ieņem augstus amatus, viņu attieksmes pret vienkāršo darba darītāju. Diemžēl pēc valstiskās neatkarības atgūšanas 90. gados Latvijā iestājās juku laiki. Ļaudis gribēja ātri kļūt bagāti, puslīdz godīgi vai negodīgi visu izvazāja un izzaga. Katrs nākamais lielākas vai mazākas iestādes, organizācijas vadītājs prātoja: “Iepriekšējais darbinieks “ņēma”, kāpēc es to nedarīšu? Izveidojās bīstama tendence, apstāties ir grūti. Pat smēķēšanas atmešanai vajag milzīgu gribasspēku, naudaskāre un varaskāre ir vēl stiprāka.”

Juris ROGA