Pabeigtais veloprojekts guvis skaidras aprises daudzos mūsu novada stūrīšos. Labiekārtotās atpūtas vietas parādījušās ezeru krastos, pie Daugavas un ne tikai. Informācijas zīmes, soli, galdiņi, lapenes un mājiņas ar sirsniņām sagaida tūristus esošajos velomaršrutos.
Neviļus rodas jautājums: bet kurš veido šīs mazās arhitektūras formas pēc oriģinālām skicēm? Vienu daļu pasūtījumu veic VAS “Latvijas valsts meži”, tajā skaitā arī skatu torņa celtniecību Priedainē, otru — firma “Tiva”, kuras dibinātājs ir viens cilvēks. Par viņu šodien arī runāsim.
Starp citu, Ivars Ratke sevi uzskata par īstu rīdzinieku, viņš dzimis galvaspilsētā, tur pagājusi bērnība un jaunības gadi. Taču kopš mazotnes brīvlaikā viņš bieži ciemojās mātes dzimtenē Obiteļā, kur vēroja sava tēvoča prasmīgo darbu, jo Pēteris Igaunis ir lielisks galdnieks un namdaris. Vai Ivars toreiz varēja iedomāties, ka tēvoča mācību stundas palīdzēs viņam atrast īsto vietu dzīvē. Sava aroda meklējumos nesaprotamās privatizācijas laikā Ivars savilka jostu ciešāk un iegādājās Dagdā bijušā SCO iecirkņa ražošanas bāzes daļu. Savu karjeru Latgalē sāka ar pārvaldnieka amatu svešā kokzāģētavā, kur ieguva nepieciešamo pieredzi un tikai tad riskēja reģistrēt savu sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Jauno ražotni attīstīja ar visvienkāršākajiem pasūtījumiem privāto zemju, tajā skaitā krastu un lauku ceļu labiekārtošanu. Nopietni aizdomājās, kad pēkšņi parādījās stabils pieprasījums pēc tā saucamajām vienkāršākajām arhitektūras formām: privātīpašuma rādītājiem, galdiņiem, soliem, lapenēm... Ražošanas telpas bija zem jumta, trūka nepieciešamās iekārtas. Tāpēc pirmā peļņa tika izmantota tehniskajām vajadzībām. Ar laiku firma, kura funkcionē septiņus gadus, sāka piedāvāt četras darba vietas.
Gūtā pieredze palīdzēja Ivaram pirms diviem gadiem uzvarēt konkursā par lielāko pasūtījumu Starptautiskajā Baltijas ezeru zemes veloprojektā. Šajā laikā mūsu rajona teritorijā parādījās vairāk nekā 200 mazo arhitektūras formu: informācijas stendu un zīmju, strazdu būrīšu, tiltiņu, dažādu veidu bērnu šūpoļu un lapeņu, nožogojumu skudru pūžņiem... Pat masīvie soli, kas parādījušies Krāslavas parkā, ir Dagdas meistaru roku darbs. No septiņiem velomaršrutiem, kas ir mūsu rajonā, pagaidām ieilguši darbi tikai Daugavas kreisajā krastā, kur tuvojas nobeigumam ceļu būve.
Veikto pasūtījumu augstā kvalitāte ļāva Dagdas firmai paplašināt ģeogrāfiskās robežas ziemeļu virzienā. Oriģināli tūrisma nozīmes koka izstrādājumi pašlaik parādās Rāzna un Lubāna ezera krastos, kā arī citos velomaršrutos Rēzeknes rajona teritorijā. Ivars Ratke uzvarēja konkursā arī populāro atpūtas vietu labiekārtošanā Aglonas apkaimē, ar to es apsveicu viņu no visas sirds.
Ar šo aizrautīgo cilvēku esmu labi pazīstams: abi piedalījāmies starptautiskajos velomaratonos Baltkrievijā un Rāzna ezera krastā. Tiesa, es tikai kā fotogrāfs, bet Ivars piedalījās velostartos. Tikai sporta batāliju laikā Zarasā viņš nevarēja atbalstīt rajona komandu: neļāva ražošanas darbi.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Ivars mainīja dzīves vietu Rīgā pret Dagdu, ir viņa aizraušanās ar medībām un makšķerēšanu. Mednieka Ratkes kontā ir vairāk nekā trīs desmiti mežacūku, seši aļņi, vienreiz tēmēja uz vilku, taču netrāpīja... Bija laiks, kad Ivars sekmīgi šāva meža zosis Madonas medījamajās platībās, viņam ļoti patika vērot meža sloku pavasara riestu. Sīki apspriest makšķerēšanas tēmu neļāva laika trūkums, taču savā bloknotā es pierakstīju, ka veiksmīgā spiningotāja aktīvā bijušas sešus un septiņus kilogramus smagas līdakas. Viņš lepojas ar noķerto plaudi un zuti (katrs svēra divarpus kilogramu). Starp citu, mans paziņa ir no tiem mobilajiem makšķerniekiem, kuri labprāt dodas tālāk no mājas un pat uz Daugavas krastiem, kas bieži vien sola pārsteigumus. Žēl, ka līdz šim mēs nebijām vienā kompānijā, būtu par ko parunāt. Taču viss vēl priekšā, copmanis copmani pazīst no tālienes.
Mums diezgan ātri izveidojās draudzīgas attiecības pat tiktāl, ka Ivars mani iepazīstināja ar savu slēptuvi, kur glabājas vislielākās vērtības: vecie rati, dzirnakmeņi, kubli, alus mucas, darba rīki un citi Latgales sadzīves priekš-meti, ar ko lepojas daudzi novadpētniecības muzeji.
“Kāpēc tev tas viss ir vajadzīgs?” es jautāju. “Grūti pateikt,” sacīja Ivars. “Visdrīzāk savas mājas izrotāšanai, ja kādreiz to uzcelšu. Teikšu godīgi, pagaidām strādāju ne tik daudz peļņai, cik savam priekam. Patīkami ir redzēt firmas darba augļus, kura kļuvusi par manu jājamzirgu. Pasūtījumus saņemu ne tikai tūrisma projektu laikā. Sarūgtina viens — jauniešu vandālisms. Tik sāpīgi redzēt, bet pēc tam labot apgāztos informācijas stendus, izpostītās atpūtas vietas... Tā jau ir bijis ne tikai Krāslavā, bet arī Kombuļos un Dagdā. Ticu, ka kultūrvide visbeidzot izmainīs arī cilvēkus.”
Aleksejs GONČAROVS