Dzīves skola

Pienāca laiks noskaidrot jautājuma būtību, un te man palīdzēja Juris Jermaks, kurš ir visai populārs skolu jaunatnes vidū. Mans sarunbiedrs izrādījās vispusīgi attīstīts cilvēks ar trim diplomiem: pedagoga, tehniķa mehāniķa, vēl viņš ieguvis militāro izglītību. Deviņi darba gadi Zemessardzes 33. bataljona štābā arī noteica viņa galīgo izvēli.

Jaunsargu kustība aizsākās Latvijas neatkarības atjaunošanas gados. Jauniešu patriotisma skola ir zemessargu ideja, un laiks ļoti ātri apstiprināja skolu jaunatnes brīvprātīgās organizācijas dzīvotspēju. Jaunākajās grupās tiek aicināti sesto — devīto klašu audzēkņi, bet turpmāk vecāko klašu skolēniem vēl jāpabeidz trīs viengadīgo apmācību kursi. Pats Juris par jaunsargu kustību sāka interesēties pirms divpadsmit gadiem un aizrāvās tā, ka sāka vadīt šo darbu rajonā. Pašlaik viņš ir AM JC Latgales novada daļas vecākais referents jaunsargu izglītošanas jautājumos. Aizsardzības struktūra palīdz sekmīgi risināt finansēšanas jautājumus, jo jaunsargu darbs ir ļoti daudz-veidīgs un bez iniciatīvas tas prasa pastāvīgu materiālo atbalstu.

Mūsu saruna noritēja jaunsargu mācību klasē Varavīksnes vidusskolā. Mūsdienu prasībām atbilstošā mācību iekārta, nepieciešamais elektroniskās tehnikas komplekts, taču kabineta galvenā rota — 16 kausu un atzinības raksti par uzvarām reģionālajās un Latvijas sacensībās. Krāslavas vienībai, kas apvieno septiņas grupas, ir kārtas numurs 308, kas liecina par Latvijas jaunsargu kustības masveidību, kuri pastāvīgi piedalās arī starptautiskā mēroga pasākumos. Pakāpeniski jaunsargu noliktavās krājas uzkabe, ir formas tērpi, tajā skaitā Zviedrijas.

Jaunsargu darbs tiek veikts visu gadu, taču par visspraigāko periodu tiek uzskatīts skolēnu vasaras brīvlaiks, kad iegūtās teorētiskās zināšanas tiek pielietotas lauka apstākļos. Šim nolūkam tiek organizēti vairākdienu pārgājieni, tiek rīkotas aizraujošas sacen-sības. Trīs gadus pēc kārtas Krāslavas jaunsargi dodas kājām uz Aglonu, saplūstot ar tūkstošiem svētceļnieku. Arī tādās dienās Aizsardzības ministrija uzņemas atbildību par jaunsargu nodrošināšanu ar teltīm, uzturu un visu nepieciešamo. Ūdens ceļojumiem ir piepūšamie peldlīdzekļi un tiek nomātas smailītes.

Te es noskaidroju galveno: jaunsargu kustība ir pilnīgi brīvprātīga organizācija. Jaunsargu kandidātiem sākumā tiek noteikts pārbaudes laiks, pēc tam viņi dod solījumu nežēlot savus spēkus un prātu dzimtās zemes un Latvijas tautas labā. Pirmais gads ir visgrūtākais, notiek arī atsijāšana. Taču tas, kurš nebaidās no atbildības un kuram nav svešs kolektīvisma gars, nešķiras no draugiem ilgus gadus.

Mūsu sarunu pārtrauca devītās klases audzēkne Evita Hartmane, kura todien solījās piedalīties darba plāna izstrādāšanā nākamajam gadam. Es uzreiz pazinu apdāvināto meiteni, kuru tiku fotografējis gan kā olimpiāžu uzvarētāju, gan arī kā personīgās mākslas izstādes autori. Evita labprāt piekrita atbildēt uz maniem jautājumiem.
“Tev ir daudz vaļasprieku, bet kāpēc tu iestājies jaunsargos?”

Evita, mazliet padomājusi, atbildēja: “Jūs maldāties, ja domājat, ka mans galvenais vaļasprieks ir zīmēšana. Tagad man ir daudz citu hobiju: tās ir gan nodarbības šaušanas sekcijā, gan līdzdalība jaunsargu kustībā. Pirms gadiem trim vasaras nometnē es pilnīgi nejauši piedalījos jaunsargu pasākumā un sapratu: tas ir domāts man. Patīk viss — disciplīna, darbs draudzīgā komandā, kad mēs gan gatavojamies sacensībām, gan uzstājamies tiesnešu lomā, gan arī startējam paši. Kājnieku un ūdenstūrisms, šaušana mērķī, orientēšanās apvidū, teltis un ugunskuri — tā ir īsta romantika! Nav izslēgts, ka pēc vidusskolas beigšanas savu dzīvi saistīšu ar spēka struktūrām. Līdera un sacensības gars — tas man patīk.”

Tēmu turpina Juris Jermaks: “Daži vecāki maldās, uzskatot, ka pie mums skolēni tiek gatavoti dienestam armijā. Jā, mēs savā darbā izmantojam armijas elementus, taču, manuprāt, brīvprātīgās organizācijas galvenais uzdevums ir darīt visu, lai jaunieši naktīs nepulcētos namu ieejās, neapmeklētu šaubīgus bārus un nepakļautos citiem neveselīgiem kārdinājumiem, kas ir ļoti aktuāli. Mūsu jaunsargi nesāks dauzīt logus un bojāt ceļa zīmes — viņiem ir pilnīgi citas intereses. Darbs sevis izkopšanā, dažādu zināšanu un iemaņu iegūšana, cīņas azarts un uzvaras prieks — vai tad tā nav īsta dzīves skola. Mūsu mērķis nav gatavot kandidātus spēka struktūrām vai militārajam dienestam. Taču tas notiek pats no sevis, tas ir, mani bijušie audzēkņi paši izdara apzinātu izvēli dzīvē. Šogad viena ģimnāzijas absolvente un bijusī jaunsardze Diāna Pleiko iestājās Nacionālo bruņoto spēku akadēmijā. Esmu pārliecināts, ka no viņas iznāks teicama gaisa un kara spēku virsniece. Otra ģimnāziste, Marta Aleksandrova, noslēdza kontraktu un dienē bruņotajos spēkos. Mūsu bijušais aktīvists, Varavīksnes skolas absolvents Vladimirs Šavecs brīvprātīgi papildināja Zemessardzes rindas.

Vērojot Evitas un Jura sarunu, es ar pārsteigumu pamanīju, ka skolniece uzrunā instruktoru uz “tu”.

“Kāpēc tāda familiaritāte?” uzdodu pēdējo jautājumu Jurim. Un saņēmu negaidītu atbildi: “Viņiem es neesmu pedagogs un pat ne instruktors. Vienkārši esmu vecākais biedrs. Mēs kopā gatavojam trases sacensībām, uzņemamies tiesnešu atbildību, sacenšamies un mīlam baudīt uzvaras prieku. Vēl mēs kopā slēpjamies no lietus teltīs, ēdam putru no kopējā katla un vienmēr jūtam drauga plecu. Cīņu biedri nekad viens otru neuzrunā uz “jūs”. Vai tad tā nav? Lai mūs labāk saprastu, ielūdzam jūs uz jaunsargu reģionālajām sacensībām, kas notiks mūsu pilsētā 26. oktobrī. Sarežģītajā programmā ir pat Daugavas forsēšana.”

Kā lai nepieņem tik vilinošu piedāvājumu...

Aleksejs GONČAROVS