Mājas slepkavas pēdējais upuris

PlītsParedzētajā dienā mēs arī tikāmies pie daudzdzīvokļu mājas Artilērijas ielā, kuru tautā trāpīgi nosauca par “bomžatņiku”. It kā attaisnojot ielas nosaukumu, daudzstāvu celtne tagad atgādina fortifikācijas būvi pēc artilērijas apšaudes: izsistie logi, ugunsgrēka pēdas, tumšajos koridoros ar netīrām, saskrāpētām sienām svilpo auksti vēji... Bija laiks, kad saņemt dzīvokli šajā kopmītnes mājā bija liela laime, taču Latvijas atjaunotās neatkarības gadi masveidā paralizēja Krāslavas uzņēmumu darbu.

Komunālos maksājumus bezdarbnieki vairs nespēja apmaksāt un pilsētā sāka parādīties tukši dzīvokļi un mājas. Tā radās aktuāla problēma ar komunālo pakalpojumu parādniekiem.

Tas, kurš uzskatīja, ka “bomžatņiks”, kas ilgus gadus ir atslēgts no elektroenerģijas, gāzes, ūdens padeves un kanalizācijas, palika tukšs, dziļi maldās. Te turpināja dzīvot dzīves atstumtie cilvēki. Bija apsaldēšanas, sadegšanas un miršanas gadījumi. Nāves briesmas tagad draud arī pēdējai šīs mājas iemītniecei. Vanda Grehova vairs netic, ka kāds ir spējīgs viņai palīdzēt: “Kas klausīsies mani, kam esmu vajadzīga? Vēl vienu ziemu es vairs nepārcietīšu...”

Vēlāk, noraususi asaras un pārmetusi sev mirkļa vājumu, vecā sieviete pēkšņi pajokoja, ka esot ļoti bagāta: viņas rīcībā 68 dzīvokļi. No spokiem viņa nebaidās, daudz briesmīgāki ir rudens vēji un ziemas sals. Mūsu saruna ar asarām acīs uz ielas turpinājās neilgi, es gribēju apskatīt dzīvokli. Viņa piekrita. Maldoties pa tumsu (nezinu tieši kurā stāvā), mēs iegājām nokvēpušā telpā, kuru Vanda dēvē par virtuvi. Parādīja malku, ko viņa sarūpējusi ziemai, pāris nomelnējušu kastroļu uz gāzes plīts. Uz tās tad arī kurina uguni grausta pēdējā iemītniece, lai uzvārītu ūdeni tējai un nomazgātos, tepat gatavo ēdienu. Plastmasas spaiņos ūdens, kas nests no tālienes. Vanda sūrojās, ka ziemā ir ļoti grūti: uz rīta pusi ūdens sasalst, to nākas... skaldīt ar cirvi. Ugunsdrošības nolūkā virtuvi nācās ierīkot tālāk no tā saucamās dzīvojamās istabas. Nabadzīgajā miteklī ar ļoti vienkāršām mēbelēm, kuras skāris mitrums, ir diezgan kārtīgi. Pie sienām redzami rotājumi un svētbilde — aizmirstās sievietes pēdējā cerība. Gultā biezi deķi, kas Vandu glābj ziemas salā no nāves. Pārtvērusi manu uz griestiem vērsto skatienu, nolemtā sieviete atkal rūgti pajokoja: “Pēc pāris mēne-šiem te karāsies kristāla lustras...”

Bija laiks, kad Vanda spēku plaukumā strādāja par meistari šūšanas fabrikā, saņēma dzīvokli labā mājā. Nelaime piemeklēja tad, kad dēls nokļuva avārijā un kļuva par invalīdu. Par dzīvokļa parādiem sekoja pārvietošanas uz Sporta ielu, tad Grehoviem piedāvāja pārcelties uz māju Artilērijas ielā, kur solīja lētākus tarifus komunālajiem pakalpojumiem. Gaidāmā atvieglojuma vietā — mājas atslēgšana no gāzes, elek-trības, ūdens, siltuma padeves un kanalizācijas.

Lāga dvēsele Olga Seļutina bija vienīgais cilvēks, kurš mēģina palīdzēt vecajai briesmīgā nelaimē nokļuvušajai sievietei. Aizpagājušajā gadā Van-das dēls dzīvoklī apsaldēja kājas un tikai pēc abu ekstremitāšu amputācijas pirmās grupas invalīds dabūja sociālo gultu Dagdā.

Pirms pāris gadiem Olga, mana laba paziņa, vērsās novada domes sociālajā dienestā ar lūgumu veikt apsekošanu un palīdzēt Grehovai, taču tur viņai atmeta ar roku, tikai pateica: “Tajā mājā dzīvo dzērāji vien.” Apmeklējot dažādas pensionāru sapulces, Olga pastāvīgi informēja pilsētas vadītājus, tajā skaitā arī novada domes priekšsēdētāju M. Lukšu un sociālos darbiniekus par ārkārtas situāciju tajā nelaimīgajā mājā. Septembrī domes ierēdņu tikšanās laikā ar pensionāriem Seļutina kārtējo reizi atgādināja vicemēram A. Jev-tušokam, ka Artilērijas ielā iet bojā divi cilvēki. Sieviete neizturēja un piebilda: “Jūs gaidāt, kad viņus iznesīs ar kājām uz priekšu? Un tiešām pēc pāris dienām no mājas iznesa priekšpēdējo īrnieku. Lai viņam vieglas smiltis... Tagad pienākusi Vandas kārta. Sieviete tiešām nepārcietīs ziemu, ja uznāks īsts sals: gadi ņem savu. Viņas tā saucamais dzīvoklis netiek apsildīts un pat desmit segas neglābs, ja temperatūra tur nokritīsies līdz mīnus pieciem grādiem, kā tas jau gadījies.

Godājamie novada domes sociālā dienesta darbinieki! Ne tikai minētais satriecošais fakts dod man pamatotas tiesības pārmest jums ierasto kabineta darba stilu. Ne jau gadījuma pēc Krāslavā radusies labdarības organizācija “Caritas”, kura mēģina aizpildīt robus jūsu darbā. Vairākkārt jūs vērsāties pie manis ar lūgumu sniegt informatīvu palīdzību un es jums gatavoju vajadzīgās intervijas. Tad ļaujiet arī man tagad pirmo un pēdējo reizi palūgt jūs sniegt pakalpojumu man: apmeklējiet nelaimē nokļuvušo sievieti. Vandu Grehovu gaida sestā ziemošana ekstremālos apstākļos mājā, kas bez žēlastības aizsūta cilvēkus uz viņpasauli. Ja jūs izpildīsiet manu lūgumu, tad esmu pārliecināts: problēma tiks atrisināta vistuvākajā laikā! Fakts ir satraucošs. Tādam nolūkam arī pastāv jūsu dienests, lai pilsētā nebūtu aizmirstu un nāvei nolemtu cilvēku. No nelaimes nav pasargāts neviens.

Atstājot šo šausmīgo māju, es pamanīju tuvumā vīrieti invalīda ratiņos. Sākām runāt, un pēkšņi es uzzināju, ka arī šis padzīvojušais cilvēks, vārdā Česlavs, ir apsaldējis kājas, būdams šīs mājas īrnieks. Vēl man parādīja nokvēpušo dzīvokļa logu, kur dzīva sadega Ludmila...

Un pēdējais. Ja sociālie darbinieki mēģinās izpildīt manu lūgumu, tad brīdinu, ka atrast pašiem vienu vienīgo apdzīvoto “dzīvokli” šajā mirušajā mājā būs grūti un bīstami. Tāpēc dodu Olgas Seļutinas tālruņa numuru — 26724052.

Žēlsirdīgā sieviete paziņoja redakcijai visbaismīgāko aizmirstā cilvēka adresi.

Aleksejs GONČAROVS